Rāda ziņas ar etiķeti Cēsu vācu proģimnāzija. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti Cēsu vācu proģimnāzija. Rādīt visas ziņas

14.04.24

Cēsu vācu proģimnāzija

 

                                                              (20.gadsimta sākuma foto)

                                                                      (Fotografēts 2019.gadā, V.S. foto) 


                                                          (Fotografēts 2024.gadā, V.S. foto)

Cēsu 2. pamatskolas ēku 1908. gadā pārbūvējis ievērojamais būvuzņēmējs Pēteris Meņģelis. Nams piederēja Cēsu dziedāšanas un mūzikas biedrībai "Harmonija". 20. gadsimta sākumā šeit izvietojās vācu apvienības proģimnāzija un augstākā meiteņu skola, bet 20. - 30. gados Vācu pamatskola. 1919. gada 5.jūnijā šeit formējās Cēsu pulka skolnieku rota, kura piedalījās slavenajās Cēsu kaujās. Pēc 2.pasaules kara tā darbojas kā 2. astoņgadīgā skola.
Ēka ir ievērojama arī ar to, ka 1882. gadā uz šejieni no Rīgas ielas 24. nama pārnāca dzīvot ievērojamā latviešu komponista Alfrēda Kalniņa vecāki. Komponistam šeit aizritējusi viņa bērnība. Netālu no skolas 1983. gadā uzstādīja A. Kalniņa krūšutēlu. Tas novietots iepretim kādreizējam dārzam, ko pārzinājis komponista tēvs Jānis Kalniņš. Krūšutēla autors - tēlnieks K. Jansons.

1938.gada izdevums “Ugunskurs” raksta: “Jau pulkstens trijos esam kazarmēs — bijušās vācu proģimnāzijas telpās. Viens pēc otra pa proģimnāzijas trepēm kāpj augšā skolnieku drēbēs tērpti jaunekļi un zēni ar mantu maisiem plecos. To sejas apgarotas. Pa retam redzamas ir arī svešas sejas. Ir viens otrs arī tāds, kas dabūjis zināt, ka formēta tiek Cēsu brīvprātīgo skolnieku rota, un arī nāk pieteikties. Mūs saņem neliela auguma virsnieks, zeltītos uzplečos, ar latvju karodziņu zīmes vietā pie cepures. Viņam sejā laipns smaids. Ar katru tas grib izrunāties, priekš katra tam ir laipns vārds”.

Savukārt “Latvijas kareivis” 1938.gadā par 1919.gada notikumiem raksta ”Un notikās tā, ka pāris dienu vēlāk, ar Cēsu pulka komandiera un skolas vadības gādību nodibināja Cēsu skolnieku rotu, kurai pievienojās arī Valmieras ģimnāzisti. 2. jūnija vakarā mēs bijām jau apbruņoti šautenēm un lepni pastaigājāmies Cēsu ielās, kaut gan daži no mums nebija augumā garāki par šauteni. Taču vajadzēja redzēt to apziņu un lepnumu, ar kādu katrs nesa savu šauteni, kura nemaz nebija tik viegla. Bet nu mēs bijām pilntiesīgi karavīri, skaitījāmies Cēsu pulkā kā 8. rota, un satiekoties uz ielas ar neseniem mūsu atbrīvotājiem, runājām tik pašapzinīgi, it kā veci, pieredzējuši karavīri. Novietojāmies bijušās vācu proģimāazijas telpās un ar nepacietību gaidījām mirkli, kad varēsim sevi parādīt. Ilgi nebija jāgaida, 3. jūnijā ap pusdienas laiku Cēsīs no Raiskuma tilta puses iejāja vācu eskadrons ar diviem lielgabaliem un novietojās tirgus laukumā. Vācieši steidzīgi sāka lipināt uz māju stūriem uzsaukumus, kurus mēs tikpat steidzīgi centāmies novākt. Vācieši vēroja mūs, bet neaizskāra. Steidzāmies uz savu novietojumu, kā paši smējāmies — pēc šautenēm. Jutām, ka būs darbs, un tā arī notika. Vāciem nemanot, slēpdamies mazajās ieliņās un sētās, ieņēmām apkārt tirgus laukumam visas ēkas un gaidījām brīdi, kad vajadzēs šaut. Bet vācieši bija ieraudzījuši kādā logā kādu «neuzmanīgu» stobru. Rezultātā notika drudžaina zirgos lēkšana, atskanēja kliegšanai līdzīgas komandas un vāci aulekšos pazuda. Tīri vai apraudājāmies, ka nedabūjām izmēģināt jaunās šautenes, pēc kā nagi niezēja. Ar lepnuma apziņu, ka vāci nobaidījušies aizbēga, gājām atpakaļ uz savām mītnēm, pārrunādami, kāds skats būtu, ja būtu sākusies šaušana. Nu mums ir divi ienaidnieki — lielinieki un vācieši, bet pret kuru no tiem nāksies izmēģināt roku vispirms?”

Adrese: Cēsis, Bērzaines iela 4