Līdz 1920.gadu agrārreformai muiža pieder Brēmu dzimtai, bet tās neatsavināmā daļa līdz 1939.gadam. Kungu mājas gala fasādē bija lievenis ar kolonnām.
Aijaži ir viena no Krimuldas novada kultūrvēsturiskajām vietām. Tie atrodas gandrīz pašā novada malā pie skaistā Aijažu ezera. Tāpat kā ezerā izzuduši kādreiz šeit zvejotie zuši, arī apdzīvotība Aijažos laika gaitā gājusi mazumā.
20.gs. sākumā Aijažu ezers bija robežšķirtne starp Igates,
Nabes un Aijažu muižām, taču vēsturiskos dokumentos Aijažu vārds sastopams jau
daudz senāk, kad 15.gadsimtā Rīgas arhibīskapijas Turaidas pilsnovadā muižas
tikai veidojās. Ezera rietumu pusē bija vairāki ciemi, kuri tika izlēņoti
viduslaiku lēņu vīriem (vasaļiem jeb bruņiniekiem, no 16.gs. – muižniekiem) un
aprakstīti t.s. vaku grāmatās un arklu revīzijās. Šajā laikā vēl tikai retais
vasalis dzīvoja savā lēņu valdījumā (muižā), kas bija galvenokārt nodevu
savākšanas vieta, tāpēc arī Aijažos nav tieši minēta kunga māja un muižas
lauki.
Saskaņā ar 1426., 1434.gada dokumentiem Aijažu lēni ieguva
Engelbrehts Tīzenhauzens. Jāpiezīmē, ka Tīzenhauzenu dzimta bija viena no
senākajām un varenākajām Livonijā – viens viņu senčiem te ieradās 13.gs. sākumā
no Ziemeļvācijas un kļuva ne tikai par Turaidas fogtu (vairāku pilsnovadu
pārvaldnieku un tiesnesi), bet arī par Rīgas bīskapa radinieku, jo apprecēja
viņa māsu.
1540.g.
14.oktobrī Tīzenhauzeni atteicās no visām tiesībām uz Aijažiem par labu Rīgas
Sv. Magdalēnas klosterim. Bagātās muižnieku ģimenes vēlējās vietu, kur
izmitināt neprecētās meitas, atraitnes, bārenes un citas bez apgādnieka
palikušās augstmaņu kārtas sievietes. Pēc Livonijas kara poļu-lietuviešu
komisārs Penkoslavskis 1586.gadā nodeva muižu jezuītiem, jo Romas pāvests bija
piešķīris līdzšinējās klostera īpašuma tiesības uz Aijažu muižu (latīņu valodā
– bona Aisel) Rīgas Jezuītu ordeņa kolēģijai. Līdz ar to Aijaži kļuva par vienu
no kontrreformācijas centriem Vidzemē, un katoļticības iespaids te bijis
ilgstošs. Aijažos jezuīti uzcēla Sv. Katrīnas baznīcu (1584), par kuru
mūsdienās liecina vien varbūtējās pamatu paliekas lauka vidū, jo poļu-zviedru
kara laikā 1605.–1608.gadā to nodedzināja pārliecinātie luterāņi zviedri,
krietni papostot arī zemnieku ciemus. Jau poļu-zviedru kara laikā muiža ar
apkārtējiem zemniekiem kļuva par privātīpašumu. Pirmais īpašnieks bija Gerds
fon Lēvenvolde, kurš pirms 1624.gada saņēma Aijažus kā zviedru karaļa
dāvinājumu. Pie muižas piederēja Tamsāres, Aijažu, Purvmalas un Aizbirzes
ciemi.
19.gadsimtā Aijažu vārds saistās ar ievērojamu sava laika
personību – ārstu Eduardu Vilhelmu Brēmu (1802, Rīgā – 1879, Aijažos). Viņš nopirka
Aijažu muižu sākumā kā ķīlas valdījumu (1835), vēlāk izpirka privātīpašumā par
36 000 rubļiem (1849). Brēms bija mācījies Rīgas Domskolā un guberņas
ģimnāzijā, studējis medicīnu Tērbatas (Tartu) universitātē. Strādājot valsts
darbā kā kolēģijas padomnieks līdz 1857.gadam, viņš ilgus gadu desmitus līdz
savai nāvei bez atlīdzības pildīja draudzes ārsta pienākumus, kā arī par saviem
līdzekļiem publicēja grāmatas vācu un latviešu valodā par higiēnas un tautas
medicīnas jautājumiem.
1864.gadā Brēms tika iecelts muižnieku kārtā, taču nepārņēma
stingrajā kārtu hierarhijā balstīto vācu muižniecības attieksmi pret
zemniekiem. Viņš jau 1840.gados pārgāja no klaušu rentes uz naudas renti un
1860.gadā sāka pārdod zemniekiem mājas par dzimtu. Par savu ārsta darbību viņš
izpelnījās daudz atzinības vārdus, kurus var lasīt arī latviski rakstošajā
presē: „[..] viņš visā savā mūžā daktera darbu bez maksas un bez kādas
atlīdzināšanas strādājis un vēl šodien strādā. Viņš brauc ar saviem zirgiem un
ratiem slimniekus apraudzīt jūdzēm tālumā, nemaz nelūkodams, vai ir diena, vai
nakts, vai līst lietus, vai sniega puteņi plosās, vai tas slimnieks ir kungs
vai zemnieks, bagāts vai nabags, vāciets vai latviets, viņam viss vienalga –
maksas viņš nepaģēr un arī pavisam pretī neņem [..] Tiešām, Lēdurgas draudze šā
goda vīra vārdu ilgi pieminēs un īpaši tad, kad viņa miesas jau dzestrās
kapenēs dusēs, dažs labais vēl īsten dabūs atzīt, cik šis vīrs šim apgabalam ar
saviem darbiem un padomu dārgs bijis.” („Latviešu Tautas Biedris”, Nr. 7.,
12.02. 1877).
Brēms bija precējies ar angļu lieltirgotāja meitu – Kristīni
Elizabeti, dzimušu Reimersu, ģimenē bija vairāki bērni. 1878.gadā viņš atzīmēja
gan savas zelta kāzas, gan ārsta prakses 50 gadu jubileju, bet nākošajā gadā
mira no vēža. Brēmu ģimenes kapi mūsdienās vairs nav redzami – diemžēl padomju
okupācijas laikā uz tiem uzceltas sabiedriskās ēkas.
Muižas īpašnieki 1895.gadā bija brāļi Eduards Johans
(1831–1903?) un Hugo Karls fon Brēmi (1842–1908). Pēdējais kļuva par ārstu pēc
studijām Tērbatas universitātē, bija draudzes ārsts Allažos, Madlienā, bet
1880.–1881.gadā privātprakses turētājs Aijažos. Tad viņš turpināja studijas
Berlīnē un dzīvoja Rīgā. Viņa pēcteči dzīvoja Rīgā un tagad – Vācijā.
1874.gada muižas revīzijas akti, kas atrodas Brēma
mantinieku rīcībā, liecina, ka pie tās piederēja Domeru, Noriņu (Nohring) un
Jaunā pusmuiža, Aijažu un Duņķu krogs, mežsarga māja, kā arī sētas Rumbiņi,
Robinsoni un vēl 16 zemnieku saimniecības. 1895.gada revīzija rāda, ka muižā
tam visam klāt bija uzceltas arī vējdzirnavas. (fragmenti no raksta news.lv)
Adrese: Krimuldas novads, Lēdurgas pagasts, Aijaži
