Rāda ziņas ar etiķeti Ayzell). Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti Ayzell). Rādīt visas ziņas

02.03.20

Aijažu muiža (Ayasch, Ayzell)



                                          (Fotografēts 2020.gadā, Līgas Landsbergas foto)
                                               (Muižas kungu māja no zudusilatvija.lv)


Līdz 1920.gadu agrārreformai muiža pieder Brēmu dzimtai, bet tās neatsavināmā daļa līdz 1939.gadam. Kungu mājas gala fasādē bija lievenis ar kolonnām.

Aijaži ir viena no Krimuldas novada kultūrvēsturiskajām vietām. Tie atrodas gandrīz pašā novada malā pie skaistā Aijažu ezera. Tāpat kā ezerā izzuduši kādreiz šeit zvejotie zuši, arī apdzīvotība Aijažos laika gaitā gājusi mazumā.
20.gs. sākumā Aijažu ezers bija robežšķirtne starp Igates, Nabes un Aijažu muižām, taču vēsturiskos dokumentos Aijažu vārds sastopams jau daudz senāk, kad 15.gadsimtā Rīgas arhibīskapijas Turaidas pilsnovadā muižas tikai veidojās. Ezera rietumu pusē bija vairāki ciemi, kuri tika izlēņoti viduslaiku lēņu vīriem (vasaļiem jeb bruņiniekiem, no 16.gs. – muižniekiem) un aprakstīti t.s. vaku grāmatās un arklu revīzijās. Šajā laikā vēl tikai retais vasalis dzīvoja savā lēņu valdījumā (muižā), kas bija galvenokārt nodevu savākšanas vieta, tāpēc arī Aijažos nav tieši minēta kunga māja un muižas lauki.
Saskaņā ar 1426., 1434.gada dokumentiem Aijažu lēni ieguva Engelbrehts Tīzenhauzens. Jāpiezīmē, ka Tīzenhauzenu dzimta bija viena no senākajām un varenākajām Livonijā – viens viņu senčiem te ieradās 13.gs. sākumā no Ziemeļvācijas un kļuva ne tikai par Turaidas fogtu (vairāku pilsnovadu pārvaldnieku un tiesnesi), bet arī par Rīgas bīskapa radinieku, jo apprecēja viņa māsu.
1540.g. 14.oktobrī Tīzenhauzeni atteicās no visām tiesībām uz Aijažiem par labu Rīgas Sv. Magdalēnas klosterim. Bagātās muižnieku ģimenes vēlējās vietu, kur izmitināt neprecētās meitas, atraitnes, bārenes un citas bez apgādnieka palikušās augstmaņu kārtas sievietes. Pēc Livonijas kara poļu-lietuviešu komisārs Penkoslavskis 1586.gadā nodeva muižu jezuītiem, jo Romas pāvests bija piešķīris līdzšinējās klostera īpašuma tiesības uz Aijažu muižu (latīņu valodā – bona Aisel) Rīgas Jezuītu ordeņa kolēģijai. Līdz ar to Aijaži kļuva par vienu no kontrreformācijas centriem Vidzemē, un katoļticības iespaids te bijis ilgstošs. Aijažos jezuīti uzcēla Sv. Katrīnas baznīcu (1584), par kuru mūsdienās liecina vien varbūtējās pamatu paliekas lauka vidū, jo poļu-zviedru kara laikā 1605.–1608.gadā to nodedzināja pārliecinātie luterāņi zviedri, krietni papostot arī zemnieku ciemus. Jau poļu-zviedru kara laikā muiža ar apkārtējiem zemniekiem kļuva par privātīpašumu. Pirmais īpašnieks bija Gerds fon Lēvenvolde, kurš pirms 1624.gada saņēma Aijažus kā zviedru karaļa dāvinājumu. Pie muižas piederēja Tamsāres, Aijažu, Purvmalas un Aizbirzes ciemi.
19.gadsimtā Aijažu vārds saistās ar ievērojamu sava laika personību – ārstu Eduardu Vilhelmu Brēmu (1802, Rīgā – 1879, Aijažos). Viņš nopirka Aijažu muižu sākumā kā ķīlas valdījumu (1835), vēlāk izpirka privātīpašumā par 36 000 rubļiem (1849). Brēms bija mācījies Rīgas Domskolā un guberņas ģimnāzijā, studējis medicīnu Tērbatas (Tartu) universitātē. Strādājot valsts darbā kā kolēģijas padomnieks līdz 1857.gadam, viņš ilgus gadu desmitus līdz savai nāvei bez atlīdzības pildīja draudzes ārsta pienākumus, kā arī par saviem līdzekļiem publicēja grāmatas vācu un latviešu valodā par higiēnas un tautas medicīnas jautājumiem.
1864.gadā Brēms tika iecelts muižnieku kārtā, taču nepārņēma stingrajā kārtu hierarhijā balstīto vācu muižniecības attieksmi pret zemniekiem. Viņš jau 1840.gados pārgāja no klaušu rentes uz naudas renti un 1860.gadā sāka pārdod zemniekiem mājas par dzimtu. Par savu ārsta darbību viņš izpelnījās daudz atzinības vārdus, kurus var lasīt arī latviski rakstošajā presē: „[..] viņš visā savā mūžā daktera darbu bez maksas un bez kādas atlīdzināšanas strādājis un vēl šodien strādā. Viņš brauc ar saviem zirgiem un ratiem slimniekus apraudzīt jūdzēm tālumā, nemaz nelūkodams, vai ir diena, vai nakts, vai līst lietus, vai sniega puteņi plosās, vai tas slimnieks ir kungs vai zemnieks, bagāts vai nabags, vāciets vai latviets, viņam viss vienalga – maksas viņš nepaģēr un arī pavisam pretī neņem [..] Tiešām, Lēdurgas draudze šā goda vīra vārdu ilgi pieminēs un īpaši tad, kad viņa miesas jau dzestrās kapenēs dusēs, dažs labais vēl īsten dabūs atzīt, cik šis vīrs šim apgabalam ar saviem darbiem un padomu dārgs bijis.” („Latviešu Tautas Biedris”, Nr. 7., 12.02. 1877).
Brēms bija precējies ar angļu lieltirgotāja meitu – Kristīni Elizabeti, dzimušu Reimersu, ģimenē bija vairāki bērni. 1878.gadā viņš atzīmēja gan savas zelta kāzas, gan ārsta prakses 50 gadu jubileju, bet nākošajā gadā mira no vēža. Brēmu ģimenes kapi mūsdienās vairs nav redzami – diemžēl padomju okupācijas laikā uz tiem uzceltas sabiedriskās ēkas.
Muižas īpašnieki 1895.gadā bija brāļi Eduards Johans (1831–1903?) un Hugo Karls fon Brēmi (1842–1908). Pēdējais kļuva par ārstu pēc studijām Tērbatas universitātē, bija draudzes ārsts Allažos, Madlienā, bet 1880.–1881.gadā privātprakses turētājs Aijažos. Tad viņš turpināja studijas Berlīnē un dzīvoja Rīgā. Viņa pēcteči dzīvoja Rīgā un tagad – Vācijā.
1874.gada muižas revīzijas akti, kas atrodas Brēma mantinieku rīcībā, liecina, ka pie tās piederēja Domeru, Noriņu (Nohring) un Jaunā pusmuiža, Aijažu un Duņķu krogs, mežsarga māja, kā arī sētas Rumbiņi, Robinsoni un vēl 16 zemnieku saimniecības. 1895.gada revīzija rāda, ka muižā tam visam klāt bija uzceltas arī vējdzirnavas. (fragmenti no raksta news.lv)

Adrese: Krimuldas novads, Lēdurgas pagasts, Aijaži