Rāda ziņas ar etiķeti Allažu Mežmuiža un Kaļķugravas dzirnavas. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti Allažu Mežmuiža un Kaļķugravas dzirnavas. Rādīt visas ziņas

23.03.20

Allažu Mežmuiža un Kaļķugravas dzirnavas (Waldmüle) Siguldas novadā
























                                       (Fotografēts 2020.gadā, Līgas Landsbergas foto)

1988.gada “Rīgas balss” raksta: “Kaļķu gravai nosaukumu kādreiz devis kaļķu ceplis. No stāva dolomīta krasta iztek septiņi avoti, kas, saplūstot kopā, izveido nelielu ezeriņu ar ļoti dzidru ūdeni. Kaļķugravas dzirnavās daļu bērnības pavadījis Teodors Zaļkalns, jo te strādājis viņa onkulis. Savulaik te viesojušies Andrejs Pumpurs, Auseklis un citi tautas atmodas laika darbinieki. Te Stīveru kapos atdusas T. Zaļkalna piederīgie.”

1924.gada ceļvedis aicina apmeklēt šo vietu: “Pa Kūkiņu olnicu un kājceliņu dodamies mežā, un tur ceļu krustojumā nogriežamies pa kreisi uz labi iebraukta ceļa uz Meža muižu. Tā celta neilgi pirms kara Allažu īpašnieka māsām. Tagad šinī pamatīgajā laukakmeņu ēkā pamatskola. Nonākuši te, dzirdam stipru ūdens krākšanu. Dodamies uz tās cēlējiem — avotiem. No paaugstā dolomīta kraujas pamata iztek 7 avoti, plūst krākdami pār dēļu žogu dīķītī, ko gadus 50 atpakaļ racis toreizējais melderis Grīnbergs. Pamērojam vēsā ūdens temperatūru, apbrīnojam oriģinālo piena dzesētavu-pagrabu: virs avota uzcelta dēļu būdiņa, kur noliek piena traukus, — vēsais ūdens (1923. g. augustā + 4,75°) uztur pienu svaigu. Dzirnavu dīķī krīt acīs zilgana krāsa dibenā, — tur zilganā glūda, kuru novērojam arī pretī avotu kritumam, bedrē, kas stāv zemāk par avotu muti dolomitā. Iedami gar dīķīša rīta krastiem, redzam sausu grāvi ar paplašinājumu, tas domāts kā rezerves noteka, dīķim uzplūstot. Pie pašām dzirnavām krīt acīs gara četrkantaina uz stabiem atbalstīta kaste, pa kuru ūdeni novada uz dzirnavu ratu. Rats ir neparasti liels, kas norāda uz lielo kritumu. Dzirnavu otrā pusē palievenī redzam vecas pārkaļķa maltuves. Tās jau dažus gadu desmitus “arhīvā" — kā sākuši ieviesties mākslīgie mēsli, tā pārkaļķi mēslošanai vairs nepirkuši. Apskatam dzirnavu sienas, kas celtas no avotkaļķiem. Neesot oderētas, kamdēļ laiž cauri mitrumu un aukstumu. Dzirnavu vecu vecais nosaukums esot Kaļķu grava, kas Meža muižas vietā redzams uz kara kartēm. Pie dzirnavām arī pēdas no visvecākā kaļķu cepļa — bedres, kur dedzināti arī pirmie avotkaļķi; dedzināti laikos, kurus pat tēvu tēvi neatceroties.”

2016.gada aprinkis.lv raksta: “Pēc Pirmā pasaules kara dzirnavas piederējušas tēlnieka Teodora Zaļkalna vectēva brālim Oto, bet jau tā sauktajos Ulmaņa laikos, ņemot kredītu bankā, tās nopirkuši pašreizējā dzirnavu ēkas līdzīpašnieka Jāņa Ozola mātesbrāļi Ēriks un Ernests Krēgeri. Jau pirms kara, kā stāsta J. Ozols, dzirnavu īpašnieki uzbūvējuši paši savu ar ūdeni darbināmu elektrostaciju, un tas ļāvis pagarināt malšanas laiku. Kad turpat otrā dīķī dzirnavu tuvumā uzbūvēta vēl viena elektrostacija, malšana notikusi tikai ar elektrību. Pēc kara dzirnavu elektrostacija kādu laiku piegādājusi elektrību arī kaimiņiem. Elektrības pārvadīšanai izmantotas dzeloņstieples, bet par izolatoriem kalpojušas stikla pudeles. Tā turpinājies līdz brīdim, kad izveidots kolhozs un tas nodrošinājis elektrības piegādi gan dzirnavām, gan iedzīvotājiem. Arī kolhoza laikā te tikuši malti gan graudi, gan kaļķi, un dzirnavu ārpusē bijis akmeņu drupinātājs. Tā tas turpinājies līdz 70. gadiem. Malšanai punktu pielicis plāns dzirnavās ierīkot kolhoza "Allaži" somu pirti. Iesākumā atbraukuši divi traktori un lūkojuši izraut no ēkas baļķi, kas kādreiz kalpojis par dzirnavu ūdensrata asi. Nekas labs tur nav sanācis. Kad traktoristi jutuši, ka ziepes no dzirnavu mehānismu postīšanas vien būs, nodarbošanos pametuši. Tā iecere par somu pirts ierīkošanu Kaļķugravas dzirnavās apstājusies. Tiesa, baļķis, kā izrauts no savas vietas, tā arī joprojām rēgojas dzirnavu neapdzīvotajā galā. 90. gadu sākumā Kaļķugravas dzirnavām bijuši četri īpašnieki, tagad palikuši divi. Zemes īpašnieks J. Ozols neiebilst pret to, ka cilvēki nāk paskatīties uz Kaļķugravas avotiem, bet ir sarūgtināts par tiem, kuri visur cenšas piebraukt tuvāk ar auto, lai gan gravas augšpusē ir labiekārtota stāvvieta.”

Dzirnavu dīķī ūdens nemainīgi turas +7 grādu robežās un nekad tā īsti neaizsalst pat vislielākajā salā. Dīķa dibenu sedz zilais māls, tādēļ dīķa gultne un ūdens, it īpaši saulainā laikā, izskatās skaistā ziļi zaļā krāsā.

Mūsdenās pa ceļam uz avotiem redzama dzeltena divstāvu dzīvokļu māja. Tā ir bijusī Allažu Mežmuižas ēka, kas celta ap 1880. gadu kā baronu vasaras dzīvojamā māja. Tā bijusi vienstāva ēka ar plašu terasi uz gravas pusi. Daļēji postīta  pasaules karos, bet kapitāli pārbūvēta kolhozu laikos par  2-stāvu daudzdzīvokļu ēku. Kādu laiku ēkā bijusi arī skola.

Adrese: Siguldas novads, Allažu pagasts, pie Stīveriem