1988.gada
“Rīgas balss” raksta: “Kaļķu gravai nosaukumu kādreiz devis kaļķu ceplis. No
stāva dolomīta krasta iztek septiņi avoti, kas, saplūstot kopā, izveido nelielu
ezeriņu ar ļoti dzidru ūdeni. Kaļķugravas dzirnavās daļu bērnības pavadījis
Teodors Zaļkalns, jo te strādājis viņa onkulis. Savulaik te viesojušies Andrejs
Pumpurs, Auseklis un citi tautas atmodas laika darbinieki. Te Stīveru kapos
atdusas T. Zaļkalna piederīgie.”
1924.gada
ceļvedis aicina apmeklēt šo vietu: “Pa Kūkiņu olnicu un
kājceliņu dodamies mežā, un tur ceļu krustojumā nogriežamies pa kreisi uz labi
iebraukta ceļa uz Meža muižu. Tā celta neilgi pirms kara Allažu īpašnieka
māsām. Tagad šinī pamatīgajā laukakmeņu ēkā pamatskola. Nonākuši te, dzirdam
stipru ūdens krākšanu. Dodamies uz tās cēlējiem — avotiem. No paaugstā dolomīta
kraujas pamata iztek 7 avoti, plūst krākdami pār dēļu žogu dīķītī, ko gadus 50
atpakaļ racis toreizējais melderis Grīnbergs. Pamērojam vēsā ūdens temperatūru,
apbrīnojam oriģinālo piena dzesētavu-pagrabu: virs avota uzcelta dēļu būdiņa,
kur noliek piena traukus, — vēsais ūdens (1923. g. augustā + 4,75°) uztur pienu
svaigu. Dzirnavu dīķī krīt acīs zilgana krāsa dibenā, — tur zilganā glūda, kuru
novērojam arī pretī avotu kritumam, bedrē, kas stāv zemāk par avotu muti dolomitā.
Iedami gar dīķīša rīta krastiem, redzam sausu grāvi ar paplašinājumu, tas
domāts kā rezerves noteka, dīķim uzplūstot. Pie pašām dzirnavām krīt acīs gara
četrkantaina uz stabiem atbalstīta kaste, pa kuru ūdeni novada uz dzirnavu
ratu. Rats ir neparasti liels, kas norāda uz lielo kritumu. Dzirnavu otrā pusē
palievenī redzam vecas pārkaļķa maltuves. Tās jau dažus gadu desmitus “arhīvā"
— kā sākuši ieviesties mākslīgie mēsli, tā pārkaļķi mēslošanai vairs nepirkuši.
Apskatam dzirnavu sienas, kas celtas no avotkaļķiem. Neesot oderētas, kamdēļ
laiž cauri mitrumu un aukstumu. Dzirnavu vecu vecais nosaukums esot Kaļķu
grava, kas Meža muižas vietā redzams uz kara kartēm. Pie dzirnavām arī pēdas no
visvecākā kaļķu cepļa — bedres, kur dedzināti arī pirmie avotkaļķi; dedzināti
laikos, kurus pat tēvu tēvi neatceroties.”
2016.gada aprinkis.lv raksta: “Pēc
Pirmā pasaules kara dzirnavas piederējušas tēlnieka Teodora Zaļkalna vectēva
brālim Oto, bet jau tā sauktajos Ulmaņa laikos, ņemot kredītu bankā, tās
nopirkuši pašreizējā dzirnavu ēkas līdzīpašnieka Jāņa Ozola mātesbrāļi Ēriks un
Ernests Krēgeri. Jau pirms kara, kā stāsta J. Ozols, dzirnavu īpašnieki
uzbūvējuši paši savu ar ūdeni darbināmu elektrostaciju, un tas ļāvis pagarināt
malšanas laiku. Kad turpat otrā dīķī dzirnavu tuvumā uzbūvēta vēl viena
elektrostacija, malšana notikusi tikai ar elektrību. Pēc kara dzirnavu
elektrostacija kādu laiku piegādājusi elektrību arī kaimiņiem. Elektrības
pārvadīšanai izmantotas dzeloņstieples, bet par izolatoriem kalpojušas stikla
pudeles. Tā turpinājies līdz brīdim, kad izveidots kolhozs un tas nodrošinājis
elektrības piegādi gan dzirnavām, gan iedzīvotājiem. Arī kolhoza laikā te
tikuši malti gan graudi, gan kaļķi, un dzirnavu ārpusē bijis akmeņu
drupinātājs. Tā tas turpinājies līdz 70. gadiem. Malšanai punktu pielicis plāns
dzirnavās ierīkot kolhoza "Allaži" somu pirti. Iesākumā atbraukuši
divi traktori un lūkojuši izraut no ēkas baļķi, kas kādreiz kalpojis par
dzirnavu ūdensrata asi. Nekas labs tur nav sanācis. Kad traktoristi jutuši, ka
ziepes no dzirnavu mehānismu postīšanas vien būs, nodarbošanos pametuši. Tā
iecere par somu pirts ierīkošanu Kaļķugravas dzirnavās apstājusies. Tiesa,
baļķis, kā izrauts no savas vietas, tā arī joprojām rēgojas dzirnavu
neapdzīvotajā galā. 90. gadu sākumā Kaļķugravas dzirnavām bijuši četri
īpašnieki, tagad palikuši divi. Zemes īpašnieks J. Ozols neiebilst pret to, ka
cilvēki nāk paskatīties uz Kaļķugravas avotiem, bet ir sarūgtināts par tiem,
kuri visur cenšas piebraukt tuvāk ar auto, lai gan gravas augšpusē ir
labiekārtota stāvvieta.”
Dzirnavu
dīķī ūdens nemainīgi turas +7 grādu robežās un nekad tā īsti neaizsalst pat
vislielākajā salā. Dīķa dibenu sedz zilais māls, tādēļ dīķa gultne un ūdens, it
īpaši saulainā laikā, izskatās skaistā ziļi zaļā krāsā.
Mūsdenās pa ceļam uz avotiem redzama dzeltena
divstāvu dzīvokļu māja. Tā ir bijusī Allažu Mežmuižas ēka, kas
celta ap 1880. gadu kā baronu vasaras dzīvojamā māja. Tā bijusi vienstāva ēka
ar plašu terasi uz gravas pusi. Daļēji postīta pasaules karos, bet
kapitāli pārbūvēta kolhozu laikos par 2-stāvu daudzdzīvokļu ēku. Kādu
laiku ēkā bijusi arī skola.
Adrese: Siguldas novads, Allažu pagasts, pie Stīveriem
