1710. gadā, krievu karaspēkam aplencot Rīgu, feldmaršals kņazs Aleksandrs Menšikovs pavēlēja īpaši uzmanīt un apšaudīt zviedru kuģus, ja tādi parādītos Rīgas jūras līcī. Tādēļ Sarkandaugavas labajā krastā pie pašas ietekas, kur bija ļoti augsta vieta, un varēja pārredzēt visu apkārtni, ierīkoja skanstis (zemes vaļņus jeb nocietinājumus). Menšikovam par godu tās nosauca par Aleksandra skanstīm jeb Aleksandra Augstumiem.
18. gadsimta pirmajā pusē pilsētā sāka strauji attīstīties dārzu māksla. Tika ierīkoti arī divi Ķeizardārzi. Otrais Ķeizariskais dārzs tika ierīkots Aleksandra Augstumos un bija iecerēts ļoti vērienīgs, jo šo vietu par savu vasaras rezidenci bija nolūkojis Pēteris I. 1721. gadā sākusies pils celtniecība un dārza ierīkošana. Dārzs tika ierīkots stāvā nogāzē terasveidīgi, augšējā terasē ierīkoja baseinu, apakšējo terasi greznoja strūklakas. No augstās vietas pavērās skaists skats uz upi un krastmalu, kas bija apbūvēta ar ārpilsētas vasarnīcām. Taču pēc Pētera I nāves darbi beidzās, dārzs ātri zaudēja greznumu, jau 18. gadsimta beigās pils un lapenes bija sagruvušas, dīķi aizauguši, strūklakas nedarbojās, koki netika cirpti. Viena gadsimta laikā Aleksandra Augstumi piedzīvoja gan uzplaukumu, gan panīkumu. 1750. gadā Aleksandra skanstīs tika nodibināta lazarete, un vēlāk 1820. gadā šeit tika aizsākta Aleksandra Augstumu iestādes (jeb Dievam tīkams nams, kā tolaik dēvēja garīgi slimo iestādes) celtniecība.
Aleksandra Augstumu slimnīcas būvei lielāko naudas summu atvēlēja Rīgas pilsētas tirdzniecības kase. 1820. gada 10. maijā oficiāli tika nodibināta jaunā iestāde, bet ēkas būvēja 4 gadus. Slimnīcas galveno korpusu projektējis arhitekts Kristiāns Fridrihs Breitkreics ( Kristian Friedrich Breitkreutz; 1780. – 1820.). 1824. gada 10. maijā tika atklāta Aleksandra Augstumu iestāde, kas sākotnēji diezgan maz atgādina slimnīcu. Iestādē ir 5 nodaļas: 1) vājprātīgo nams; 2) venēriskā slimnīca; 3) nodaļa sociāli apgādājamiem nespējniekiem; 4) nodaļa piespiedu strādniekiem (Darba nams); 5) nodaļa pārmācāmiem (Pārmācības nams).
Darba namā tiek ievietoti ubagotāji un apkārt klaiņojoši bezdarbnieki, venēriskajā slimnīcā - policijas atsūtītās prostitūtas un sievietes, kuras pašas maksājušas par ārstēšanu. Pārmācības nama iemītniekiem bija jāstrādā, bet tie, kuri to nevēlējās, tika sodīti ar 20 – 30 rīkstes cirtieniem. Psihisko slimnieku dienas kārtību, diētu, pastaigas svaigā gaisā un nodarbošanos noteica ārsts. Šajā nodaļā sodi netika praktizēti, eksistēja spaidu uzvalks, taču tā pielietošanas nepieciešamība bija ārsta kompetencē.
Nodibinot slimnīcu, pie tās ierīkoja arī aptieku, kura vēlāk devusi nosaukumu Aptiekas ielai. 1824. gadā Aleksandra Augstumu iestādē bija 221 vieta, 52 vietas paredzētas psihisko slimnieku dziedināšanai. Gadsimta laikā slimnīca nepārtraukti attīstījusies un paplašinājusies, atbrīvojusies no darba un pārmācības namiem. 1945. gadā venērisko slimību nodaļu pievienoja pilsētas Ādas un venērisko slimību dispanseram.
Par slimnīcas pirmo direktoru kļuva jelgavā dzimušais ārsts un
novadpētnieks Oto Hūns (Otto von Huhn; 1764. – 1832.). Pēc Oto Hūna par
Aleksandra Augstumu iestādes direktoru kļuva Rūdolfs Ādolfs Langenbeks (Rudolph
Adolph Langenbeck; 1772. – 1835.). Viņš studēja medicīnu Jēnā un Erfurtē, kur
kļuva par medicīnas doktoru. 1822. gadā viņš kļuva par Rīgas pilsētas galveno
ķirurgu, un no 1832. gada līdz pat savai nāvei bija Aleksandra Augstumu
iestādes direktors.
Par nākamo Aleksandra Augstumu iestādes direktoru atrodamas ļoti skopas
ziņas. Zināms, ka Teodors Roberts Blūmentāls (Theodor Robert Blumenthal; ? - ?)
bija strādājis Aleksandra Augstumu iestādē no 1846. – 1855 .gadam. 1855. gadā
T. R. Blūmentāls Rīgu pameta un turpmāko mūža daļu dzīvoja Vīsbādenē.
Ernsts Krauze (Ernst Krause; 1824. – 1860.) bija Aleksandra Augstumu
iestādes direktors tikai 3 gadus, tomēr viņš daudz darījis gan garīgi slimo,
gan Rīgas slimnīcu labā. Slimība traucēja viņam pildīt savus pienākumus
Aleksandra Augstumu iestādē un viņš devās ārstēties uz Vāciju. Diemžēl
veselības stāvoklis neuzlabojās un Ernsts Krauze mira 1860. gada 17. decembrī
Merano, Itālijas Alpos.
1863. gada 1. jūlijā par Aleksandra Augstumu iestādes direktoru iecēla
Georgu Holdtu (Georg Holdt; 1829. - 1881.), viņš 1865. gadā slēdza pārmācības
namu, paplašināja slimnieku nodaļas un padarīja šo iestādi vairāk līdzīgu
slimnīcai. Pēc radoša darba slimnīcā, 1868. gada decembrī G. Holdts aizbrauca
uz Ziemeļameriku, kur strādāja par ārstu Ohaijo un Cincinati. Tur viņš mira
1881. gada jūlijā.
Atšķirībā no sava priekšgājēja Johans Heinrihs Plikatus (Jochan Heinrich
Plicatus; 1833. - ?) pēc aiziešanas no Aleksandra Augstumu slimnīcas direktora
amata 1872. gadā devās uz Krieviju, kur ieņēma dažādus medicīniskus amatus.
Vilfrīds Gehēve (Wilfried Gehewe; 1826. – 1878.) 1857. gada 4. jūlijā kļuva
par Aleksandra Augstumu slimnīcas galveno ārstu un no 1872. gada 12. jūnija
līdz 1878. gadam bija šīs iestādes direktors.
No 1879. gada līdz pat savai nāvei 1884. gadā par slimnīcas direktoru
strādāja Eduards Rutkovskis ( Eduard Rutkowsky; 1831. – 1884.). Tāpat kā
lielākā daļa tā laika ārstu, viņš bija studējis Tērbatas Universitātē.
Jozefs Gustavs Oto Girgensons ( Josef Gustav Otto Girgenson; 1833. - ? ) studēja
medicīnu un zooloģiju Tērbatas Universitātē, strādāja klīnikās Tērbatā un
Pleskavā, bet no 1884. gada līdz 1889. gadam bija Aleksandra Augstumu slimnīcas
virsārsts.
Eižens Koltipins (Koltypin Eugen 1851. - ?) studēja medicīnu Maskavā, bet
doktora grādu ieguva Pēterburgā. 1889. gada 9. septembra kļuva par Aleksandra
Augstumu iestādes direktoru.
Par vēlākajiem slimnīcas direktoriem ziņas ir grūti atrodamas. Slimnīcas
100. gadadienā to vadīja Jānis Brants (1889. – 1944.). Viņš bija
dermatovenerologs, doktora grādu ieguvis 1929. gadā.
Adrese: Rīga, Tvaika iela 2
