Rāda ziņas ar etiķeti Aglonas bazilika. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti Aglonas bazilika. Rādīt visas ziņas

13.05.20

Aglonas bazilika

                                                   (Fotografēts 2019.gadā, V.S. foto)

2006.gada laikrakstā “Laiks” apkopojoša informācija par Aglonas bazilikas vēsturi: “1697. gadā ar Livonijas bīskapa Nikolaja Poplavska atbalstu Rušonas poļu muižniece leva Justīne Sostovicka uzaicina uz Rušonu no Lietuvas dominikāņu mūkus. 1698. gadā ierodas Viļņas dominikāņu klostera priors tēvs Remigijs Mosakovskis un vienā no latgaļu sakrālajiem centriem izvēlas vietu dominikāņu klostera un baznīcas celtniecībai. 1699.gadā uzkalnā starp Cirīšu un Egles ezeru jau ir uzcelta vienkārša koka klostera ēka un gadu vēlāk arī neliela koka baznīca. 1700. gadā muižniece Sostovicka dāvina dominikāņu klostera un baznīcas uzturēšanai 10 ciemus ar 90 zemnieku sētām (apmēram 700 ha zemes). Klostera un baznīcas fundācijas akts tiek parakstīts 1700. gada 25.maijā. Baznīcas galvenajā altāri novieto nezināma autora Aglonas Dievmātes svētgleznu. Par tās izcelšanos ir saglabājies šāds stāsts: Bizantijas ķeizars Manuels II (1350-1430) Lietuvas lielkņazam Vitautam dāvinājis Dievmātes svētgleznu, ko viņš vadājis sev līdzi visos karagājienos, bet vēlāk novietojis jaunuzceltajā Trāķu baznīcā. Dominikāņu tēvi, uzsākdami darbu Aglonā, 17.gadsimta beigās pasūtinājuši Trāķu gleznas kopiju. Tā iznākusi tik līdzīga oriģinālam, ka nav bijis iespējams to atšķirt no oriģināla. Pie šīs svētbildes notikuši daudzi brīnumi. 1718. gada 8. septembrī Viļņas bīskaps Konstantīns Bžestovskis gleznu kronējis ar zelta kroni. 1751.gadā savas trešās Aglonas vizitācijas laikā Livonijas bīskaps Jāzeps Dominiks Puzina (1741-1750) konsekrē Aglonas baznīcu, veltījot to Dievmātes debesīs uzņemšanas godam. 1766.gadā dominikāņu tēvi nolemj celt jaunu mūra baznīcu. Koka dievnamu nojauc, atbrīvojot vietu celtniecības darbiem, bet, lai draudze nepaliktu bez lūgšanās vietas, tuvāk Egles ezeram tiek uzcelta pagaidu baznīca, uz kuru pārnes Dievmātes svētgleznu un arī ērģeles. Jaunās baznīcas celtniecību uzsāk 1768. gadā un galvenajos vilcienos pabeidz 1780. gadā. lekšējie un ārējie apdares darbi turpinās vēl ilgi, un 1800. gadā Mogiļevas palīgbīskaps Jānis Beņislavskis konsekrē jauno Aglonas baznīcu. Baznīca celta baroka stilā, tās garums ir 45 metri, platums 20 metri, augstums no baznīcas grīdas līdz torņu krustu galiem - 47 metri. Torņos novietoti četri zvani, lielākais no tiem izliets Viļņā un sver 1023 kg. Baznīcā ir 10 altāri.
Prezbitērijā ir lielais altāris, virs tā Aglonas Dievmātes altāris ar Aglonas Brinumdarītājas Dievmātes svētbildi. Gleznā Dievmāte attēlota sēdoša, ar Jēzus bērnu uz labās rokas, ar kreiso Māte tam sniedz ziediņu. Glezna darināta 17.gadsimta otrā pusē uz liepas koka ar apzeltītu sudraba apkalumu, ko 1885. gadā dāvinājuši Miķelis un Prakseda Dombrovski. Virs Jēzus Bērna un Marijas galvas ar dārgakmeņiem rotāti zeltīti kroņi. Pēc vakara dievkalpojuma Brīnumdarītājas glezna tiek aizsegta ar Dievmātes Debesīs uzņemšanas gleznu. Pie baznīcas pīlāriem četri altāri: Sv. Jura, Sv. Vincenta no Ferrari, Sv. Januārija un Sv. Jāzepa godam, malās: labajā pusē Sv. Akvīnas Toma un Jēzus Sirds (Sv. Krusta) altāris, bet kreisajā pusē Sv. Marijas Magdalēnas un Vissvētākās Jaunavas Marijas - Rožukroņa Karalienes altāris.
Vērienīgākie baznīcas pārbūves un rekonstrukcijas darbi veikti 19.gadsimta 30. un 50. gados, kad Aglonas konventu vadīja priori Andrejs Juškevičs (1824-1840) un Augustīns Zagorskis (1850-1862). 1980. gadā dekāna Pētera Onckuļa laikā pārkrāsota bazilikas iekšpuse. Vislielākais bazilikas un tās apkārtnes rekonstrukcijas projekts īstenots 1992.- 1993. gadā Rīgas Mētropolīta Jāņa Pujāta un dekāna Andreja Aglonieša vadībā, gaidot Romas pāvesta Jāņa Pāvila II vizitāciju Aglonā. Pēdējās rekonstrukcijas laikā izbūvēta apakšējā baznīca, uzcelta piebūve aiz galvenā altāra, klosterim virtuves un ēdamzāles bloks, galerija pārejai no klostera uz baznīcu, izveidots septiņus hektārus lielais sakrālais laukums, vārtu nišās izvietotas krustaceļa stacijas, uzcelta kapliča Aglonas kapos. Restaurētas visas baznīcas svētbildes, arī Aglonas Dievmātes glezna, baznīcā ieklāta marmora grīda un veikti plaši apzeltīšanas darbi. Apakšējā baznīcā, kriptā zem galvenā altāra, pārbedīti: 1993. gadā kardināls Julians Vaivods (1895-1990) un bīskaps Boļeslavs Sloskāns (1893-1981), 1995. gadā bīskaps Jāzeps Rancāns (1886-1969). Apakšējā baznīcā atrodas arī Aglonas Dievmātes svētgleznas kopija, kas gleznota 1885. gadā, autors nezināms. 1980. gadā sakarā ar Aglonas baznīcas 200 gadu jubileju Romas pāvests Jānis Pāvils II piešķīra Aglonas baznīcai goda titulu "Basilica minoris". Pāvesta vizitācija Aglonā notika 1993. gada 9. septembrī, piedaloties ap 350 tūkstošiem svētceļnieku.
Aglonas Dominikāņu klostera dibināšanas sākumā klosterī dzīvoja 12 tēvi un brāļi, vēlākajos gados viņu skaits palielinājās, un 1833. gadā Aglonas konventā mituši 21 dominikāņu tēvs un divi brāļi, bet, pastiprinoties krievu cara valdības spiedienam uz katoļu baznīcām un klosteriem, mūku skaits samazinās  un jau 1839.gadā klosterī ir tikai 16 dominikāņi. Pēc 1832. gada klosterī vairs nedrīkst uzņemt jaunus kandidātus. 1832. gadā Viļņas militārā rajona ģenerālgubernātors M. Muravjovs slēdz visus katoļu klosterus Vitebskas guberņā, atstājot vienīgi Aglonas dominikāņu klosteri. 1832. gadā uz Aglonu pārceļ bernardiešu tēvus no Viļāniem, bet 1840. gadā dragūnu pavadībā Rušonas dominikāņus, pēc tam arī pārējos slēgto klosteru tēvus un brāļus. 1840. gadā cars oficiāli apstiprina likumu par kārtību, kā ieslogāmi katoļu garīdznieki, par ieslodzījuma vietu norādot Aglonas klosteri. Jau kopš 1865. gada 22. augusta Aglonas klosterī pastāvīgi uzturas divi žandarmi, kas uzrauga iekšējo kārtību. 19.gadsimta 90. gados konventa priors un draudzes prāvests ir Benedikts Sarosieka. 1895.gadā viņš ir vienīgais un pēdējais dominikāņu tēvs Aglonā. No 1916.gada septembra līdz 1918.gada maijam klosterī izvietota Viskrievijas pilsētu savienības slimnīca, pēc tam Aglonā ienāk vācieši un dzīvo klosterī līdz tā paša gada augustam. Pēc Otrā pasaules kara Aglonas klosterī 1949. gadā ierodas māsas no slēgtā Rīgas Nabadzīgā Jēzus Bērna klostera. Šis klosteris Aglonā pastāv līdz 1960. gada maijam. Pēc tam klostera telpas aizņem dažādi padomju okupācijas laika iestāžu kantori, celles pārbūvē par dzīvokļiem, klostera dārzā uzceļ dzīvojamās mājas, garāžas un saimniecības ēkas, likvidē augļu dārzu un dīķus. 1992. gadā klosteris tiek pilnīgi atbrīvots un nodots Baznīcas rīcībā. Pašlaik klostera telpās atrodas Eiharistiskais Jēzus kongregācijas klosteris, Aglonas bazilikas kora skola, Aglonas katoļu ģimnāzijas kopmītnes un telpas svētceļniekiem.
1699. gadā Aglonā nodibināta pirmā draudzes skola, kurā pēc poļu muižnieces Sostovickas norādījumiem bērni tiek apgādāti ar visu dzīvošanai un mācībām nepieciešamo. Skola pastāv līdz 1834.gadam. 1820.gadā Aglonā nodibina Garīgo semināru, ko Krievijas cara valdība slēdz 1833.gadā. No 1920. līdz 1924. gadam Aglonā darbojas Katoļu garīgais seminārs, pēc tam tas tiek pārcelts uz Rīgu. 1921. gadā nodibina Aglonas vīriešu ģimnāziju, 1927. gadā - sieviešu ģimnāziju Jaunaglonā. Abas skolas tiek slēgtas 1940.gadā. Vīriešu ģimnāzijā ierīko lauksaimniecības skolu, kas vācu okupācijas laikā darbojas paralēli valsts ģimnazija. Pēc kara telpās darbu sāk  Aglonas vidusskola, kopš 1956. gada - internātskola. Ar dažādiem nosaukumiem - internātskola, internātskola bāreņiem un bez vecāku aizgādības palikušiem bērniem, internātģimnazija - šī skola katoļu ģimnāzijas telpās darbojas līdz 1999. gadam. Tagad tā pārcelta uz Jaunaglonu. Jaunaglonas sieviešu ģimnāzijas telpās pēckara gados darbojas lauksaimniecības mehanizācijas  arodskola, tagad lauksaimniecības vidusskola. Sieviešu ģimnāzijas telpas savām vajadzībām pašlaik atjauno internātģimnāzija. Aglonas katoļu ģimnāzija atjaunota 1999. gadā.
Svētavota dziedinošās spējas atklāja Aglonas dominikāņu klostera priors Juškevics 1820. gadā. 1825. gadā pie avota uzcelta slimnīca ar 10 istabām un vannām. 1826. gadā Viļņas ārstu komisija un Pēterpils Medicīnas akadēmija apstiprināja avota dziednieciskās spējas. 1826. gadā šeit ārstējušies ap 200 slimnieku. 1836. gadā cara valdība slimnīcu slēdza. Pēc 1865. gada Vitebskas guberņas apsekošanas raksta, par kādreizējo slimnīcu liecinot tikai pamati. Ūdens joprojām satek trijos dīķos turpat blakus, tas esot gaiši zaļš un smaržojot pēc sērūdeņraža. Ļaudis tic ūdens ārstnieciskajai iedarbībai, svētceļnieki to dzer, peldina dīķos bērnus un māla krūzēs nes ūdeni uz mājām. Pašlaik avota ūdenim vairs nav raksturīgās smaržas, tas pa caurulēm ir novadīts uz brīvāk pieejamu vietu, un tautā tas joprojām ir populārs svētavots.”

Adrese: Aglonas novads, Aglonas pagasts, Aglona, Ciriša iela 8