2006.gada laikrakstā “Laiks” apkopojoša informācija
par Aglonas bazilikas vēsturi: “1697. gadā ar Livonijas bīskapa Nikolaja
Poplavska atbalstu Rušonas poļu muižniece leva Justīne Sostovicka uzaicina uz
Rušonu no Lietuvas dominikāņu mūkus. 1698. gadā ierodas Viļņas dominikāņu
klostera priors tēvs Remigijs Mosakovskis un vienā no latgaļu sakrālajiem
centriem izvēlas vietu dominikāņu klostera un baznīcas celtniecībai. 1699.gadā
uzkalnā starp Cirīšu un Egles ezeru jau ir uzcelta vienkārša koka klostera ēka
un gadu vēlāk arī neliela koka baznīca. 1700. gadā muižniece Sostovicka dāvina
dominikāņu klostera un baznīcas uzturēšanai 10 ciemus ar 90 zemnieku sētām
(apmēram 700 ha zemes). Klostera un baznīcas fundācijas akts tiek parakstīts
1700. gada 25.maijā. Baznīcas galvenajā altāri novieto nezināma autora Aglonas
Dievmātes svētgleznu. Par tās izcelšanos ir saglabājies šāds stāsts: Bizantijas
ķeizars Manuels II (1350-1430) Lietuvas lielkņazam Vitautam dāvinājis Dievmātes
svētgleznu, ko viņš vadājis sev līdzi visos karagājienos, bet vēlāk novietojis
jaunuzceltajā Trāķu baznīcā. Dominikāņu tēvi, uzsākdami darbu Aglonā,
17.gadsimta beigās pasūtinājuši Trāķu gleznas kopiju. Tā iznākusi tik līdzīga
oriģinālam, ka nav bijis iespējams to atšķirt no oriģināla. Pie šīs svētbildes
notikuši daudzi brīnumi. 1718. gada 8. septembrī Viļņas bīskaps Konstantīns
Bžestovskis gleznu kronējis ar zelta kroni. 1751.gadā savas trešās Aglonas
vizitācijas laikā Livonijas bīskaps Jāzeps Dominiks Puzina (1741-1750) konsekrē
Aglonas baznīcu, veltījot to Dievmātes debesīs uzņemšanas godam. 1766.gadā
dominikāņu tēvi nolemj celt jaunu mūra baznīcu. Koka dievnamu nojauc,
atbrīvojot vietu celtniecības darbiem, bet, lai draudze nepaliktu bez lūgšanās
vietas, tuvāk Egles ezeram tiek uzcelta pagaidu baznīca, uz kuru pārnes
Dievmātes svētgleznu un arī ērģeles. Jaunās baznīcas celtniecību uzsāk 1768.
gadā un galvenajos vilcienos pabeidz 1780. gadā. lekšējie un ārējie apdares
darbi turpinās vēl ilgi, un 1800. gadā Mogiļevas palīgbīskaps Jānis
Beņislavskis konsekrē jauno Aglonas baznīcu. Baznīca celta baroka stilā, tās
garums ir 45 metri, platums 20 metri, augstums no baznīcas grīdas līdz torņu
krustu galiem - 47 metri. Torņos novietoti četri zvani, lielākais no tiem
izliets Viļņā un sver 1023 kg. Baznīcā ir 10 altāri.
Prezbitērijā ir lielais altāris, virs tā Aglonas
Dievmātes altāris ar Aglonas Brinumdarītājas Dievmātes svētbildi. Gleznā
Dievmāte attēlota sēdoša, ar Jēzus bērnu uz labās rokas, ar kreiso Māte tam
sniedz ziediņu. Glezna darināta 17.gadsimta otrā pusē uz liepas koka ar
apzeltītu sudraba apkalumu, ko 1885. gadā dāvinājuši Miķelis un Prakseda
Dombrovski. Virs Jēzus Bērna un Marijas galvas ar dārgakmeņiem rotāti zeltīti
kroņi. Pēc vakara dievkalpojuma Brīnumdarītājas glezna tiek aizsegta ar
Dievmātes Debesīs uzņemšanas gleznu. Pie baznīcas pīlāriem četri altāri: Sv.
Jura, Sv. Vincenta no Ferrari, Sv. Januārija un Sv. Jāzepa godam, malās: labajā
pusē Sv. Akvīnas Toma un Jēzus Sirds (Sv. Krusta) altāris, bet kreisajā pusē
Sv. Marijas Magdalēnas un Vissvētākās Jaunavas Marijas - Rožukroņa Karalienes
altāris.
Vērienīgākie baznīcas pārbūves un rekonstrukcijas
darbi veikti 19.gadsimta 30. un 50. gados, kad Aglonas konventu vadīja priori
Andrejs Juškevičs (1824-1840) un Augustīns Zagorskis (1850-1862). 1980. gadā
dekāna Pētera Onckuļa laikā pārkrāsota bazilikas iekšpuse. Vislielākais
bazilikas un tās apkārtnes rekonstrukcijas projekts īstenots 1992.- 1993. gadā
Rīgas Mētropolīta Jāņa Pujāta un dekāna Andreja Aglonieša vadībā, gaidot Romas
pāvesta Jāņa Pāvila II vizitāciju Aglonā. Pēdējās rekonstrukcijas laikā
izbūvēta apakšējā baznīca, uzcelta piebūve aiz galvenā altāra, klosterim
virtuves un ēdamzāles bloks, galerija pārejai no klostera uz baznīcu, izveidots
septiņus hektārus lielais sakrālais laukums, vārtu nišās izvietotas krustaceļa
stacijas, uzcelta kapliča Aglonas kapos. Restaurētas visas baznīcas svētbildes,
arī Aglonas Dievmātes glezna, baznīcā ieklāta marmora grīda un veikti plaši apzeltīšanas
darbi. Apakšējā baznīcā, kriptā zem galvenā altāra, pārbedīti: 1993. gadā
kardināls Julians Vaivods (1895-1990) un bīskaps Boļeslavs Sloskāns
(1893-1981), 1995. gadā bīskaps Jāzeps Rancāns (1886-1969). Apakšējā baznīcā
atrodas arī Aglonas Dievmātes svētgleznas kopija, kas gleznota 1885. gadā,
autors nezināms. 1980. gadā sakarā ar Aglonas baznīcas 200 gadu jubileju Romas
pāvests Jānis Pāvils II piešķīra Aglonas baznīcai goda titulu "Basilica
minoris". Pāvesta vizitācija Aglonā notika 1993. gada 9. septembrī,
piedaloties ap 350 tūkstošiem svētceļnieku.
Aglonas Dominikāņu klostera dibināšanas sākumā
klosterī dzīvoja 12 tēvi un brāļi, vēlākajos gados viņu skaits palielinājās, un
1833. gadā Aglonas konventā mituši 21 dominikāņu tēvs un divi brāļi, bet,
pastiprinoties krievu cara valdības spiedienam uz katoļu baznīcām un klosteriem,
mūku skaits samazinās un jau 1839.gadā klosterī
ir tikai 16 dominikāņi. Pēc 1832. gada klosterī vairs nedrīkst uzņemt jaunus
kandidātus. 1832. gadā Viļņas militārā rajona ģenerālgubernātors M. Muravjovs
slēdz visus katoļu klosterus Vitebskas guberņā, atstājot vienīgi Aglonas
dominikāņu klosteri. 1832. gadā uz Aglonu pārceļ bernardiešu tēvus no Viļāniem,
bet 1840. gadā dragūnu pavadībā Rušonas dominikāņus, pēc tam arī pārējos slēgto
klosteru tēvus un brāļus. 1840. gadā cars oficiāli apstiprina likumu par
kārtību, kā ieslogāmi katoļu garīdznieki, par ieslodzījuma vietu norādot
Aglonas klosteri. Jau kopš 1865. gada 22. augusta Aglonas klosterī pastāvīgi
uzturas divi žandarmi, kas uzrauga iekšējo kārtību. 19.gadsimta 90. gados
konventa priors un draudzes prāvests ir Benedikts Sarosieka. 1895.gadā viņš ir
vienīgais un pēdējais dominikāņu tēvs Aglonā. No 1916.gada septembra līdz 1918.gada
maijam klosterī izvietota Viskrievijas pilsētu savienības slimnīca, pēc tam
Aglonā ienāk vācieši un dzīvo klosterī līdz tā paša gada augustam. Pēc Otrā
pasaules kara Aglonas klosterī 1949. gadā ierodas māsas no slēgtā Rīgas Nabadzīgā
Jēzus Bērna klostera. Šis klosteris Aglonā pastāv līdz 1960. gada maijam. Pēc tam
klostera telpas aizņem dažādi padomju okupācijas laika iestāžu kantori, celles
pārbūvē par dzīvokļiem, klostera dārzā uzceļ dzīvojamās mājas, garāžas un
saimniecības ēkas, likvidē augļu dārzu un dīķus. 1992. gadā klosteris tiek
pilnīgi atbrīvots un nodots Baznīcas rīcībā. Pašlaik klostera telpās atrodas
Eiharistiskais Jēzus kongregācijas klosteris, Aglonas bazilikas kora skola,
Aglonas katoļu ģimnāzijas kopmītnes un telpas svētceļniekiem.
1699. gadā Aglonā nodibināta pirmā draudzes skola,
kurā pēc poļu muižnieces Sostovickas norādījumiem bērni tiek apgādāti ar visu
dzīvošanai un mācībām nepieciešamo. Skola pastāv līdz 1834.gadam. 1820.gadā
Aglonā nodibina Garīgo semināru, ko Krievijas cara valdība slēdz 1833.gadā. No
1920. līdz 1924. gadam Aglonā darbojas Katoļu garīgais seminārs, pēc tam tas
tiek pārcelts uz Rīgu. 1921. gadā nodibina Aglonas vīriešu ģimnāziju, 1927.
gadā - sieviešu ģimnāziju Jaunaglonā. Abas skolas tiek slēgtas 1940.gadā.
Vīriešu ģimnāzijā ierīko lauksaimniecības skolu, kas vācu okupācijas laikā
darbojas paralēli valsts ģimnazija. Pēc kara telpās darbu sāk Aglonas vidusskola, kopš 1956. gada -
internātskola. Ar dažādiem nosaukumiem - internātskola, internātskola bāreņiem
un bez vecāku aizgādības palikušiem bērniem, internātģimnazija - šī skola
katoļu ģimnāzijas telpās darbojas līdz 1999. gadam. Tagad tā pārcelta uz
Jaunaglonu. Jaunaglonas sieviešu ģimnāzijas telpās pēckara gados darbojas
lauksaimniecības mehanizācijas arodskola,
tagad lauksaimniecības vidusskola. Sieviešu ģimnāzijas telpas savām vajadzībām
pašlaik atjauno internātģimnāzija. Aglonas katoļu ģimnāzija atjaunota 1999.
gadā.
Svētavota dziedinošās spējas atklāja Aglonas
dominikāņu klostera priors Juškevics 1820. gadā. 1825. gadā pie avota uzcelta
slimnīca ar 10 istabām un vannām. 1826. gadā Viļņas ārstu komisija un Pēterpils
Medicīnas akadēmija apstiprināja avota dziednieciskās spējas. 1826. gadā šeit
ārstējušies ap 200 slimnieku. 1836. gadā cara valdība slimnīcu slēdza. Pēc
1865. gada Vitebskas guberņas apsekošanas raksta, par kādreizējo slimnīcu
liecinot tikai pamati. Ūdens joprojām satek trijos dīķos turpat blakus, tas
esot gaiši zaļš un smaržojot pēc sērūdeņraža. Ļaudis tic ūdens ārstnieciskajai
iedarbībai, svētceļnieki to dzer, peldina dīķos bērnus un māla krūzēs nes ūdeni
uz mājām. Pašlaik avota ūdenim vairs nav raksturīgās smaržas, tas pa caurulēm
ir novadīts uz brīvāk pieejamu vietu, un tautā tas joprojām ir populārs
svētavots.”
Adrese: Aglonas novads, Aglonas pagasts, Aglona, Ciriša iela 8
