Žanis Skudra un Laimonis Niedre - sirdsapziņas cietumnieki

                                                               Žanis Skudra

                                                         (Foto no interneta)

Žanis Skudra dzimis 1924. gada 19. jūnijā bijušajā Vecauces pagastā (tagad Vadakstes pagasts), Bileiķu „Elgučos”, mācījies Vecauces pagasta Vītiņu 6-gadīgajā pamatskolā un Auces vidusskolā, papildinājis zināšanas Latvijas universitātē, iegūdams ķīmijas tehnoloģijas sabiedriskā instruktora kvalifikāciju, strādājis Rīgas bioloģisko preparātu eksperimentālajā rūpnīcā, kādu laiku arī par autobusa šoferi.

No 1934. gada sācis vākt un arhivizēt dažādas ziņas par Latviju - lauku sētu likteņiem, baznīcām, vēsturiskām celtnēm, krogiem, dzirnavām un arī dabu. Visu savu brīvo laiku Žanis Skudra ziedo novadpētniecībai, visus atvaļinājumus - Latvijas apceļojumiem. Tā krājās materiāli, fotouzņēmumi, tapa „Okupētās Latvijas dienas grāmata”, kuru izdod Latviešu Nacionālais fonds Stokholmā ar pseidonīmu Jānis Dzintars.

1978. gada 7. jūnijā Tallinā Žani Skudru apcietina un tā paša gada novembrī Rīgas Augstākā tiesa notiesā uz divpadsmit gadiem ieslodzījuma par Dzimtenes nodevību un spiegošanu, kuru viņš izcieš Permas apgabala Čusovajas rajona nometnē. 1988. gada rudenī no apcietinājuma Žanis atgriežas dzimtajos „Elgučos” un turpina strādāt pie Bileiķu vēstures rakstīšanas, taču darbs paliek nepabeigts.

Žanis Skudra miris 1994. gada 14. jūnijā un atdusas Bileiķos Lanku kapsētā. Žanim Skudram bija sieva Rita, bērni – Dace, Mārtiņš, Andrejs.

“Londonas avīze” 1978.gada 22.decembrī raksta: “Laimonis Niedre ir pirmais trimdinieks, kas pēc 35 gadiem kļuvis par čekas upuri. Viņš un Žanis Skudra notiesāti par to, ka mīlējuši savu tēvzemi, gribējuši tās pazīstamas un nepazīstamas vietas skatīt attēlos, bijuši dziļi ievainoti par dievnamu izpostīšanu un Latvijas dabas piesārņošanu. Radies dīvains stāvoklis, ka krievu okupācijas vara grib aizliegt latviešiem skatīt savu zemi un vākt par to attēlus. Laimonis Niedra un Žanis Skudra mums visiem spēkiem aizstāvami kā divi klusi darba vīri, kas gādājuši, lai Latvijas izpostīšana netiktu noklusēta. legaumēsim nedaudzos par viņu dzīvi zināmos faktus. Laimonis Žanis Niedre dzimis 1924. gada 20. aprilī Aucē kā lauksaimnieka dēls. Pēc pamatskolas beigšanas turpinājis mācības Rīgā, tehnikuma kultūrtehnikas nodaļā. Okupācijas laikā (1943. gada rudenī vai 1944. gada pavasarī) iesaukts vācu darba dienestā un aizsūtīts uz Vāciju, pārcelts uz Latviešu leģionu 1944. gada rudenī. Pēc kara 1945. gada maijā nonācis angļu gūstā un paturēts kādu laiku gūstekņu nometnēs Šlēzvig-Holšteinā un Frīzlandē. Pēc atbrīvošanas no gūsta bijis latviešu bēgļu nometnēs Lībekas apgabalā. Pārbraucis uz Zviedriju 1947. gada vasarā. Pirmajos gados Zviedrijā strādājis fabrikā, pie dārznieka u.t.t. 1949. gadā konstatēta plaušu tuberkuloze. Pēc kāda pusgada sanatorijā sekojusi trīs četru gadu konvalescence, kuras laikā dzīvojis gan atpūtas namā "Sigridsgarden" Utranā, gan kā apakšīrnieks Bulingē. Piecdesmito gadu sākumā sācis strādāt savā profesijā par mērnieku apbūves nodaļā, Būtčirkas pašvaldības kantorī. Šai laikā arī pirmo reizi apprecējies. Šķīries sešdesmito gadu sākumā. Tuberkuloze dēļ Niedre atkal ievietots sanatorijā. Šoreiz izoperēta viena plauša. Pēc operācijas pensionēts. Sešdesmito gadu vidū apprecējies no jauna, šoreiz ar somieti Marju. Niedre visu laiku savus brīvos brīžus aizpildījis ar fotografēšanu, zīmēšanu un gleznošanu. Daudz arī lasījis. No sešdesmito gadu vidus dzīvojis Tumbā. Veselības stāvoklī radušās jaunas komplikācijas - sākusies alerģija pret piena
cukuru. Apstākļu dēļ Niedres ģimene nolemj draudzīgā veidā izdarīt laulības šķiršanu 1975. gada decembrī. Niedres vecāki dzīvo Aucē. Mājas kara laikā nopostītas, atjaunotas daudz šaurākā veidā. Tēvs izsūtīts uz Sibiriju 1949. gadā, atgriezies Latvijā piecdes mito gadu beigās. Jaunākais brālis 1944. gada beigās iesaukts sarkanarmijā un karā pazudis vai kritis. Māsa ar ģimeni dzīvo Latvijā. Žanis Skudra ir apmēram 50 gadus vecs. Sieva Rita, dēli Mārtiņš un An drejs, meita Dace. Dzīvo bijušajā Bileiķu ciemā Elguču mājās, kādreizējā Vecauces pagastā. Tagad māja iekļauta kolhozā "Priedula". Ilgus gadus strādājis par smagās mašīnas šoferi. Skudras lielā kaislība ir Latvijas apceļošana, kurai viņš veltījis katru savu brīvo dienu un pazinis katru mazāko Latvijas stūrīti.”

Savukārt “Brīvība” 1978.gadā raksta garu rakstu: “Kā zināms, L. Niedri notiesāja Rīgā š.g. 3.novembrī ar brīvības atņemšanu uz 10 gadiem pēc LPSR Kriminālkodeka 60. p. Žanis Skudra dabūja 12 gadus par „dzimtenes nodevību". Noziegums bijis militāru noslēpumu nodošana ārzemju izlūkdienestiem.

KUR ATRODAS NIEDRE UN KUR „PAZUDIS" SPRIEDUMS? Pagājis jau vairāk nekā pusotra mēneša, bet PSRS nav nodevusi sprieduma protokolu Zviedrijas ārlietu ministrijai (ĀM), kaut tā atkārtoti to pieprasījusi, un tas arī bija solīts tūlīt pēc sprieduma. No kā tad padom ju vara baidās? Ka tā lieta nemaz tik skaidra nav? Turklāt jāpiezīmē, ka jau septembrī Zviedrijas ģenerālkonsulātam Ļeņingradā bija zināms, ka militārais prokurors apsūdzības sagatavošanā vairs nepiedalās. Kādi varēja būt tie militārie noslēpumi, ja prāvā nav vajadzīgs militārais prokurors? Pasaule par spriedumu uzzināja jau tūlīt pēc tā nolasīšanas, Latvijas pilsoņi to dabūja lasīt Cīņā tikai 16. un 17. novembrī, un tur arī nebija nekā konkrēta par kaut kādiem militāriem noslēpumiem. Raksta autors Ozolzars parastajā padomju avīžu bulvāra stilā nekā vairāk kā par graustiem un kožļājamgumiju cenām nevarēja pateikt. To konstatēja arī Zviedrijas otra lielākā rīta avīze „Svenska Dagbladet”, kā arī to, ka PSRS ĀM ziņojusi Zviedrijas ĀM, ka Niedres Latvijā vairs nav. Tāpēc Zviedrijas ĀM pārstāvji viņu nevarot apmeklēt. Kāpēc tad Niedri nevarēja apmeklēt citur, un kāpēc neinformē Zviedrijas ĀM, kur viņš tagad atrodas, un vēlreiz, kāpēc neizsniedz sprieduma protokolu? Dzirdētas nepārbaudītas ziņas, ka Niedre sēž kādā cietumā Maskavā.

PADOMJU MELI Bez tam, PSRS ĀM pienāktos izskaidrot Zviedrijas ĀM, kāpēc tā melojusi, it kā Niedre apcietināts Rīgā 23. jūnijā, un ne, kā „Cīņā" atzīstas, jau pašā pirmajā dienā Tallinā 7. jūnijā? Te jāaizrāda, ka Zviedrijas ĀM sākotnēji rīkojās neticami naivi, bez faktu pārbaudīšanas noticot padomju iestādēm, ka Niedre Tallinā pieprasījis vīzu uz Rīgu un aizbraucis apciemot savu māti. Zviedrijas ĀM pat nepūlējās pārbaudīt apstākļus, iztaujājot Niedres ceļojuma grupas locekļus, nesazinājās ar grupas vadītāju, nedz mēģināja dabūt kontaktu ar Niedres vecākiem Aucē. Šo rīcību un padomju iestāžu melošanu par to, ka Niedre apcietināts Rīgā, atklāja Zviedrijas prese, kas sāka veltīt plašu uzmanību Niedres spriedumam. Vislielāko saviļņojumu radīja ģenerālkonsula Alfa Rūsa izteicieni Zviedrijas preses aģentūrai, TV utt. Viņu pielaida klāt spriedumu nolasot, un kaut viņš nesaprot ne vārda latviski, viņš vērtēja, ka prāva bijusi korekta, Niedre „atzinies" un viss kārtībā. Pierādījums — viņš ticies ar Niedres advokātu pirms un pēc sprieduma nolasīšanas, un tas atstājis ļoti simpātisku iespaidu!

GUNĀRS RODE TELEVĪZIJĀ Niedres lieta arī deva iespēju Zviedrijai pirmo reizi kārtīgi iepazīties ar Gunāru Rodi. Zviedrijas TV pirmās programmas ziņu redakcija intervēja Rodi vairākas minūtes (Rode atbildēja latviski, teksts zviedriski) un “Expressen" veltīja viņam veselu lappusi par apstākļiem koncentrācijas nometnēs PSRS. Ilgāku sodu tur Niedrēm nav nekādu izredžu pārdzīvot. Gunārs Rode analizēja Niedres apcietināšanu un norāda, ka PSRS pārkāpusi virkni kriminālkodeka noteikumu, ka visa apcietināšanas procedūra bijusi viena liela blēdība no sākuma līdz galam. Šīs analizes teksts tika tulkots arī zviedriski, un nodots ārlietu ministrijai un presei. Zīmīgi, ka sakarā ar šo analīzi, ko Rode nosūtīja kā protestu Latvijas prokuroram, Rode saņēma draudu vēstuli no Oklandes Kalifornijā, ar parakstu „Krusttēvs". „Krusttēvs", kā zināms, ir koncentrācijas nometņu ieslodzīto apzīmējums čekistiem. Vēstules teksts tika tulkots un nodots arī ĀM. Par Niedres lietu raksta arī provinces laikraksti, piemēram, ,»Göteborgs Tidningen". Par L. Niedri zviedru prese turpinās rakstīt. Par to rūpēsies arī baltieši.

INFORMĀCIJA ZVIEDRU SABIEDRĪBĀ PAR PADOMJU „TIESU UN TAISNĪBU" Labai daļai zviedru sāk ataust gaisma, kas notiek viņu vistuvākajos kaimiņos. Niedres lieta ir sarunu temats daudzās darba vietās, iestādēs. Zviedru darba biedri lūdz baltiešus (arī igauņi mums palīdz) izskaidrot tuvāk viņiem neizprotamo barbarisko sistēmu, kas taču sakoties ceļam kaut kādu «sociālismu" ? ! Tas, kas notika Niedrem, var notikt jebkuram trimdas cilvēkam. Nožmiegusi Helsinku komiteju locekļus savās robežās, Maskava ķeras klāt aizrobežu pilsoņiem, lai galīgi padarītu Helsinku nobeiguma akta vienošanos attiecībā uz informācijas abpusējo plūsmu par nevērtīgu papīra skrandu. Veca lieta. Latviešiem visā pasaulē vajadzētu sekot PBLA aicinājumam protestēt pret Niedres un Skudras apcietināšanu, izveidot mašinēriju, kas apgaismotu PSRS patieso antihumāno raksturu. Par Niedres lietu runāts arī Zviedrijas riksdagā, kur ārlietu ministrs, atbildot vairāku deputātu jautājumiem, paskaidroja, ka Zviedrija darīs visu, kas tās spēkos, lai panāktu Niedres atbrīvošanu.

NIEDRES LIETA ZVIEDRU PRESĒ Pirmās rubrikas zviedru presē tātad bija tādas, kas apmierinātu aģitpropu, taču lielās avīzes blakus šīm ziņām ievietoja arī trimdinieku uzskatus, piemēram, Latviešu nac. fonda, Bruno Kalniņa un citu, ka visa lieta ir atriebība par bojāto baznīcu bildēm un Latvijas patiesās ikdienas atklāšanu fotogrāfijās, jo tās diskreditēja padomju propagandu. Nevar būt runas par spiegošanu. Rūsa izteicieni bija tik muļķīgi, ka zviedru prese ieinteresējās un Niedres lieta tagad parādās avīzēs vai ik pārdienas. Pazīstamais rakstnieks Kārlis Seterstrems lielākajā vakara laikrakstā »Expressen" (7.11) iznīcinoši kritizēja Rūsu, jautājot arī, vai Zviedrija būtu reaģējusi tāpat, ja Niedre nebūtu bijis ieceļotājs? Zviedrijas lielākās rīta avīzes iespaidīgais feļetonists «Klusā Marija" ņirgājās par Rūsa latviešu valodas «zināšanām": kā cilvēks, kas labi ja prot kaut ko krieviski pateikt, drīkst izteikt savu spriedumu par to, ko viņš nesaprot ! ? Zviedrijas ĀM jutās spiesta atbildēt uz pazīstamā igauņu rakstnieka A. Kinga (grāmatu autors „Kas no tiek Baltijā?") rakstu „Svenska Dagbladet", ka tā darījusi, ko varējusi, bet par Rūsa izteicieniem nedod nekādas piebildes. Vēlāk parādījās raksti, ka Rūsam uzlikts «uzpurnis", jo viņa izturēšanās sagādājusi AM lielas nepatikšanas. Ārlietu ministrija šodien ietur viedokli, ka tās ģenerālkonsula teiktais uzskatāms par viņa personīgām domām, kas neatbilst zviedru ārlietu vadības uzskatiem. Visvairāk publicitātes Niedres lietai veltīja „Expressen". Tā slejās, starp citu, Andrejs Eglītis un V. Ģinters varēja izteikt savu viedokli par LNF „izspiedzes" darbību, kam pievienots attēls ar kādu lauku ceļu tiltu Latvijā. Avīze ironizē, vai tas skaitās militārs noslēpums? Šeit nav vietas visus rakstus uzskaitīt, tikai atzīmēt, ka apsūdzība par spiegošanu izraisīja plašu ievadrakstu „Expressen" 23. nov. ar virsrakstu «Spiegošana padomju uztverē", kur redakcija ar saistošiem salīdzinājumiem (kā strādā zviedru fotografi) lieku reizi atklāj padomju iekārtas reakcionāro raksturu. Otra lielākā vakara avīze „Aftonbladet" publicēja arī sēriju fotogrāfiju par nopostītām baznīcām Latvijā, resp., bildes, kas “sakaitināja" Padomiju. Daudz rakstu presē parādījās latviešu iniciatīvas rezultātā; tie rūpējās un piestrādāja, lai Niedres lietu neaizmirstu. Valentīna Lasmane deva liecības 1. decembrī „Expressen", kā viņu pratināja 10 dienas Rīgā 1970. g., par ko, un kā pēc tādām metodēm jūtas “spiegi".

ĪSTAIS VAINĪGAIS — ĶĪNA Lai saka, ko grib — Rīgas “Dzintarkrasta" raidījumos dažkārt saklausāmi tīri neiedomājami atklājumi. 3. decembrī raidījuma noslēgumā bija īsi izvilkumi no Skudras un Niedres “pēdējā vārda". Skudra likās salauzts, vairākkārt nožēloja savu “noziedzīgo rīcību" un lūdza sodu mīkstināt. Kādi tie noziegumi, tas netika minēts. Niedre nožēloja, ka stājies sakaros ar Nacionālo fondu, tāpat izvedis Skudras manuskriptu, iepriekš ar to neiepazīstoties. Tagad saprotot, ka tas varējis kaitēt padomju varai. (Patiesības atklāšana vienmēr kaitē padomju varai.) Par kādiem noziegumiem un spionāžu ne vārda! Vai tad labāka teksta ko noraidīt nebija? Zviedru prese lielos virsrakstos konstatēja, ka Niedre nekādā spionāžā nav atzinies. «Goteborgs Tidning" komentēja, ka līdzīgos gadījumos atzīšanās visos piekārtajos “noziegumos" padomju tiesas priekšā ir visparastākā lieta, sensācija gan ir pretējais. Un Niedres vārdi ir tieši sensācija šinī virzienā. Īsti interesantais beigās. Esot gan jājautā, vai visas lietas iniciatori un īstie vainīgie nebūtu jāmeklē citā vietā. Nacionālajam Fondam Zviedrijā taču esot cieši sakari ar Ķīnas vēstniecību. Un uz Ķīnas robežām dienot arī daudzi latviešu jaunekļi. Ja nu izceltos sadursmes, tie tiktu saņemti gūstā vai pārbēgtu, tad būtu labi nodrošināt tiem labvēlīgu uzņemšanu priekšsēdētāja Kuo zemē. Tā domājot fonds, bet vai idejas devēji neesot citi? Kā redzams, gaidāmo «dzelteno briesmu" baiļu psihoze pārstaigā visu lielo dzimteni un ieperinājusies arī Kremļa gauleiteru galvās Rīgā. «Dzintarkrasta" mazie gariņi jau paši ar tik bīstamiem lielumiem nespēlētos.

MĒRĶIS — lEBAIDĪT Nav jāaizmirst, ka šis ir pirmais gadījums, kad čeka apcietina kādu latvieti, kam dota iebraukšanas atļauja Padomju Savienībā. Līdz ar to lauzta līdzšinējā prakse tā saucamo kultsakaru apmaiņā, kur līdz šim mēģināja strādāt uz ārieni ar lišķīgu, glaimīgu ģīmi. Aizmugurē, protams, vervējot ziņu devējus un citus “labas gribas cilvēkus", kas varētu būt noderīgi padomju propagandas mērķiem. Notikušais neapšaubāmi ietekmēs turpmākā šī “darba" ievirzi. Niedres un Skudras notiesāšanai var saskatīt tikai vienu mērķi: iebaidīt trimdiniekus, dzimtenes apmeklētājus. Viltīgie, kroplīgie smaidi iesaluši, parādās kulaks un čekista īstais, brutālais vieplis. Uzvarējusi tā saucamā cietā falanga. Kultsakarnieku darbu (padomju mērķu uztverē) tas apgrūtinās, bet skaidrā gaismā parāda kultsakaru komitejas īsto vērtību tās uzdevumu devēju acīs. Augstu tā nekad nav vērtēta. Notikušais pierāda arī to, cik lielas rūpes čekai sagādā dzimtenes apmeklētāji. Ne jau Niedre vien, lai arī viņš ir tas, kas tagad dabū smagi ciest. Taču vienu varam teikt, tāpat kā daudzkārt agrāk «Brīvībā": neiebaidīsit, jo “cīņai tūkstoš jaunu pulku no verdzinātās tautas augs"!”

“Laiks” 1978.gada decembrī raksta: “Latviešu cilvēka tiesību kustības Klīvlandes nodaļa aicināja starptautisko organizāciju "Amnesty International" uzņemt savā aizbildnībā kā sirdsapziņas cietumniekus Laimoni Niedri un Žani Skudru, kas, okupētajā Latvijā netaisnīgi apcietināti, notiesāti ar ieslodzījumu uz vairākiem gadiem vergu darbu nometnēs. Kā informē Latviešu cilvēka tiesību kustības Klivlandes nodaļas vadība, jau saņemta no "Amnesty International" galvenās mītnes Londonā atbilde, norādot, ka Laimoni Niedri un Žani Skudru adoptēs par sirdsapziņas cietumniekiem. Organizācija prasa arī plašu informāciju par abu cietumnieku apcietināšanu un tiesāšanu.”

Tajā pat laikā 1978.gada beigās visos Latvijas reģionālajos laikrakstos tiek publicēts viens un tas pats grandiozu apmelojumu rakstelis: “Tas notika šovasar, tanī jūnija dienā, kad Tallina sagaidīja mājās savu «Tallinu». Jūras ostā piestāja tūristu iecienītais kārtējais pasažieru reisa kuģis no Helsinkiem. Krastmalā ārzemniekus gaidīja Intūrista autobusi. Gidi rūpējās, lai atbraucēji justos pēc iespējas labāk, gūtu vairāk iespaidu, tuvāk iepazītu Tallinas kultūras un mākslas pieminekļus. Drīz pēc tam, kad zviedru tūristi bija iekārtojušies «Viru» numuros, pa viesnīcas durvīm iznāca pastaigāties divi jau padzīvojuši un sirmuma skarti vīri. Viens ar brūnu portfeli rokās. Otrs ar siksnā iekārtu melnu plecusomu. Cilpu cilpas mezdami, viņi aizklejoja līdz pašai pilsētas austrumu nomalei un Kadriorga parka ēnainajos celiņos meklēja vientuļu soliņu. Tikai te, kad labi bija aplūkota apkārtne, no brūnā portfeļa uz melno plecusomu pārceļoja divi polietilēna maisiņi. Savs sainītis portfeļa saimniekam bija glabājies arī melnajā plecusomā. Ja tevi aiztur, saki, ka ārzemju filmas tev atsūtīja onkulis no Amerikas, skaidrā latviešu valodā teica ārzemnieks. Bet kas tam noticēs!, atteicaa vīrs ar brūno portfeli, taču Izskaidroties un pārliecināt viens otru viņi vairs nepaguva. Tanī brīdī, kad sainīši mainīja īpašniekus, vīrus pārsteidza valsts drošības iestāžu darbinieki un notika tas, par ko juristi mēdz sacīt: «Aizturēti nozieguma vietā ar lietiskiem pierādījumiem.» Zviedrijas pavalstnieks Laimonis Niedre uzrādīja, ka saņēmis no PSRS piisoņa Žaņa Skudras četrpadsmit kasetēs iesaiņotas fotofilmas, kurās, kā to vēlāk konstatēja izmeklēšanas orgāni, bija nofotografēti teksti ar militāru objektu aprakstiem Baltijas republikās un Krievijas Federācijā. Bet šādas informācijas slepenību jebkurā valstī stingri sargā likums. Tās vākšanu un izpaušanu ārzemēm uzskata par vistiešāko valsts aizsardzības apdraudējumu. Tāpēc republikas Augstākajā tiesā uz apsūdzēto sola sēž Žanis Skudra un Laimonis Niedre. Par viņiem apsūdzība spiegošanā uz tiesnešu galda vairāk nekā divdesmit izmeklēšanas sējumos. Patiesībā šie jau ir tikai taustekļi. Īstā sēdvieta uz apsūdzēto sola būtu tai firmai, kas imperiālistiskās pasaules tirgū specializējusies spiegošanas informācijas biznesā un nezin kāpēc sevi dēvē par kaut kādu «latviešu nacionālo fondu». Kā par šo «fondu» teikts emigrantu enciklopēdijā, tam «praksē par galveno izvirzījies informācijas darbs». Šim nolūkam «fondam» ir speciāla aģentūra, kuras uzdevums ir piegādāt ārzemju izlūkdienestiem informāciju par Latviju, visām Baltijas republikām un citiem PSRS rajoniem. Acīmredzot «fonda» ģenerālsekretārs Eglītis un priekšsēdētājs Ginters uzskata, ka viņu «apstrādātā» Latvijas preses un radio kritisko materiālu informācija pietiekami neuzbudina pasauli, tāpēc tūristu grupās uz Padomju Savienību viņi iefiltrē savu speciāli apmācītu un atalgotu emisāru Laimoni Niedri, kurš brauc pēc efektīgāka materiāla. Un emisāra fotoaparātā allaž ir instrukcijas «fonda» savervētajam spiegam Žanim Skudram, kuram prasa ziņas par PSRS Aizsardzības ministrijas objektiem, karaspēka daļu izvietojumu, poligoniem un aerodromiem, pierobežas joslām, militāra rakstura noliktavām, dzelzceļa mezgliem, jauniem ceļiem, tiltiem, elektrostacijām, radio un televīzijas torņiem. “Fonds” reizēm nav noniecinājis arī Žaņa Skudras “civilo” informāciju. Fotoattēlos, kas šad un tad ir parādījušies latviešu emigrantu presē ar parakstu «LNF arhīvs», labi varam spriest par paša fotografētāja Žaņa Skudras gaumes izjūtu un dzimtās zemes «mīlestību». Attēlos tlkai noārdīšanai paredzētās ēkas, nekopti pagalmi, sagruvušas malkas grēdas, cauri jumti un izdangāti ceļa posmi. Tiesa nu ir noskaidrojusi, ka zviedru «tūrista» Laimoņa Niedres un PSRS apceļotāja un aprakstītāja Žaņa Skudras kopējo darījumu aritmētika ir vienkārša. Uz Padomju Savienību Niedre brauca regulāri. Sastapšanās reizēs Žanis Skudra nodeva Laimonim Niedrem izvešanai uz ārzemēm «fondam» ap tūkstoti filmas kadru, par ko pretī saņēma attiecīgu materiālu atlīdzību. Katrs emisāra brauciens uz Rīgu vai Tallinu «fondā» bija sevišķs notikums, kam ceļanaudas netika skopotas. Un alkatība auga. Sākumā «ģenerālsekretārs» skubināja Niedri braukt katru gadu. Pēc tam divas reizes gadā. Pēdējā laikā jau «fondam» atmaksājies, ja pēc Skudras «informācijas» brauc reizē divi «tūristi». «Fondā» gluži labi saprata, ka tūrists, kam līdzi vairāk nekā divi fotoaparāti, nav vairs nekāds tūrists, bet gan potenciāls spekulants. Tāpat bija jāapzinās, ka normāls tūrists nespēj vienā vai dažās dienās piefotografēt vairāk nekā desmit filmu. Tāpēc «fonda» emisārs iesaistīja savā noziedzīgajā darbībā spiegošanas instrukciju un savāktās militārās informācijas pārvešanā pāri robežai arī savus ceja biedrus. No tā, cik uzmanīgi pirms katra Niedres «dzimtenes apmeklējuma» «fonda» ģenerālsekretārs Eglitis instruēja emisāru un ar kādu skubu pēc katra brauciena viņu atkal iztincināja, bija skaidrs, ka Skudra bija kļuvis par sevišķi svarīgu spiegu. Pat emisārs nojauta, cik strauji krīt cena Skudras fotografētajam Latvijas ūdens un vējdzirnavu drupām, muižām un vecajiem krogiem, muižnieku kapenēm un nojaukšanai paredzētajām ēkām, bet ceļas vērtība viņa militārajai informācijai. Grausti laiku pa laikam varēja ieinteresēt tikai latviešu reakcionāro emigrantu visai trūcīgo presi, taču par militāro informāciju imperiālistiskās pasaules izlūkdienests maksāja pavisam citās cenās. Šie līdzekļi noteica «fondam» plaukt vai nonīkt. SPIEGS AR lESAUKU FOTOGRĀFS Pasaulē nav daudz tādu cilvēku, _ kuri, apmaldījušies trijās priedēs, lielā niknumā tām tūdaļ zagsies klāt ar zāģi. Tā gan ir izrīkojies šis vīrs, kam pretpadomju spiegošanas aģentūras centrā tā sauktais «latviešu nacionālais fonds» bija devis iesauku Fotogrāfs. No kurienes uz apsūdzēto sola bija uzradies šis cilvēks, kurš, intensīvi apceļodams savu dzimto novadu, bija meklējis vietas, kur sprāgt NATO atomraķešu lādiņiem? Kādas domas bija izauklējušas šo smago noziegumu? Kādā sulā barojusies šāda cilvēka vērtību sistēma? Šoreiz bez savas vainas nav ne mātes piens, ne tēva saimniecības rēķinu grāmata. Laiskam un izlepušam saimniekdēlam pasaulē bija pavisam citi svētumi nekā viņa desmit kalpiem. . . . Žaņa Skudras tēvs bija viens no tiem «saimnieciska talanta» vīriem, kura «Kārļi» Vadakstes krastos plauka tad, kad citās mājās klaudzēja ūtrupnieka āmurs. Viņš trīsdesmito gadu nogalē savam vienīgajam dēlam mantojumā varēja nodot ne vienus vien «Kārļus», bet arī «Mežus» un «Elgučus», simt hektāru aramzemes, 12 zirgus, ap 30 govju, vairāk nekā 20 cūku. Tikai pašma mantiniekam gan nācās rūgti vilties. Žanim Skudram nepatika strādāt, nepatika pašam kopt zemi. Skudra iestājās Auces vidusskolā, bet arī to tūdaļ pameta. Arī mācīties viņam nepatika. Tad nu tēvs ņēmās pierunāt savas dzimtas atvasi, lai iziet vismaz grāmatvedības kursus. Tikai liktenis nebija lēmis jaunajam lielsaimniekam nodarboties ar zemes rentes un tīras peļņas rēķiniem. 1940. gadā Latvijā darba tauta izcīnīja padomju varu. Tās Konstitūcijā bija ierakstīts stingrs un noteikts pants, kurš aizliedza cilvēkam ekspluatēt cilvēku. Žanim Skudram neviens vairs rentes naudas negatavojās maksāt, nācās vien mācīties par šoferi un strādāt pašam. Bet tiesā Skudra atzinās, ka arī šofera darbs viņam nekad nav paticis. Vietējais pasta vedējs līdz 1948. gada rudenim bija tā paspējis izmīlēt pēckara lauku romantiku, ka devās maizi bez garozas meklēt Rīgā, kļūt par pilsētnieku. Žanim Skudram atkal lauku sagribējās tikai 1973. gadā, kad tur darbs vairs nebija tik smags un varēja jau arī kaut ko vairāk nopelnīt. Pamestajos un brūkošajos «Elgučos» sāka klaudzēt amatnieka veseris. Žanis Skudra ar ģimeni iestājās kolhozā, bet darbā gāja reti. Kaimiņi nevarēja vien nobrīnīties, kur tāds slinks cilvēks ņem līdzekļus mājas būvei. Gandrīz visiem Žaņa Skudras tuvākajiem radiniekiem un paziņām bija radies priekšstats par viņu kā par kaislīgu fotogrāfu, tūristu un novadpētnieku. Patiešām, Latvijā nebija tādu vietu, ko viņš reižu reizēm nebūtu izložņājis, nofotografējis un savās melnajās kladēs aprakstījis. «Elguču» otrā stāva istabās, kur Skudra nevienu nelaida, bija sācis veidoties gan foto, gan preses izgriezumu arhīvs. Bet liecinieki tiesā deva liecības, ka sava dzimtā novada vēsturi Skudra zina ļoti virspusēji un daudzos vēstures jautājumos ir pilnīgs profāns. Arī darbabiedriem kolhozāa par Žani Skudru ir radies iespaids kā par cilvēku, kurš ne par ko neinteresējas un neko nezina. Zināšanu bagāžu, ko kādreiz ne visai uzcītīgajam skolniekam devušas buržuāziskās skolas 6 klases, diez vai var pielīdzināt zināšanām, ko tagad gūst mūsu bērni desmit gadu vecumā. Tāpēc Žanim Skudram vēsture sastāv no vecām pilsdrupām, muižām, krogiem, vēja un ūdensdzirnavām. Skudras visai aprobežotajā garīgajā apvārsnītī, kurā laiku pa laikam iespraucās tikai «Amerikas balss» propagandas raidījumi, likās, ka kapitālisma pasaulē vēl joprojām valda tikai vecā Skudras patriarhālās lielsaimnieka mājas puķu dārza puses verandas idille un romantika. Viņš tik maz zināja par pasauli, ka domāja, ka meliorāciju un mākslīgos mēslus ir izgudrojusi tikai padomju vara, tikai sociālismā zemi apstrādā ar traktoriem, nojauc vecas mājas, iztaisno un asfaltē ceļus. «Cilvēkos Žanis Skudra ir kluss un noslēpumains,» par viņu saka kaimiņi un darbabiedri. «Pēc rakstura tēvs ir straujš un nervozs,» savukārt liecina dēls. «Dažkārt viņam uznāk tā saucamie «melnie», kad viņš bļaustās un ārdās par visu.» Žaņa Skudras sieva Rita kolhozā bija viena no cītīgākajām cūkkopēm, strādāja apzinīgi, ar darba mīlestību. Bet tad šo darbu pameta. Tagad laukkopībā darbā iziet no gadījuma uz gadījumu. Bērniem viņš aizliedza darboties sabiedriskās organizācijās. Dēlam neatļāva precēties ar lietuviešu meiteni. Šis ārēji klusais un noslēgtais cilvēks pa pasauli staigāja pilns ļaunu, atriebīgu domu. Mūsu zeme visapkārt plauka un ziedēja, bet tai cauri gāja apmāts cilvēks, kurš to nīda un neieredzēja. Viņš nekad nebija izjutis muižkunga pātagas cirtienu, bet gribēja, lai muižnieku ligzdas spodrinātu kā acuraugu. Viņš nekad nebija vēja un ūdensdzirnavās staipījis graudu maisus, bet gribēja, lai vēl tagad cilvēki miltus maļ akmens dzirnakmeņos. Pa zemi klīda cilvēks, kurš vēlējās veco ceļmalas krogu zirgu pastu. Viņš bija šoferis, bet apraudāja katru iztaisnotu un noasfaltētu ce]a līkumu. Viņš nekad nebija centies izprast zemes auglības noslēpumus, bet viņš nīda drenu cauruli un, tāpat kā viņa «saimnieki» Stokholmā, jūsmoja par pa vasara palu romantiku, kad ūdens stihija nesa prom tiltus un siena šķūnīšus ar kādu mājas vai meža dzīvnieku uz jumta. Pasaule bija izaugusi, un šim cilvēkam bezspēcīgās dusmās neizdevās tās gaitu apstādināt. Šis cilvēks bija piedzimis vismaz pusi gadsimta par vēlu. - Tēvs bija aplam vecmodīgs, - sprieda dēli. - Viņš bija atpalicis no visām mūsdienu problēmām. Pretpadomju spiegošanas «fonds» Stokholmā bija ieguvis Latvijā čaklu, centīgu un iniciatīvas bagātu aģentu. Žaņa Skudras ekskursiju maršrutus noteica gan «fonda» mutvārdu un rakstveida instrukcijas, gan viņa paša ierosme. Skudra neskopoja spēkus, vākdams tendenciozu informāciju un apmelojumus. Kādā vēstulē Laimonim Niedrem Skudra raksta: «To visu, kā trūkst jūsu nac. fonda arhīvā, visu safotografēšu un daļu jau tagad esmu uzfotografējis.» Žaņa Skudras piezīmju grāmatiņā rodas aizvien vairāk tādu ierakstu  «Uz darbu neeju, fotografēju, fotografēju, fotografēju, rakstu, rakstu, rakstu.» Ko nozīmē šie ieraksti?  Izrādās, Skudra bija sēdies, kā viņš saka, «literāri apstrādāt» savas melnās ekskursiju hroniku klades. Tas nozīmēja, ka tās Skudra pārrakstīja tādā manierē, lai «fonds» nopirktu. Un Žanis Skudra, ieslēdzies «Elguču» augšstāva istabā, kļuva par tenku vāceli, par apzinātu krāpnieku, sabiedriskās domas maldinātāju. ”Ko tik vien viņš nesarakstīja, iztapdams savu saimnieku gaumei? Komjaunieši staigā apkārt, logus sizdami. Komunisti pieņēmuši plānu Latviju pārvērst par stepi. Pededzes lejasteci viņi pārvērtuši par kanālu. Pērses ūdenskritumu uzspridzinājuši. Kolhozos represē godīgus darba cilvēkus. Jauniešus fiziski spīdzina ar sportu. Frizētavās bārdu plēšus noplēš. Neapkoptu pagalmu citi uzskatīja par estētikas jautājumu, Žanis Skudra taisīja politiku. Protams, Žanis Skudra noklusēja, ka par koku zāģēšanu tuvējos Priedulas kapos viņš bija administratīvi sodīts, un, apmeklēdams kultūras pieminekļus, allaž savā somā bāza «par piemiņu» kādus atlauztus suvenīrus. Pēc tam, kad no Skudras pierakstītajām lappusēm «fonds» tomēr izdeva grāmatu, pat emigrantu recenzenti V. Akacis un Ed. Ķikulis nespēja noslēpt tās grafomānisko raksturu: «Autora literārie dotumi necili, viņa mēģinājums ir redzēto tēlot stereotipi, tāpēc grāmatas galvenā vērtība ir faktu (!) reģistrēšana.» Patiesības labā vēl jāpiebilst, ka, tāpat kā Žaņa Skudras rokai, arī viņa fotogrāfa acij daba bija liegusi to dievišķo dzirksti, no kuras var sākties vismaz fotoamatieris. Tāpēc «Elguču» durvis vienmēr bija noslēgtas gan kaimiņiem, gan darba devējiem, kaut arī reizēm varēja just, ka pa telpām staigā cilvēki. Kaimiņi pukojās par nevīžīgo Skudru, kolhoza vadība par kūtro kolhoznieku. Vai veselā gadā iziet darbā tikai 86, 217, 236 vai 177 dienas nav par maz? Šogad līdz apcietināšanai (7. jūnijā) Žanis Skudra kolhoza darbā vēl ne reizi nebija bijis. Arī sava liecība par cilvēku uz apsūdzēto sola.
Mums laikam katram ļoti grūti būtu saprast cilvēku, kurš pēc gadsimta ceturkšņa ilgiem svešuma gadiem, apmeklējis savu dzimto pusi, tūdaļ steidzīgi meklētu iestādi, kam pārdot savus fotouzņēmumus. Tomēr Laimonis Niedre pēc sava pirmā brauciena uz Rīgu uzskatījis, ka tas esot pats piemērotākais veids, kā saņemt atpakaļ izlietoto filmiņu naudu. Latviešu emigrantu palīdzības komiteja ar viņu šajā darījumā nav ielaidusies, taču ieteikusi «Latviešu nacionālā fonda» adresi. Tur pats ģenerālsekretārs Eglītis no viņa ne vien nopircis simt uzņēmumu par trim kronām gabalā, bet arī sīki iztincināja atbraucēju par itin visu, par ko neraksta vietējās avīzes. Drīz pēc tam no Niedres aizvestajiem «faktiem» emigrantu presē parādījās kāda Aleksandra ceļojuma iespaidi «Nobružātā pelēcība un kara histērija». llustrācijai un lasītāju uzjautrināšanai pieminēsim kaut dažus šīs rakstu sērijas «faktus» par Latviju. «lk dienas jūtama kara histērija, cilvēki tiek turēti satrauktā stāvoklī un neziņā par rītdienu. Tā vien liekas, ka karš jebkuru brīdi var sākties.» «Latvijas meži ir izcirsti un nopostīti. Vienīgi gar lielajiem ceļiem ir atstātas 0.5 km platas koku joslas, lai tādā veidā radītu iespaidu par mežu bagātību.»
Šāda publikācija rādīja, ka divdesmit piecos gados kapitāla pasaules pirkšanas un pārdošanas likumu un emigrantu preses izskolotais Laimonis Niedre izrādījās ideoloģiski pietiekami sagatavots «fonda» emisāra uzdevumiem. Pēc katra Padomju Savienības apmeklējuma «fondā» bija «norēķinu» pārruna, pēc kuras no atvestajām ziņām allaž tapa kāds «Aleksandra», «Erikas», «Ziemeļnieka», «Novērotāja» vai «LNF» svaigs šausmu materiāls emigrantu izdevumiem par Latvijas restorānu un pludmales atejām, Rīgas smakām un apbružāto pelēcību. Ģenerālsekretārs Eglītis «faktu literārajā apstrādāšanā» roku bija ievingrinājis jau tad, kad nēsāja vācu armijas SS kara korespondenta unitormu un aprakstīja hitleriešu «varoņdarbus» okupētajā teritorijā Padomju Savienībā. Pāri jūrai regulāri sāka braukāt švītīgs kungs, kurš vīzdegunīgi šņaukājās par nemoderno dzimteni un ar augstprātīgu smīniņu stāstīja, «kā mēs pa Eiropu dzīvojam». «Tikšanās reizēs Niedre pret saviem radiniekiem vienmēr ir bijis vēss, atturīgs, nevērīgs un nevaļīgs,» tiesājamo raksturoja viņa radiniece. «Personīgi man ir radies iespaids, ka viņš ir aprēķina cilvēks, kurš, izmantojot citus, cenšas gūt labumu sev.» Citi viņas teikto papildināja:
«Nekad neesmu redzējis, ka Niedre saviem vecākiem un tantei Mildai Caunei, kura Niedri uzskata tikpat kā par savu dēlu, būtu atvedis kādu vērtīgāku mantu. Parasti viņš saviem radiem ved dažādus reklāmas žurnālus, skatu kartiņas un citus mazvērtīgus priekšmetus. Saviem vecākiem uz zelta kāzām Niedre uzdāvināja emaljētu skārda tējkannu. Pēdējos gados Niedre par saviem vecākiem tikpat kā neliekas zinis. Mums radies iespaids, ka viņš ir pašlabuma meklētājs.» Ar māti Laimonis Niedre bija ticies tikai reizi. Bet, kad Žanis Skudra dāvāja viņam magnetofona lenti ar mātes stāstījumu par ģimeni un tuvākās apkārtnes notikumiem, galantais ārzemnieks atteicās ņemt. Viņš neizjuta vajadzību klausīties mātes balsi. Bet pārdot? Jā. Cilvēks, kurš pārdod dzimteni, spētu tirgot arī mātes balsi. Taču svešajā pusē nebija nevienas firmas, kas to pērk. Niedres mātes divi dēli vēl aizvien turpina karot katrs savā frontes pusē - Imants Niedre, ar hitleriešu lodi krūtis gulēdams padomju karavīru brāļu kapos, Laimonis Niedre, pie krūtīm glabādams naudu par Padomju Armijas aizsardzības objektu izspiegošanu.

Stokholmā tā sauktajā «latviešu nacionālajā fondā» ir spēkā tie paši biznesa pasaules likumi, kas citur - «lēti pirkt, dārgi pārdot». Un imperiālistisko valstu izlūkdienesti šajā informācijas tirgū allaž viesuši lielas cerības tiem, kuri grib nopelnīt. Kad «fonda» ģenerālsekretāru Eglīti neapmierina amerikāņu izlūkdienesta aģents-starpnieks, viņš dodas kārtējā braucienā uz ASV pats. Gan jau drīz pēc tam «fondā» ienāks prāvākas naudas summas. «Fonda» valdē pastāv Slepenais sektors, kurā ir pats priekšsēdis Ginters un ģenerālsekretārs Eglītis. Valdes slepenajam sektoram ir savi līdzekļi, taču nekādām kontrolēm tas nepakļaujas un arī darbības pārskatus nevienam nesniedz. Tikai tad, kad pēc emisāra brauciena uz Padomju Savienību «fonda» valdes slepenā sektora dalibnieki Niedri kārtējo reizi iztincināja, noklausīties šīs sarunas dažkārt bija pieaicinātas īpašas personas, kuras citkārt oficiālajās «fonda» sanāksmēs un sēdēs nemēdza piedalīties. «Latviešu nacionālā fonda» priekšsēdis Ginters emigrantu izdevumos gan tiek nogodāts par vēsturnieku, kurš savā laikā guvis laurus, pētot skitu un sarmatu zobengalus. Taču jācer, ka nākamajās jubilejas rindās šī vienpusība tiks novērsta un ārzemju lasītāji uzzinās arī par viņa lielajiem nopelniem kādas imperiālistiskas valsts izlūkdienestā. 1946. gadā Ginters vervēja un sagatavoja aģentus Zandi un Tomsonu angļu izlūkdienestam «Secret lntelligence Service», tagad amerikāņu izlūkdienests spiegošanas teorētiskos un praktiskos kursus sniedzis Niedrem. Pēc tam, ieradies Padomju savienībā, Niedre savukārt profesionālas spiegu metodes, instrukciju un informāciju pārsūtīšanas paņēmienus un «valodu» mācīja tālāk. Vēstulēs, ko Niedre sūtīja Skudram uz kaut kādas radu večiņas vārdu un adresi Rīgā, spiegs tika dēvēts par «tanti», viņa filmas par «konfektēm». Pēc emisāra uzslavas par to garšu tika vērtēta Skudras “informācija”. «Tante labi zināja, ka man ļoti patīk krējuma konfektes, un tā arī bija ielikusi plastmasas tūtiņā 5 gabalas - man kā ciema kukuli”, - Niedre rakstīja Skudram kādā vēstulē. “Es gan labprāt būtu apēdis div un trīs tik daudz. To es tad viņai palūgšu nākošo reizi.» Niedre apmācīja Skudru neglabāt mājās nekādu arhīvu. Tiem vispiemērotākā vieta kādas baznīcas altārī. Bet, tā kā altāris neradās, no tā laika Skudras koferi sāka stāvēt piecu paziņu un radinieku dzīvokļos. Niedre mācīja par spiegošanas tematu apspriesties tikai parkos, lai sarunas nevar noklausīties. Telpās viņš ieteica skaļi izrunāt tikai atsevišķas frāzes, no kurām neviens nespētu nojaust sarunas patieso raksturu. Galveno izteikt nevis balsī, bet uzrakstīt. Žanis Skudra «fondam» bija ne tikai uzticīgs, iniciatīvas bagāts, bet arī lēts spiegs, jo neapjauta savu «pakalpojumu» īsto cenu pasaules tirgū. Izrādās, «fonda» ģenerālsekretārs Eglītis bija izrīkojies gluži tāpat kā kādreiz Skudras tēvs ar saviem kalpiem – lauvas tiesu pievācis sev. Bet tā nu bija pasaule, pēc kuras «taisnīguma» tiecās pats Skudra. Arī emisārs nebija ieinteresēts atklāt melnā darba darītājam īsto stāvokli. Niedre bija iedomājies, ka «provinciālajā» Latvijā neatšķirt labu fotoaparātu no slikta, un tāpēc honorāram par saņemto militāro informāciju importēja šurp bojātus un lietotus krāmus, ko tik vien lētāk Stokholmā varēja nopirkt. Nelīdzēja Skudras vaimanas par grūtajiem materiālajiem apstākļiem, par riskantajiem uzdevumiem, kas sagādā viņam milzīgu fizisko slodzi, rada mūžīgu nogurumu, ko vispār ne ar kādu naudu nevarot atlīdzināt. Taču nekas Niedri un Eglīti iežēlināt nespēja. Jūdasa grašus dalot, katrs no viņiem vispirms vairāk domāja pats par sevi. Riskantajā spiegošanas biznesā nu piedzīvojuši bankrotu gan «fonda» saimnieki, gan viņu krāptie sulaiņi. Tiesa Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas vārdā pasludinäjusi spriedumu. Tas ir lakonisks un stingrs. Skudra sodīts ar brīvības atņemšanu uz 12 gadiem, Niedre - uz 10 gadiem.”

Lūk, kāda melu propaganda tika uzlieta cilvēkiem, kuri mīl savu Latviju, kuri vēlas to redzēt neizpostītu, neizdemolētu, nepārkrievotu. Pēdējo rakstu saraktījis kāds J.Ozolzars (nez, vai tas ir īstais vārds?), kas tapis īstā padomju “žurnālistikas” stilā, noķengājot un nomelnojot cilvēkus, izgudrojot nepatiesus faktus. Bet mēs joprojām, pat vēl tagad, jau divtūkstošajos gados, priecājamies par Žaņa Skudras veikumu, par fotogrāfijām, kuras ir neaizstājamas laikmeta liecinieces, jo tolaik jau neviens nefotografēja baznīcas, dzirnavas, muižas. Tolaik fotografēja dižos padomju “sasniegumus”, kuriem nebija un  joprojām nav nekāds arhitektoniskas, kultūrvēsturiskas vērtības. Žaņa Skudras “Okupētās Latvijas dienas grāmatas” ir neaizstājams informācijas materiāls vēl joprojām, kas palīdz redzēt un saprast kroplo padomju okupācijas režīmu Latvijā.