No pamatakmens
ieliešanas brīža līdz nama atklāšanai pagāja astoņi gadi, pa vidu bija arī 1.
pasaules karš, kā arī valsts varas un naudas maiņa, un tikai 1921. gada 10.
decembrī nams tika atklāts un iesvētīts. Trīs dienas pēc atklāšanas laikraksts
"Latvis" par šo notikuma rakstīja šādi:
“1912. g. nodibinājusies Ūziņu piensaimnieku savienība, un tūdaļ
radusies doma par sava nama celšanu. Iegūts 2 pūrvietas liels zemes gabals.
Lauksaimniecības centrālbiedrība devusi plānu bez maksas. Pamatakmens ēkai
ieliets 14.07.1913. 1914. gada
februārī biedrība varējusi noturēt pirmo sēdi savā namā, no kura bijis gatavs
1. stāvs. 1915.gada janvārī sākts pārstrādāt pienu. Ap šo laiku bija domāts par
nama otro stāvu, gādāts materiāls, bet vasaru bijis, vāciem uzbrūkot, jābēg.
Līdz tam nama būvei bijis izdots ap 19 000 rubļu. Pa vācu okupācijas laiku
pusbūvētais nams bija palicis puslīdz vesels, bet zudībā gājis sagādātais
materiāls. 1920. gadā apspriests jautājums par nama būves nobeigšanu, izlemts
pozitīvi. Lūgts pabalsts no Kultūras fonda, bet tas atstāts bez ievērības.
Tad ūziņnieki gādājuši līdzekļus paši,
aizdodami nama būvei naudu (no 50 līdz 5000 rbļ), bez procentiem un uz
nenoteiktu laiku. Nama būves otrais cēliens (pēc kara) izmaksājis ap 158 000
Latvijas rubļus (nerēķinot iešanas un braukšanas). Pie ēkas būves piedalījušās
arī vietējās lauksaimniecības un ugunsapdrošināšanas b-bas. Ka nams pabeigts tagadējos
grūtajos dārdzības laikos, tas liecina, ka ūziņnieki ir uzņēmīgi ļaudis, kas
labi apzinās sabiedriskās dzīves nozīmi. Tajā ziņā viņi var noderēt par
priekšzīmi daudziem Latvijas stūriem, kur sabiedriskā dzīve gluži pagrimusi.”
Ūziņu B-bu nams ir stalta akmeņu un ķieģeļu ēka, vairāk kā 15 asis
gara. Apakšējais stāvs ierīkots kopmoderniecības vajadzībām, otrā stāvā ir
plaša sarīkojumu zāle ar skatuvi, trešajā, nepilnajā stāvā dažas istabiņas
biedrību vajadzībām.
Reizē ar nama atklāšanu 1921. gada 10. decembrī Ūziņi kļūst par
plašākas apkārtnes sabiedriskās dzīves centru, jo b-bu namus Vilcē un
Zaļeniekos vācieši nopostījuši. Uz
atklāšanu bija ieradies arī sūtnis Francijā Grosvalds. Jaunuzceltais nams atradās pašā Svētes upes
krastā - kailā, neauglīgā smilšainē, tādēļ dažus gadus vēlāk Ūziņu
piensaimnieku biedrība blakus namam ierīkoja skaistu parku, kas tika rūpīgi
kopts un joprojām zaļo blakus namam.
Pirmskara
gados Ūziņos gandrīz visu sabiedrisko un kultūras dzīvi vadīja aizsargi – tie
tad arī namā rīkoja pasākumus – koncertus, balles, teātra izrādes u.t.t. Šeit
notika arī visu Ūziņu biedrību sapulces. Namā atradās ne tikai pienotava, bet
arī pasts un veikals. Pienotava darbojusies ar vērienu, siernīcai bijušas tiem
laikiem modernas iekārtas. Pienotavā pieņēma pienu no plašas apkārtnes un
ražoja augstas kvalitātes eksporta preci – sviestu un sieru, kas tika
vairākkārt godalgots. Gatavo produkciju ar zirgu pajūgiem veda uz Jelgavu, bet
no turienes uz ārzemēm.Ūziņu kultūras centrs – Biedrību nams piecdesmitajos gados pamazām tika pārbūvēts par dzīvokļiem pienotavas darbiniekiem. Pienotavas zāle pārbūvēta divas reizes. 1952. gadā namā vēl bija maza zālīte, bet visu par dzīvokļiem pārbūvēja līdz 1955. gadam.
Tomēr 1965. gadā zāle atkal tika atjaunota, un ilgus gadus ūziņniekiem kalpoja dažādiem pasākumiem.
Šobrīd nams kopš deviņdesmitajiem gadiem stāv tukšs, tomēr tas ir diezgan labā stāvoklī. Ēka pieder Jelgavas novada pašvaldībai, tomēr pēc neilga laika to varēs iegādāties. Cerams, ka Ūziņu Biedrību nams atradīs savu īsto saimnieku, atdzims un pastāvēs vēl vismaz 100 gadus!
Par Ūziņu vēsturi - http://uzinuvesture-gunita.blogspot.com/2011/03/uzinu-vesture.html
Adrese: Jelgavas novads, Zaļenieku pagasts, Ūziņi