(Ķekavas ūdensdzirnavas, fotografēts 2015.gadā, Līgas Landsbergas foto)
Pirmā rakstiskas vēstures avotos minētā apdzīvotā vieta, kas saistīta ar Ķekavas vārdu, ir Ķekavas muiža ar ūdensdzirnavām. Tā minēta ordeņa un Rīgas prāvesta zemes strīda dokumentos 1435. gadā. Novads senatnē bija samērā reti apdzīvota teritorija zemgaļu valsts Upmales ziemeļdaļā, ar jauktu etnisko sastāvu. Senlietas, kas atrastas Sauliešu pilskalna vietā un arheoloģiskajos izrakumos Klaņgu pilskalnā, raksturīgas baltu kultūras apgabalam, ko saista ar senajiem zemgaļiem 1. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Zemgaļu kultūras uzplaukuma kulminācija bija 5.-7.gadsimtā. Daugavas labajā krastā pirms vācu ekspansijas jau bija izveidojušās lībiešu valstis; arī Doles salā un teritorijā ap seno zemgaļu Pļavniekkalna apmetni 13.gadsimtā dzīvojuši lībieši. "Ķekava" ir baltu cilmes vārds: senindoeiropiešu valodā "kek"- nozīmē "liekt, līks", bet "av(e)"- "mitrināt, aprasināt, tecēt". (iespējams, šis vārds atspoguļo Ķekavas upes tecējumu: līču loču paralēli Daugavai, bet vidustecē daži krasi līkumi, pagriežoties uz ieteku Daugavā).
Dzirnavu teritorijā 30-os gados bija darbnīca, kur atlēja krustus un gatavoja piemiņas zīmes 1. pasaules karā kritušo vācu karavīru kapiem.
Šeit netālu filmētas latviešu filmas "Zvejnieka dēls" epizodes.
Adrese: Ķekava, starp Ķekavas vidusskolu un estrādi parkā
