Baltijas valstīs lielāko bunkuru 1948.gadā Īles mežos izbūvēja
apvienotās latviešu – lietuviešu grupas partizāni, lai turpinātu cīnīties pret
padomju okupācijas varu. 27 cilvēku lielo grupu vadīja gados jaunais komandieris
Kārlis Krauja (īstajā vārdā Visvaldis Brizga). 1949. gada 17. martā 24
partizāni, kas tobrīd atradās bunkurā, izcīnīja savu pēdējo kauju pret 760 vīru
lielo Valsts drošības ministrijas jeb čekas karaspēku. Bojā gāja 15 partizāni,
deviņi tika sagūstīti un kopā ar atbalstītājiem izsūtīti uz Sibīriju.
1992.gadā zemessargi kopā ar Daugavas Vanagiem un patriotisko organizāciju pārstāvjiem atraka saspridzināto bunkuru, savāca kritušo kaujinieku kaulus un apbedīja Dobeles Virkus kapos. Pie bunkura tika uzstādīts Baltais krusts, piemiņas akmens un granīta stēla.
Jau 90. gadu vidū tika iezīmētas bunkura aprises, nostiprinot tās ar iekšējām sienām, bet tikai kaujas 60. gadadienā bunkurs tika atjaunots tieši tāds, kāds tas bija pirms saspridzināšanas. To īstenot palīdzēja daudzi atbalstītāji un talcinieki. Bunkura iekšpusē redzama krāsniņa, galds, šauras guļamlāviņas.
1992.gadā zemessargi kopā ar Daugavas Vanagiem un patriotisko organizāciju pārstāvjiem atraka saspridzināto bunkuru, savāca kritušo kaujinieku kaulus un apbedīja Dobeles Virkus kapos. Pie bunkura tika uzstādīts Baltais krusts, piemiņas akmens un granīta stēla.
Jau 90. gadu vidū tika iezīmētas bunkura aprises, nostiprinot tās ar iekšējām sienām, bet tikai kaujas 60. gadadienā bunkurs tika atjaunots tieši tāds, kāds tas bija pirms saspridzināšanas. To īstenot palīdzēja daudzi atbalstītāji un talcinieki. Bunkura iekšpusē redzama krāsniņa, galds, šauras guļamlāviņas.
Adrese: Dobeles novads, Zebrenes pagasts
