Zasas muiža (Viesenes muiža, Weessen, Weesen)

 

                                                        (Kāda no muižas ēkām senāk)

 

                                              (Fotografēts 2024.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                (Zasas muižas kungu mājas pamati arheoloģisko izrakumu laikā 2024.gada jūlijā)
 

 

                        (Bijusī muižas pārvaldnieka ēka, tagad "Bērzzemnieki", fotografēts 2022. un 2024.gadā)

 

Arhīvu materiāli liecina, ka 16. gadsimtā Viesenē muižas līdzīpašnieks bijis Alafs Felinks (miris 1575. gadā). Apbedīts Dignājas baznīcā, kur saglabājusies viņa kapa plāksne. 17.gadsimtā no 1644. gada dzimtkungs bija Reinholds fon Zass, Saksijas karaļa leitnants, Viesenes dzimtkungs Kurzemē. Zasas muižas vārds cēlies no īpašnieka Heinriha fon Zasa vārda, kam muiža piederējusi 18.gadsimtā. 19.gadsimtā Zasa piederēja baronam, Carskoje Selo pārvaldniekam, angļu izcelsmes fon Greigam (Grejam), kas uzturēja muižu kā vienu no bagātākajām un krāšņākajām visā novadā. 

Šobrīd Zasas muižas apbūvē ietilpst pils paliekas, pārvaldnieka māja, vasaras māja, vešūzis, pagrabs, laidars, saimniecības ēku pagrabi, dzirnavu kalpu māja (19.gs. vidus), ūdensdzirnavas (1887.), brūzis. Teritorijā apskatāmā muižas pārvaldnieka māja ir privātīpašums un ir  Stukuļu savrupmāja. Muižas centra apbūve izvietota ap taisnstūra pagalmu. Pie uzpludinātās upes pagalma tālākajā malā atradās muižas pils. No 19.gadsimtā celtās ēkas pēc 1905.gada postījumiem saglabājušies vairs tikai pagrabi un centrālā rizalīta paliekas ar apaļām logailām. Zasas muižas neogotiskā koka kotedža tika celta 19.gadsimta  vidū un pēc arhitektoniskā risinājuma atgādināja arhitekta Ā. Menelasa projektēto cara Nikolaja I Pēterhofas kotedžu. Šobrīd redzamā vasaras māja (vēlāk pasta ēka) celta pēc 1905.gada ugunsgrēka kā Greigu ģimenes pagaidu mītne. Blakus redzami senākās klēts pagrabi un uz vecā vešūža pamatiem uzceltā ēka. Pagraba pretējo malu iezīmē 19.gadsimta otrajā pusē no laukakmeņiem celtais laidars ar daļēji noslēgtu pagalmu. Tālāk aiz laukakmeņu žoga redzama 20.gadsimta 30-os gados pārbūvētā Stukuļu savrupmāja un pagraba ēka. Brūža ēkā vēlāk tika iekārtota kalpu māja, tālāk redzama kūts un staļļi. Īpaši greznas ir bijušā brūža neoklasicisma stila durvju vērtnes (19.gs. beigas) - tādas pašas ir arī 1939.gadā celtajai Zasas skolai.

Muižas centra saimniecību kopā ar ūdens un tvaika dzirnavām ap 1924.gadu to īpašnieks Nikolajs Greigs pārdeva Indriķim Stukulam, kurš tur uzsāka prasmīgi saimniekot, gūdams vērā ņemamus rezultātus. Līdzīgus miltu malšanas, vilnas kāršanas un koku zāģēšanas uzņēmumus jaunais saimnieks izveidoja arī Bebrenes muižā. Pēc Stukuļa nāves ēkā turpināja saimniekot viņa dēls Vilis. Godinot tēva piemiņu tā tika pārdēvēta par Bērzzemniekiem, kas bijis dzimtas senākais uzvārds. Pēc 1940.gada Stukula īpašumi tika nacionalizēti, to vidū arī lepnā, 30-os gados celtā savrupmāja. Vēlāk to atgrieza atpakaļ bijušā īpašnieka mantiniekiem. Vilis Stukuls bijis veiksmīgs lauksaimnieks, namsaimnieks un sabiedriskais darbinieks. Viņa viesmīlību baudīja pazīstamas tā laika personības, piemēram, Jānis Jaunsudrabiņš. 2017.gadā Viļa Stukula dēls Voldemārs Stukuls īpašumu pārdeva Kalnāju ģimenei. Pēc ilgiem gadiem Zasā atkal ir zirgi un ģimene piedāvā izjādes un jāšanas apmācību.

Zasas muižas apbūvi ieskauj skaists un labi kopts parks ar dīķiem, celiņiem, soliņiem.

Par Greiga dzimtu ir arī daži nostāsti. Viens tāds, ka viņa dēls iemīlēja un apprecēja latviešu meiteni. Tēvs par to bijis sašutis, jo aristokrātiskā angļu dzimta viņam likās apkaunota. Nākamais pārbaudījums konservatīvā angļu džentlmeņa dzīvē bija tas, ka viena no viņa meitām iemīlēja muižas dārznieku. Tēvs šoreiz stingri nostājās pret precībām un notika traģēdija – meita no muižas pazuda. Dārznieks, viņu meklēdams, atradis to pārvēršamies par akmeni pie viena no parka dīķiem. (izmantota J.Zilgalvja grāmata “Daugavas muižas”)

 

Adrese: Jēkabpils novads, Zasas pagasts, Zasa (koordinātes  56.293061, 25.977269un apkārtne)