Abavas rumba ir otrs platākais Latvijas ūdenskritums un viens no populārākajiem dabas objektiem Latvijā. Tā augstums 1 m, bet platums – 30-35 metri. Tas ir krāšņs, ainavisks dabas objekts jebkurā gadalaikā. Viegli pieejams no Sabiles - Rendas ceļa.
Nereti tiek pārspīlēts rumbas augstums, norādot, ka tas ir 2 vai 2,5 - 3 metri augsts. Jāteic, ka ūdenskritums nav kļuvis manāmi zemāks laika gaitā - pat visvecākajos, vairāk nekā simts gadus senos, fotoattēlos tas izskatās apmēram tikpat augsts kā mūsdienās.
Kāds iemesls ūdenskrituma augstuma visai biežajiem pārspīlējumiem? Vai tas šķiet augstāks, nekā ir patiesībā? Diez vai - jo šis ir objekts, kuram var pieiet tuvu klāt, aplūkot no visām pusēm, vasarā pat bradāt pa tā augšmalu un peldēties zem tā. Drīzāk gribēts uzdot vēlamo par esošo, iespējams, pabaidīt ūdenstūristus. Bet varbūt iemesls ir arī tas, ka ūdenskrituma daudzie aprakstītāji to nekad nav mērījuši, bet paļāvušies uz acumēru.
Upe kļūst dziļāka 220 metrus lejpus rumbas, 100 metrus no Rumbkalnu mājām Abavā atrodas īpatnēja vieta - tāds kā ezers, saukts par Plateni: tas ir 90 līdz 110 metrus plats, 150 metrus garš, līdz 6,4 metrus dziļš upes posms (1992.gada mērījumi). Domājams, tā ir visdziļākā vieta Abavā.
Pie Abavas labā krasta izveidojusies maza atteka, kas apmetot nelielu loku, veido Čigānu salu jeb Sniķera kalvu. Interesanti, ka pazīstamais vietvārdu pētnieks Juris Plāķis grāmatā Latvijas vietu vārdi un latviešu pavārdi (1936) minējis Sniķerrumbu, kas, domājams, ir kādreiz lietots vietējs Abavas rumbas nosaukums. Tā atrodas pie Sniķera kalvas, bet Abavas kreisajā krastā ir Sniķeru mājas. Turpat minēta arī Mežķiņrumba, kas varētu būt kāda cita straujtece lejpus Abavas rumbas. Taču par Mežķiņrumbu varētu būt nodēvēta arī krāce Kaķu rumba, kas atrodas Abavā pie Sventes, ap 1,5 km lejpus Abavas rumbas.
Lejpus Abavas rumbas upē ir strauja vieta - Lašu brasls. K.Vētras ceļvedī “Abavas krastos” (1959) tas raksturots šādi: "Šī krāce ir bīstama koku pludinātājiem un braucējiem mazlaiviņās." Un tā patiešām ir. Upes labajā krastā pie Lašu brasla novietots piemiņas akmens ar uzrakstu: "Draugi zuda skumīgā miglā, upes līkumu līkumos." Tas veltīts 1969.gada pavasara palos (uz akmens gan 1978.gada 31.marts) noslīkušajiem ūdenstūristiem.
Abavas rumba vienmēr bijis nopietns šķērslis satiksmei pa upi. Bieži vien tā bijusi vieta, līdz kurienei vai arī, no kurienes sākot, ir braukts pa Abavu. Ja plosti bijuši jālaiž pāri rumbai, nācis īpaši nopūlēties. ".. Apturam pie Abavas rumbas. Ūdens līmenis zems, un koku pludinātāji sakrāvuši lielu lielu baļķu sprostu, lai saspiestu ūdeni vienkopus. Pa šauru spraugu baļķi skrien strauji lejā, ceļā atsizdamies pret plieņa krāces šķautnēm," stāsta kāds K.P. rakstā Pa Kurzemes Šveici. Ceļotāja vērojumi (Kurzemes Vārds, 1938).
Jau 19.gadsimta beigās no Sabiles līdz rumbai (augšpus ūdenskritumam) kursējis mazs tvaikonītis Puck, kas "pa vasaras laiku zaļumu viesus izvadā uz šo saliņu" [domāta Čigānu sala] (žurnāls Austrums, 1894).
1969.gadā “Padomju karogs” raksta: “Smagajai automašīnai motors strādā ar pilnu jaudu, riteņi griežas uz vietas un arvien dziļāk iekārpjas smiltīs. Šoferis, izmēģinājies gan šā, gan tā, apstādina motoru, lec laukā no kabīnes un meklē lāpstu vai arī steidzīgi soļo uz jaunaudzi lauzt kociņus, ko palikt zem mašīnas riteņiem. Ja piebrauc vēl kāda mašīna vai autobuss, tad aicina talkā braucējus un, kopējiem spēkiem stumjot, mašīnu atbrīvo no smilšu gūsta. Tie atpūtnieki, kas šeit jau reizi bijuši un pa smilšaino ceļu kūlušies, vairs neriskē un meklē apkārtceļu: brauc pa kājceliņiem, brauc tieši pāri sējumiem. Kad nu laimīgi pārvarēts pirmais un lielākais šķērslis ce|ā uz Abavas rumbu un sasniegti upes krasti, nemaz tik priecīgi nav. Vispirms jau uzmanīgi jāskatās, kur iet, jo uz izmētātajām stikla lauskām un konservu kārbām var viegli savainot kājas. Kad gribi atveldzēties Abavā, tad ej vai nu uz ūdenskritumu, vai plunčājies seklumā aiz tā, jo agrākajā peldvietā, kur upes gultne grantaina un peldēšanās piemērota, kāds gudrinieks ielaidis trīs laivas. Tajās tad sasēžas pusaudži, jaunieši un, nemācēdami lāga airēt, kuļas un grozās pa peldvietu. Ja negribi dabūt belzienu ar airi vai laivas malu, tad neriskē tur rādīties. Vai tad visā upē nebija nevienas citas vietas, kur novietot laivas un ar tām vizināties? Ir uzcelts skaists kioskiņš, nosaukums arī daiļskanīgs «Abavas rumba», tikai tas gan biežāk slēgts nekā atvērts. Abavas rumbā dienā taču iegriežas simtiem cilvēku, kas labprāt iekostu, padzertos, panašķotos ar saldējumu. Vai tiešām mūsu tirdzniecības darbiniekiem tik neiespējami nokārtot, lai kioskā vienmēr būtu svaigas bulciņas, sviestmaizes, desiņas, alus un limonāde, sulas un saldējums?
Aiz Sabiles pilsētas robežas beidzas asfalts. Tālāk putekļains, šķembains ceļš ar jau aprakstīto smilšu joslu piekalnē. Sabiles pilsētas izpildu komitejā saka, ka Abavas rumba nav viņu, bet gan Abavas ciema teritorijā un tāpēc tai par to, kas notiek rumbā, nav nekādas daļas. Abavas ciema padome ir pārāk «tālu» no skaistās atpūtas vietas un spriež, ka viss ir labi, kā ir. Pietiek ar to, ja ceļa galā ir uzlikts uzraksts «Abavas rumba» tik un tik tālu. Ja tūristiem, ekskursantiem, atpūtniekiem arī turpmāk atļaus visplašāko pašdarbību, tad drīz vien skaistā upmala pārvērtīsies par pielūžņotu pļavu un krūmāju. Atpūtas dienās šeit derētu ielūkoties arī sabiedriskajiem kārtības sargiem un valsts auto inspekcijas darbiniekiem, lai apvaldītu stipro dzērienu cienītājus, liktu savākt plašo dzīru paliekas. Abavas rumba joprojām gaida rūpīgu saimnieku! Kad un kas tas būs?”
Desmit gadus vēlāk 1979.gada “Padomju karogs” joprojām raksta, ka situācijā pie Abavas rumbas nekas nav mainījies: “Netālu no rumbas ir divas auto mašīnu stāvvietas, bet kurš gan tagad, tehnikas taikmetā, ies to nelielo gabaliņu kājām, nekādu aizlieguma zīmju taču nav, un automašīnas viena pēc otras pa putekļaino, smilšaino ceļu, kas sākas aiz stāvvietām, ripo līdz pašam Abavas krastam. Mašīna ir dārga manta, ko tāpat pamest nevar, tāpēc enerģiskie braucēji, brīdi apstājušies un novērtējuši situāciju, ātri vien atrod piemētotāko transporta stāvvietu. Viens žiguli veikli iegroza Abavas krasta kokos, cits moskvičam vietu atrod kuplo krūmu paēnā, kāda ģimene ar visu braucamo un telti ierīkojusies pašā pļavas vidū. No līgošanas mājup brauc draugu kompānija. Vadošais braucējs luksus žiguli meistarīgi iegroza uzkalnā, tūliņ turpat aizlīgo otrs žigulis un divi moskviči. Un tā visu laiku. Šurp un turp brauc mašīnas, gar pašu upes krastu jau stiepjas plats, putekļains ceļš. Tikpat kā dūmi novirmo, kad tāds kaskadieris piebrauc un aizbrauc, tam vēl pievienojas motociklu un motorlaivu dūmu grīstes, kas zilganas kūp, kad tiek iedarbināti motori. Peldētavas līmeni saviļņo asi laivu pagriezieni. Arī te braucēji rāda savu māku Turpat sēž cilvēki, rotaļājas un skraida bērni, rīdami putekļus un motoru gazes.
Rumbas apkārtne piemēslota. Kiosks nedarbojas pat atpūtas dienā. Ja šī tūristu un braucēju pašdarbība turpināsies, tad pēc mēneša te var droši aicināt kinooperatorus, kas iecerējuši uzņemt filmu par civilizēto mežoni pie dabas krūts. Izbrīnu, lai neteiktu vairāk, rada tas. cik vienaldzīgi ir tie, kuriem būtu jārūpēias, lai saglabātu Abavas rumbas skaistumu. Te taču trūkst elementārās kārtības, tirgotāji arī nemīl šo kiosku. Pēc kārtējās kritikas viņi kioskā neilgu laiku patirgo un pēc tam atkal tas ir slēgts. Nepatīkami ir iereibušie atpūtnieki, kas nevar novaldīties, neaizskarot citus.
Vēl par automašīnu stāvvietām. Tās ir patālu no upes, ar koku audzēm aizsegtas, un laikam arī tāpēc tūristi nelabprāt tur atstāj braucamos, jo huligāniem un garnadžiem tur pilna vaļa, kamēr ceļotāji veldzējas Abavas ūdeņos. Vai nebūtu lietderīgi iekārtot maksas stāvvietu? Kāds pensionārs labprāt uzņemtos sarga lomu, un iekrātos arī līdzekļi atpūtas vietas labiekārtošanai. Bet kas uzņemsies Abavas rumbas gādīgā saimnieka pienākumus?”
Adrese: Talsu novads, Abavas pagasts (koordinātes - 57.070693, 22.526844 )
