Kalnciemā ķieģeļu ražošana uzsākta ap 1880.gadu.
Krievu izcelsmes rūpnieks Ņesterovs Kalnciemā izveidoja ķieģeļu rūpnīcu, kuru pēc viņa nāves saņēma viņa mantinieki, bet neprotot atjaunot karā izpostīto ražošanu, rūpnīca un Ņesterova manta nonāca izsolē. To ieguva uzņēmīgs latviešu uzņēmējs A.Jūrmalietis.
1928.gada
“Zemkopis” raksta: “Viņš
ir viens no tiem daudziem, kas pēc kara stājās pie darba tukšām rokām, bet
enerģijas, darba mīlestības un izturības pilns, cīnīdamies ar grūtībām, viņš
gājis soli pa solim uz priekšu, kā daudzi, un viņa neatlaidībai bijuši panākumi
viņa jaunajā uzņēmumā Kalnciema Baložos, bijušās Ņesterova kaļķakmens lauztuvēs
un jaunajā kalķu ceplī. Ņesterova mantinieki, kas to saņēma, neprata atjaunot
te darbus un visus pēckara gadus šā lielā uzņēmuma vietā rēgojas tikai drupas.
Šīs drupas līdz ar kalķakmeņa slāņiem, resp. zemi, pērn ieguva A. Jūrmalietis
savā īpašumā, un tūliņ tur sākās rosīga darbība, tiesa, savienota ar lielām
grūtībām, jo uzņēmuma atjaunošana prasīja lielus līdzekļus, bet Latvijas banka vairākkārtīgos prasījumus pēc
kredīta sistemātiski noraidīja, kaut gan tanī pašā laikā atrada iespējamu
kredītu dot ne vien cittautiešiem, bet pat kreditēt
Krieviju. Neraugoties uz visu to, darbam bijuši
panākumi un tie patīkami pārsteidz
vietā, kur pirms gada vēl bija tikai gruvešu kaudzes. Tagad tur paceļas ap 60
pēdu augsts moderns kaļķa ceplis, izbūvēts pēc visjaunakām tehnikas prasībām,
spēj uzņemt uzreiz līdz 10 kub. asu kalķakmeņa un ražot mēnesī līdz 25.000 pudu kaļķa. Ražošana noritēs nepārtraukti: apakšā nāks ārā gatavs kaļķis, augšā pastāvīgi iepildīs akmeni.
15.septembrī ceplis bija gandrīz līdz pašai augšai jau piepildīts un to iekurināja. Blakus ceplim kaļķakmeņu lauztuve, mazā bedre, no kuras pagaidām ņem akmeņus
gan dedzināšanai, gan arī aizsūtīšanai nededzinātus. Tālāk atrodas lielās lauztuves.
Tās pieplūdušas ar ūdeni. Nākošā pavasarī tās izpumpēs un uzsāks to izmantošanu.
Baložu kalķakmenis jau pirms kara bija atzīts par labāko Latvijā
un no tā ražotais kaļķis tāpat. Tas pierādījies, izdarot vairākas analīzes.
Šogad, kad Rīgai vajadzēja kaļķakmeni, pieteicās kādi 10 piegādātāji, bet, pēc
iepazīšanās ar paraugiem, Baložu kaļķakmeni atzina par labāko un pasūtījumu
nodeva A. Jūrmalietim. Arī Slokas celulozes fabrika ņem no
šejienes kaļķakmeni, kaut gan tāds dabūjams arī pie Slokas,
bet ne tik labs. Pirms kara še strādāja ap 450 strādnieki.
Piegādāšana no šejienes arī ērta un
parocīga: no lauztuvēm ar vagonetēm līdz upei un tālāk liellaivās.
Uzkopta arī Baložu dzīvojamā ēka un stallis. Viss liecina, ka
vērtības, kas līdz šim te gulēja novārtā, beidzot atradušas īstu saimnieku, kas tās cels dienas gaismā.”
Man nav izdevies atrast kartē, kurā vietā ir bijušas Baložu mājas Kalnciemā, bet fotogrāfijā redzamo ēku vietējie sauc par Ņestrova māju. Tā kā Kalnciemā ķieģeļnīcas bijušas daudzas un viena otrai blakus, pašlaik grūti pateikt, kur tieši kura atradusies. Gandrīz blakus šim Ņesterova namam atradusies vēl kāda ķieģeļu ražotne “Purmaļi”, kura arī piederējusi Ņesteroviem. Par to raksta building.lv: “Kalnciema ķieģeļi sastopami burtiski visās bez izņēmuma būvēs Rīgā, kas tapušas 19. gadsimta beigās – 20. gadsimta sākumā: tos piegādāja ne tikai rūpnīca "Purmaļi" (tās pastāvēšana beidzās pēc ugunsgrēka tikai 1960. gadā), kura piederēja slavenā krievu rūpnieka Ņesterova ģimenei, bet arī latviešu ražotāju Krišjāņa Ķergalvja un Radziņa uzņēmumi. Tomēr Kalnciema komersanti neaprobežojās tikai ar Rīgu: piemēram, Valgundes pareizticīgā baznīca Lielupes otrajā krastā iepretī Kalnciemam uzcelta no 40 000 Ņesterova dāvātajiem ķieģeļiem.”
Adrese: Jelgavas novads, Kalnciema pagasts, Kalnciems (attēlā redzamās ēkas koordinātes - 56.792510, 23.623528 )
