(Fotografēts 2021.gadā, Līgas Landsbergas foto)
Grāmatā “Jaunsvirlaukas pagasts” teikts, ka Jaunsvirlaukas skola celta 1872.gadā.
2004.gada augustā “Latvijas vēstnesis” raksta: “Latvijā ir simtiem kādreizējo lauku skoliņu, kurās vairs neskan skolas zvans un tuvākās apkaimes bērnu čalas. Daļa saglabātas un kalpo kā dzīvojamās mājas, citas nātrēs ieaugušas un krāsmatās pārtapušas.
Latviešu pirmās atmodas gados dibinātā Jaunsvirlaukas skola Zemgalē vispirms tika
slēgta, tad kādā 1984.gada janvāra dienā atpūtnieku neuzmanības dēļ
nodedzināta. Tagad tās alejas galā uzstādīts piemiņas akmens, kuram apkārt
rindojas tūjas un citi košumkrūmi. Uz melnās plāksnes īss, bet ietilpīgs
teksts: “Mūsu gaismas pilij Jaunsvirlaukas skolai. 1872–1970.”
Akmens svinīga atklāšana, skanot valsts himnai un tautasdziesmām, notika
20.augustā. Uz šo svētbrīdi bija sanācis neparasti kupls dažāda vecuma
jaunsvirlaunieku pulks, arī tādi, kas Jaunsvirlaukas skolu beiguši pirmskara
gados. “Toreiz skolā bija tikai divi skolotāji, bet mēs beidzēji – pieci,”
atcerējās Edmunds Anstrāts, kurš te mācījies līdz 1934.gadam, kad bijušas tikai
četras klasītes.
Doma par piemiņas akmens uzstādīšanu dzima reizē ar skolas absolventu grupas
veidoto un pērn klajā laisto atmiņu tēlojumu grāmatu “Mūsu jauno dienu zeme –
Jaunsvirlauka”. Kā atzina tās sastādītājs Latvijas Zinātņu akadēmijas
akadēmiķis Jānis Freimanis, viens no impulsiem “bija kaut kāda visu mūsu nepadarīta
darba un nenokārtota parāda sajūta pret to vietu, kura patiesībā taču noteica
tālākos ceļus daudziem mums – šodien dzīvē un darbā vēl aktīviem cilvēkiem”.
Patiesi, vairāki bijušie audzēkņi uz svētbrīdi nevarēja ierasties savas
pašreizējās darbošanās dēļ. Gunārs Jākobsons, Jaunsvirlaukas septiņgadīgās
skolas 1949.gada absolvents, tajās dienās vadīja radioreportāžas no
olimpiskajām spēlēm Atēnās. Ivara Godmaņa valdības ministrs Auseklis Lazdiņš
todien izrādījās aizņemts Limbažu evaņģēliski luteriskajā draudzē. Vietējais
zemnieks Ilmārs Lazdiņš nebija vienīgais, kurš tikai uz pusstundu varēja
atļauties ņemt pauzi ražas novākšanā.
Akmens apstrāde, uzstādīšana un acij tīkama laukumiņa iekārtošana ceļa Staļģene
– Stūrīši malā kļuva iespējama, pateicoties Jaunsvirlaukas pagasta vadītājas
Intas enerģiskajai rīcībai. Savu atbalstu sniedza vietējie zemnieki, no kuriem
daļa šajā skolā nekad nav mācījušies. Piemēram, Mārtiņš Ermanis no Jānumiem,
kurš izlīdzēja ar tehniku akmens transportēšanā un zemes darbos. Daudz
tehniskās izdomas visā procesā ieguldījis skolas 1951.gada absolvents Jānis
Šlosbergs, bet krietni jaunākais Ozolu māju saimnieks Indulis Branaburgs
ziedojis stādmateriālu zaļās rotas veidošanai.”
2019.gada septembrī “Zemgales ziņas” raksta: “Jau tradicionāli augusta pēdējā sestdienā putekļainā lielceļa Staļģene–Stūrīši malā pie sānceliņa, kas caur bērzu aleju aizved uz vietu, kur agrāk atradās Jaunsvirlaukas septiņgadīgā skola, pulcējas ļaudis, kam ir saistība ar šo skolu. Šoreiz pulcēšanās bija īpaša, jo blakus skolas piemiņas akmenim, kas atklāts pirms piecpadsmit gadiem, tika atklāts arī stends, kurā īsi aprakstītas 23 izcilas personas, kurām ir kāda saistība ar Jaunsvirlaukas pagastu. Stendā attēlota arī pagasta karte, kur atzīmētas ar šīm personām saistītās vietas, kā arī citi tūrisma objekti. Stends uzstādīts pēc agrāko skolas audzēkņu iniciatīvas, kuras rosīgākais virzītājs bija Jaunsvirlaukas skolas 1949. gada absolvents žurnālists un starptautisko notikumu komentētājs Voldemārs Hermanis. Projektu finansiāli atbalstījis lauksaimnieks Āris Burkāns, bet tehniski risināja arhitekte Aija Ziemeļniece (viņu abu tēvi mācījušies šajā skolā).”
Adrese: Jelgavas novads, Jaunsvirlaukas pagasts (koordinātes - 56.522247, 23.960675 )
