(Fotografēts 2020.gadā)
Baznīca pašlaik nedarbojas, ēka ir sliktā tehniskā stāvoklī. Bija vietējas nozīmes
arhitektūras piemineklis. Ārēji tai ir maz pareizticīgo dievnamiem raksturīgu
iezīmju. Pie baznīcas apbūves kompleksa piederēja mācītājmāja, kas ir saglabājusies kā
dzīvojamā ēka.
1841.-1846. gadā iesākās latviešu zemnieku pievēšana pareizticībai. Pārejas
motīvi bija gan politiski un ekonomiski, gan arī nacionāli, un pilnā mērā
ietekmēja toreizējā Rīgas apriņķa Jaunpils novada ļaudis. Pareizticībā pārgāja
apmēram 62% Zaubes pagasta iedzīvotāju. 1851.gada 1. novembrī draudzē bija 1792
locekļi, tai skaitā 888 sievietes un 904 vīrieši. Sākumā lūgšanu telpas un
mācītāja miteklis ticis ierādīts
Jaunpils muižā. 1854.gadā Mālauzēnos bija nodibināta pareizticīgo skola.
1859.gada aprīlī toreizējais pareizticīgo draudzes mācītājs Vasilijs
Reinhauzens saņēma vēsti no Konsistorijas, ka ir piešķirti valsts kases
līdzekļi Jurgensburgas pareizticīgo dievnama celšanai. Jurgensburgas muižas
īpašnieks G. fon Šteins atvēlējis zemi baznīcas un pārējo ēku celtniecībai
1325,2 kvadrātasu platībā, 0,5 km uz A no muižas, Jurgensburgas-Gustavsbergas ceļa malā. Zemes
gabalu arhitekts atzinis par mazu visu ēku izvietošanai, tāpēc muižas
īpašniekam lūgts piešķirt vēl nedaudz zemes klāt (gar pašu ceļu).
1866. gadā bija uzcelta un tika iesvētīta
sv. Nikolaja Jurgensburgas pareizticīgo
baznīca. Tā ir akmens ēka ar akmens mūra zvanu torni un skārda jumtu. Baznīcas
zvans izgatavots Pēterburgā 1851.gadā un pirkts par 125 sudraba rubļiem. Māja
baznīcas kalpotājiem, kā arī saimniecības ēkas - šķūnis un pirts - uzcelti par
valsts kases līdzekļiem tajā pašā gadā. Blakus baznīcai 1881.gadā tika uzcelta
pareizticīgo draudzes skola (ēka nodega 1993.gadā). Baznīcas kalpotāju mājā,
kam tagad nosaukums Beverīnas, dzīvoja mācītājs un divi psalmotāji, kuri
izpildīja arī skolotāju amatu. Ar draudzes saimnieciskajām un naudas lietām
nodarbojās vēlēts baznīcas vecākais, kuru Konsistorija apstiprināja uz trim
gadiem.
Ilggadīgs baznīcas psalmotajs un skolotājs no 1855. gada līdz mūža galam bija
Pēteris Vītols.
19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā draudzes mācītājs ilgāku laiku bija
Platons Maķedonskis, kuru rakstura dēļ tautā saukuši par trako Maķedonski.
Pazīstamais režisors Nikolajs Mūrnieks par viņu atstājis šādas atmiņas:
"Pareizticīgo draudzes gans trakais Maķedonskis mēdzis teikt: Te jūs nikādu
laicīgu labumu nedabūsit, tikai krievu ticību un zemi par velti - septiņi pēdi
garu, trīs pēdi platu, dziļu, cik gribi. Gospodi, pomiluj!" [grām.:
Akurātere L. Dzīves izturīgie. - Rīga, 1988].
Pec II pasaules kara draudzes darbība stipri panīka, tomēr, pateicoties
uzticīgu draudzes locekļu saujiņai, tā
nepārstāja darboties visus padomju okupācijas gadus. Vēl 1981.gadā baznīcas
zāle bija labā stāvoklī - ar altāri, vairākām gleznām, lustru un baznīcas
piederumiem. Īpaši nopelni šeit bija Marijai Kalniņai, kura, cik vien spēja,
līdz sava mūža galam rūpējās par baznīcu un glabāja tās atslēgas. Pēdējie
dievkalpojumi šeit notika 1993.gadā.
Baznīcas ēkas bojāeja sākās 1992. gada novembrī, kad vētrā cieta baznīcas torņa
skārda jumts. Tā kā no baznīcas virsvadības palīdzība netika sniegta un arī
pēdējie uzticīgie draudzes locekļi bija aizgājuši mūžībā, nesagaidot paaudžu
maiņu, dievnams nu stāv pamests likteņa varā un ir bīstamā avārijas stāvoklī,
kuru katru brīdi var sagrūt baznīcas tornis. (Zaubes pagasts, 2005)
Adrese: Amatas novads, Zaubes pagasts (tā kā Blogspot savā jaunajā versijā kopš 2020.gada oktobra liegusi iespēju kartē atzīmēt precīzu objekta atrašanās vietu, publicēšu koordinātes šeit – 56.993513, 25.271210 )
