Hercogs Gothards Ketlers šo zemes gabalu uzdāvināja
kādam Stefanam Rēmeram. Rēmers saradojas ar Kokneses muižas rakstvedi Johanu
Nīmeijeru, apprecēdams Nīmeijera sievas māsu. Zviedru-Poļu kara laikā Rēmers kā
uzticams vasalis atkāpās līdz ar karaļa karaspēku uz Poliju un Zviedrijas
valdība 1634. gadā apstiprināja Johana Nīmeijera kā tuvākā radinieka īpašuma
tiesības bijušajā Rēmera muižā. 1628. gadā Remershofā ir bijušas tikai divas
zemnieku sētas. 1688. gada kartē iezīmētā Remershofas teritorija bijusi ap 500
ha liela. Šīs platības kontūras aptuveni sakrīt ar tagadējā Skrīveru dendrārija
robežām, ieskaitot parku, saimniecības ēkas un meža kultūras. J. Nīmeijeram abus
nepilngadīgos dēlus nolaupa sirojoši krievu kazaki, bet viņš pats mira 1677.
gadā, neatstādams mantiniekus. Muižu pārdeva baronam Martinam Šulcam fon
Ašeradenam. Paputējušo un parādos iegrimušo Skrīveru muižu 1874.gada 13. aprīlī
par 227 728 rubļiem no Aleksandrīnas Šulcas fon Ašerādenas nopērk no Igaunijas
ienākušais landrāts Augusts fon Sīverss, slavenā dendrologa Maksa fon Sīversa
tēvs un fon Sīversu dzimtas īpašumā tā bija līdz pat 20. gadsimta pirmajai
pusei.
Makss
fon Sīverss te uzbūvēja sev jaunu pili tai laikā modernajā neoromānikas stilā. Pretstatā pils ārējam senlaicīgumam, tās iekštelpās
bija centrālapkure, ūdensvads, kanalizācija, vannas un tualetes istabas.
Arhitekts Rūdolfs Engelhards.Maksimilāns Frīdrihs fon Siverss (Friedrich Maximilan Oscar Freiherr von Sivers) ir dzimis 1857.gada 16.oktobrī Tērbatā (Tartu). Viņš apguvis zooloģiju, dendroloģiju un ekonomiku Tērbatas universitātē. Bijis Rīgas apriņķa deputāts, Vidzemes landrāts. Savulaik aktīvi cīnījies par Kurzemes un Vidzemes pievienošanu Vācijai. Miris no plaušu karsoņa Lībavā (Liepāja) 1919.gada 9.janvārī. Kopā ar dārzu arhitektu baronu Valteru fon Engelhardu (Engelhardt) Skrīveru muižā dibinājis pirmo un tai laikā vislielāko dendroloģisko parku Baltijā, kurā tika savākta kolekcija no 679 eksotiskām koku un krūmu šķirnēm. Diemžēl tā vēsture izrādījās ļoti īsa. 1881.-1887.gados būvētās pils telpās 1905.gadā izvietojās Vidzemes muižniecības „Selbstschutz” organizācijas štābs, ko beigās ieņēma un nodedzināja sacēlušies zemnieki. Tāpat kā daudzi citi muižu īpašnieki, arī Makss fon Sīverss saņēma kompensāciju un atjaunoja savu pili, tomēr Pirmā Pasaules kara laikā pils ievērojami cieta. Pirmās neatkarīgās republikas laikā no pils bija atlikušas tikai drupas, bet 30-jos gados tika pieņemts lēmums to nojaukt, jo Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis pavēlēja novākt visas drupas, kas atrodas valsts nozīmes šosejas malās.
Mūsdienās no greznās pils pāri palicis tikai torņa fragments, daļa no balkona un kāpnes. Turklāt ar kāpnēm saistīta kāda oriģināla leģenda. Kad pils būvniecība jau gāja uz beigām, no meža iznācis kāds sirms vīrs – meža gars un pareģis. Viņš pareģoja, ka pilij paredzēts ļoti īss un traģisks liktenis, jo pils kāpņu būvniecības laikā vairākās daļās tika saskaldīts un aizvākts upurakmens. Tieši tāpēc pils drīzumā tiks sagrauta, bet kāpnes pie tās stāvēs mūžīgi, lai būtu kā mācība pārējiem.
Veidojot parku, Makss fon Sīverss ievērojis vairākus pamatprincipus. Pirmkārt, dendrārija teritorija sadalīta 19 ģeogrāfiskos - dendroloģiskos apgabalos. Otrkārt, koku un krūmu dēsti izaudzēti no sēklām, kas iegūtas šo augu augšanas vietās. Treškārt, koki un krūmi stādīti pa grupām, kādās tie sastopami savā dzimtenē. Parkā vēl joprojām iespējams redzēt šo dalījumu. Piemēram, labajā pusē no kāpnēm, kas sastāv no 66 pakāpieniem un savieno divas parka terases, atrodas Kaukāza reģions, kreisajā pusē – Dunajas ielejas reģions. Parka apakšējā terase ir saglabājusies daudz sliktāk, jo 1939.gadā sakarā ar Ķeguma HES palaišanu Daugavā par vairākiem metriem cēlās ūdens līmenis, un koki ļoti cieta palu ūdeņu un ledus dēļ. Strūklaka parkā atrodas kopš Sīversa laikiem – kopš 1897.gada. Ūdens strūklakai pienāca no Kalnamuižas ezera, kas atrodas 17 metrus virs augšējās parka terases līmeņa. Pati strūklaka atrodas 17 metrus virs Daugavas. Parkā atrodams Šulca aplis, kas ir speciāla vieta jāšanas nodarbībām. Nosaukums saistīts ar agrākajiem īpašniekiem Šulciem, kuriem šīs zemes piederēja laika posmā no 1736. līdz 1853.gadam. Tieši šeit fon Sīverss novietoja Latvijas reģiona augus, un apļa centrā aug tikai vietējie koki un krūmi.
Tagad te atrodas Skrīveru dendroloģiskais parks, kurš ieguva šo statusu padomju okupācijas laikā. Līdz 1974.gadam parks bija LLA Mācību un pētījumu mežsaimniecības pārziņā.Pēc tam parks bija Salaspils botāniskā dārza struktūrvienība, bet tagad tas atrodas VAS „Latvijas valsts meži” pārziņā. Nevarētu teikt, ka mūsdienās parks būtu skaisti kopts. Centrālā daļa droši vien jā, bet visi eksotiskie stādījumi, pie kuriem ir plāksnīte ar šķirnes nosaukumu, saauguši vienā mudžeklī un izskatās, ka netiek kopti. Parkā ir daudz pastaigu celiņi, soliņi. 1937.gadā būtisku kaitējumu dendrārijam nodarīja virpuļviesulis, bet īsta katastrofa notika 1939./40.gada ziemā, kad temperatūra nokritās līdz -42º. Gāja bojā ļoti daudzi augi, kas nebija izturīgi pret tik lielu salu.
Adrese: Skrīveru novads, Skrīveru dendroloģiskais parks
