Pleskodāle ir apkaime Rīgas rietumdaļā, kas atrodas uz bijušo Pleskodāles un Šampētera muižu, kā arī nedaudz uz Bieriņu muižas zemes, bet Rīgā tika iekļauta 1924. gadā.
Pleskodāles nosaukums cēlies no zemnieku māju apzīmējuma. 1689. gadā Elsingu ģimenei māju nomāja zemnieks Simons Dāls, bet Lielā Ziemeļu kara laikā – Juris Dāls. Mājas dēvētas par Dālhofu arī pēc karā nopostīto ēku atjaunošanas. 1764. gadā kā nomnieks minēts zemnieks Bliesko (Plieske, Plisko, Pliskais), tad mājas sauca par Pliske Dale jeb Pleskodāli.1833. gadā minēto īpašumu iegūst litogrāfijas darbnīcas īpašnieks un mākslinieks Kārlis Hausvalds, kurš muižu arī iemūžinājis. Kā liecina litogrāfija, māju saimniecība ir bijusi ievērojama.
1840. gadā desmit bagāti vācu pilsoņi biedrības vajadzībai nopirka pārdošanā pasludināto Pleskodāles muižu ar 208 pūrvietām zemes, kur izvietot glābšanas un audzināšanas iestādi Rīgas evaņģēliski luteriskās konfesijas draudzes paklīdušajiem bērniem, lai palīdzētu tiem iesaistīties sabiedrības dzīvē un apgūt kādu amatu. Kā tajos laikos teica, tā bija "palaisto un tikumiskā ziņā apdraudēto" bērnu audzināšanas iestāde. 1919. gadā tā kļuva par grūti pāraudzināmo zēnu iestādi. No visām citām audzināšanas iestādēm turp tika sūtīti pusaudži, kas „nav lāga valdāmi”. 1919.gadā patversmē dzīvoja 43 bērni vecumā no 9-16 gadiem (13 latvieši, 17 vācieši, 5 krievi, 6 poļi, 2 lietuvieši). Bērni dzīvoja ļoti grūtos apstākļos, strādāja 6-8 stundas dienā. Pleskodālē bija četrgadīga skola. Katru pavasari audzēkņus izdeva ganos pie saimniekiem (līdz rudenim). Skolā bija divi karceri. Jau 30–to gadu sākumā audzēkņus bija grūti organizēt darbam, jo viņi bēga, slinkoja un atrunājās, sakot, ka ”vecāki par mani maksā, man nav nemaz jāstrādā”.
30-to gadu vidū stāvoklis pilnīgi izmainījās. Sevišķi tas bija jūtams, kad valdība ar K.Ulmani priekšgalā ”Pleskodāli” pārveidoja par paraugpatversmi. Saimniecības nostiprināšanai izmantoja audzēkņu darbu. Ikdienas audzēkņu darbu novērtēja ar atzīmi. Audzēkņu atzīmes arī noteica viņu iedalījumu kategorijās : 1. Kategorija - pēc audzinātāju ieskatiem, 4.un 5. Kategorija - stingrais režīms. 1931./1932. mācību gadā četrgadīgo skolu pārveidoja par sešgadīgo. 1935. gadā iestādei piederēja 12 govis, 4 zirgi, 10 cūkas. Skolā nodibināja mazpulku organizāciju. Zemi sadalīja nelielos lauciņos (2-4 m2). Katru lauciņu apstrādāja viens audzēknis, ik rudeni rīkoja skates. Šajā laikā iestādīja lielo ābeļu dārzu (aptuveni 200 kociņu), izveidoja grantētus celiņus un iestādīja košumkrūmus. Audzēkņi spēlēja pūtēju orķestrī. Par labi veiktu darbu apbalvoja ar ekskursijām. 1940./1941.mācību gadā Pleskodāle ieguva nosaukumu Valsts bērnu nams (75 audzēkņi).
1940.-1941. gadā te izveidoja un pēc kara atkal atjaunoja Rīgas 1. Bērnu namu, jo pēc kara bija ļoti daudz bāreņu. Tas 1960. gadā pārtapa par Rīgas 3. internātskolu. Bērnu nama un internātskolas rīcībā tika nodota plašā piemuižas teritorija, kuru, kā liecina periodika, izmantoja saimniecībai (siltumnīcas, kūts, vistu ferma, augļu dārzs, u.c.) un bērnu izglītošanai.
Mūsdienās muižas teritoriju apsaimnieko Rīgas mūzikas internātvidusskola. Kad pacēlās jautājums par ASV vēstniecības ēkas būvi blakus teritorijā, skolai noņēma daļu teritorijas un nodeva to vēstniecības rīcībā. Saglabājusies Šampētera muižas neatsavināmās daļas zaļā zona - tagadējais Šampētera mežs starp Jūrkalnes un Šampētera ielu. Šajā vietā vēl 1990. gados bija redzama Šampētera muižas ēka.
Bērzu birzītē pie skolas, kas tagad ir ASV vēstniecības teritorijā, ir filmēta "Mērnieku laiku" Ķenča
lūgšana.
Adrese: Rīga, ap Kalnciema ielas 160.numuru
