(Fotografēts 2015.gadā, Līgas Landsbergas foto)
Pirmais lēņa raksts, kurā minēti īpašumi pie Garozas upes un Ruwakel strauta ir no 1454.gada (Lielgarozas muiža). 16.gadsimta vidū netālu no upes izveidojās Mazgaroza. 17.gadsimtā abus īpašumus apvienoja, abas muižas daļas bieži mainīja īpašniekus.
Līdz 2017.gadam bijušajā Garozas muižā bija apskatāmas kungu mājas drupas, tām blakus 18.gs.beigās/19.gs.sākumā celtais muižas dienestnieku ērbērģis. Laidara kompleksa , kas iekļāva zirgu staļļa un kūts ēku , vietā atrodas jaunā skolas ēka. Redzams 19.gadsimta 2.pusē celtais laukakmeņu tilts pie muižas iebrauktuves un dārznieka māja pie augļudārza un citu saimniecības ēku paliekas.
Jau 17.gadsimta 70-os gados Mazgarozas muižā minēta koka apbūve: kungu māja, 3 staļļi u.c. saimniecības ēkas, kas gāja bojā Ziemeļu kara laikā. Lielgarozas muižas 18.gadsimta sākuma inventarizācijā minēta sarkani krāsota koka kungu māja uz mūrētiem pamatiem un ar salmu jumtu, apgleznotām sienām un podiņu krāsnīm, kā arī koka saimniecības komplekss. Muižas kungu māja brīvkungam fon Rennem celta 18.gadsimta beigās, būvdabus veicis kāds vietējais būvmeistars klasicisma stilā. Tā ir divstāvu ēka ar zemu cokolstāvu, ko rotā dziļi iegriezts rustojums. Pēc 1815.gada barons P.fon Korfs turpināja muižas kompleksa izbūvi. 19.gadsimta 1.pusē tapusi D piebūve, pārbūvēts parka puses balkons, bet fasāde ieguvusi ampīra stila iezīmes, lai arī horizontālais dalījums vedina domāt arī par bīdermeijera ietekmi uz fasādes struktūras izvēli. 19.gadsimta 2.pusē veiktas pārbūves rezultātā fasādē nav saglabājušies oriģinālie logailu ierāmējumi un rizalīta reljefie rotājumi. Pēc dzimtas tradīcijas sākotnējais ēkas krāsojums bijis sārti rozā – “rītausmas krāsā” ar baltu, kas raksturīgi 18.gadsimta romantiskajai polihromijai. Nama interjers bija iekārtots elegantā vēlā klasicisma stilā, 1. stāva vestibila apdari rotājuši sienu gleznojumi, bet lielo zāli - spoguļi. 1879./1880.gada revīzijas dokumentā kungu māja minēta kā divstāvu ķieģeļu ēka ar kārniņu jumtu un vēl 14 māla kleķa un koka saimniecības ēkas, kā arī rija aiz augļu dārza. Pēdējais muižas īpašnieks bija Konrāds Grothuss.
1926.gadā kungu māja bijusi neapdzīvota, 30-os gados tajā atradās krejotava, pēc 2.pasaules tur izvietoja tehnisko skolu, bet pēc 1973.gada, kad tika uzcelts jauns mācību korpuss, ēka tika pamesta un tās stāvoklis strauji pasliktinājās. 1982.gadā kultūras pieminekļu restaurēšanas projektu kantoris izstrādāja muižas kungu mājas atjaunošanas plānu. Organizatoriskas problēmas un finansu trūkums neļāva šo projektu realizēt un jau 1992.gadā daļa pārsegumu bija iebrukusi, tā veicinot šī arhitektūras pieminekļa nonākšanu drupu stāvoklī.
Garozas muižas komplekss attīstījies vadoties no praktiskiem apsvērumiem un tam nav reprezentatīvs, bet gan funkcionāls plānojums.
2017.gada pavasarī uzradies raksts, ka Bruknas "svētie" aicina uz lielo talku, lai ķieģelīti pa ķieģelītim nojauktu šo seno muižu un tos ķieģelīšus vestu kā lēto izejmateriālu uz Bruknu, lai tur uzceltu saimniecības ēku. Un to sauc par Lielo talku! Tā ir demolēšana un vēstures aizslaucīšana mēslainē. Kauns un negods Bruknai un arī Mežotnes pagastam, kurš to pieļauj. Acīmredzot svētie Bruknā ar dieva vārdu uz lūpām dabūs bezmaksas ķieģeļus un talcinieku darbaspēku, pagasts būs atbrīvojies no galvassāpju avota, bet varbūt vēl kāds noskatījis sev skaistu zemes pleķīti un nu to ar bezmaksas darbaspēku brīnumaini ātri atbrīvos no drupām.
Par demolēšanu Garozā raksta arī Lietuvā. Vēsturnieka T.Baranauskas raksts - http://alkas.lt/2017/08/01/t-baranauskas-garuozos-musio-laukuose-barbariskai-naikinamos-istorijos-pedsakai/?utm_source=draugiem.lv&utm_medium=say&utm_campaign=post_1737794223
