Lāčplēša kara ordenis vācu tautības karotājiem

                                                                            (Foto no interneta)


Pirmais un augstākais Latvijas valsts apbalvojums (1931.-1940.), kuru piešķīra par kauju nopelniem Latvijas armijas karavīriem, bijušo latviešu strēlnieku pulku cīnītājiem, kā arī ārzemniekiem, kuri bija palīdzējuši Latvijas Neatkarības karā vai citādi sekmējuši Latvijas valsts nodibināšanu un izveidošanu. Ordeņa meta autors bija J. Liberts. Apbalvotajiem pasniedza arī R. Zariņa zīmēto diplomu, kurā īsi aprakstīts, par ko piešķirts ordenis. Pirmos ordeņus 1920. gada 13. augustā septiņiem Latvijas armijas augstākajiem komandieriem — P. Radziņam, M. Peniķim, K. Berķim, O. Dankeram, J. Jansonam, J. Puriņam un J. Apinim, piešķīra Ministru kabinets. Šie virsnieki līdz ar apbalvošanu tika ieskaitīti Lāčplēša kara ordeņa domes sastāvā. Pirmajiem 288 LKO kavalieriem apbalvojumus pasniedza Latvijas Satversmes sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste 1920. gada 11. novembra parādē. Pēc tam apbalvošana notika ik gadu līdz pat 1928. gada 11. novembrim.

Kopā ar latviešiem plecu pie pleca brīvības cīņās piedalījās arī lojālie citu tautību Latvijas iedzīvotāji, tostarp arī liels skaits vāciešu, pārsvarā baltvācu muižniecības pārstāvji, jauni, skaisti, izglītoti jaunekļi, no kuriem gandrīz 60 ir saņēmuši dažādu šķiru Lāčplēša Kara ordeņus. Šis fakts bieži vien tiek noklusēts, lai vieglāk uzsvērt, ka vācieši mums ļaunu vien darījuši – mīts, kas velkas līdz no padomju okupācijas laikiem. To bieži vien nezināšanas jeb izdevīguma pēc turpina kultivēt arī šodien. Lūk, varonīgie cīnītāji:

1. Arvīds Ālbergs - Arved Ahlberg (1900 Rīgā – 1941 Lodzā)
2. Arnolds Artum-Hartmanis - Arnold Artmann-Hartmann (1895 Aizupes pagastā - )
3. Teodors Audriņš - Theodor Audring (1900 Aizputē – 1947 Daugavpilī)
4. Volfgangs Bēlings - Wolfgang Behling (1900 Rīgā – 1950 Šverīnē)
5. Ērihs Bergs – Erich Berg (1900 Rīgā – 1978 brēmenē)
6. Verners Blūmenbahs – Werner Blumenbach (1900 Rīgā – 1990 Cvikavā)
7. Teodors Brants – Theodor Brant (1896 Maskavā – 1981 Bodenverderā)
8. Arturs fon Bukshēvedens - Arthur von Buxhoeveden (1882 Kārmas pagastā – 1964 Karlsrūē)
9. Aksels Cakovkis – Axel Zakowsky (1888 Sarkaņu pagastā – 1939 Rīgā)
10. Konrāds Dekerts - Konrad Deckert (1891 Iršu pagastā – 1942 Soļikamskā)
11. Džons Ēvings – John Ehwing (1890 Rīgā – 1940 Poznaņā)
12. Georgs Erhards - Georg Erhard (1895 Iršu pagastā – 1935 Rīgā)
13. Gerhards Fēsts - Gerhard Fehst (1898 Igaunijā – 1982 Heidelbergā)
14. Erness Fībigs – Ernst Fiebig (1898 - )
15. Hamilkārs fon Felkerzāms  - Hamilkar Peters Friedrich von Foelkersam (1893 Veravas pagastā – 1982 Valdkraiburgā)
16. Jēkabs Freibergs - Jakob Freiberg (1900 Rīgā – 1987 Jelgavā, 1940. gadā nomainīja uzvārdu uz Kalnietis)
17. Alberts Gebhards - Albert Gebhardt (1896 Rīgā – 1945 Poznaņā)
18. Teodors Gercs - Theodor Goertz (1900 Varšavā - )
19. Vilhelms Grisels - Wilhelm Grissel (1898 Rīgā – 1958 Frankfurtē pie Mainas)
20. Konstantīns Gutceits - Konstantin Gutzeit (1891 Ilzenes pagastā – 1981 Barsinghausenā)
21. Harijs Jansons - Harry Janson (1896 Rīgā – 1992 Buenosairesā)
22. Maksims Kathe – Maxim Katche (1879 Jonišķos – 1933 Biržos)
23. Ērihs Kemerers -  Erich Kemmerer (1897 Krimā – 1942 Austrumu frontē)
24. Voldemārs Kleins - Woldemar Klein  (1893 Pinskā – 1919 Bolderājā)
25. Artūrs Heinrihs Kēlers - Arthur Koehler  (1894 Džūkstes pagastā – 1941 Vjatlagā)
26. Artūrs Krastings - Arthur Krasting (1887 Pērnavā – 1952 Hailbronā)
27. Leo Lankovskis – Leo Lankowsky (1893 Jelgavā – 1970 hamburgā)
28. Heinrihs Līcs - Heinrich Lietz (1898 Rīgā – 1982 Štutgartē)
29. Gothards Lindenbergs - Gotthard Lindenberg (1894 Allažu pagastā – 1960 Šlangenbādē)
30. Herberts Linge – Herbert Linge (1897 Kuldīgā -  )
31. Harijs Lucs – Harry Lutz (1900 Rīgā – 1966 Osnabrikā)
32. Arnolds fon Maidelis - Arnold Konstantin Hermann von Maydell (1884 Peltsamā – 1945 pazudis bez vēsts)
33. Rūdolfs Peitāns - Rudolf Peitan (1894 Rīgā – 1922 Rīgā)
34. Georgs Perno - Georg Pernaux (1900 Pļaviņās – 1990 Bohumā)
35. Fridrihs Rātfelders - Friedrich Rathfelder (1897 Rīgā - )
36. Nikolajs Rihters - Nikolaus Richter (1897 Rīgā – 1960 Leipcigā)
37. Kārlis Riters - Karl Ritter (1895 Kokneses pagastā – 1920 Rītupē)
38. Fridrihs Rēslers - Friedrich Roehsler (1889 Rīgā – 1945 Poznaņā)
39. Fēlikss fon Samsons-Himmelšerna - Felix von Samson-Himmelstjerna (1885 Valmierā – 1967 Štutgartē)
40. Aleksandrs Starks - Alexander Starck (1896 Rīgā - )
41. Johans Stenders - Johannes Stender (1899 Subatē – 1974 Bīlefeldē
42. Helmūts Šeinpflūgs - Helmut Scheinpflug (1896 Liepupes pagastā – 1960 Fridrihshāfenā)
43. Heinrihs Šmits - Heinrich Schmidt (1900 Rīgā -  )
44. Maksis Špehts - Max Wolfgang Specht (1898 Limbažos – 1980 Hamburgā)
45. Erihs Taube - Erich Taube (1900 Rīgā – 1978 Ķīlē)
46. Fēlikss Treijs - Felix Treu (1895 Rīgā – 1976 Štraubingā)
47. Aleksis Uke - Alex Ucke (1898 Bēnes pagastā – 1966 Līneburgā)
48. Elmārs Valdmanis - Elmar Waldmann (1896 Rīgā - )
49. Harijs Vēbers - Harry Waeber (1894 Jēkabpilī – 1947 Gistrovā)
50. Platons Vendts - Platon Wendt (1886 Rīgā – 1961 Ņujorkā)
51. Kārlis Vihmanis - Karl Wichmann (1888 Rīgā - )
52. Lotārs Vilde fon Vildemans (Lothar Wilde von Wildemann) (1900 Daugavpilī – 1944 Narvā)
53. Vilhelms Zēlerts - Wilhelm Seelert (1888 Tukumā – 1963 Biterfeldā)
54. Johans Zengbušs - Johann Sengbusch (1900 Paidē – 1942 Soļikamskā)
55. Teodors Zīferss - Theodor Sieffers (1892 Saukas pagastā – 1945 Janovecā)
56. Hanss Zīgmunds - Hans Siegmund (1890 Liepājā - )

(saraksts veidots, izmantojot I.Dišleres un A.Ozolas grāmatu "Muižas laikmetu griežos", 2016)
Daži no viņiem:

Maksis Volfgangs Špehts (1898-1980). 1919.gadā ar 13. Tukuma kājnieku pulku piedalījies kaujās pret lieliniekiem Latgalē.  1920. g. 20. janvārī Latgalē pie Ritčinas sādžas viņš eskadrona priekšgalā vajāja bēgošos lieliniekus, saņēma 70 gūstekņus, 2 ložmetējus, 11 vezumus ar munīciju.  Atvaļināts 1921. g. 20. februārī. Studējis LU Medicīnas fakultātē, pēc tam devies papildināties izglītībā uz Hamburgu, kur palicis uz pastāvīgu dzīvi. Ieguvis medicīnas doktora grādu. Miris Hamburgā 1980. g. 26. maijā.

Ēriks Taube (1900-1978 ). 1919. g. 6. jūlijā pārcelts uz Kurzemes artilērijas pulku, piedalījies kaujās pret lieliniekiem Latgalē, paaugstināts par seržantu, bijis vada pārzinis.  1920. g. 20. janvārī Rēzeknes apkaimē, baterijai atsitot ienaidnieka uzbrukumu, Taube pašaizliedzīgi apkalpoja lielgabalu. Pateicoties Taubes drosmei, baterija spēja aizturēt lieliniekus, līdz 2. Ventspils kājnieku pulka rotas pārgāja prettriecienā.  Atvaļināts 1921. g. 30. novembrī, dzīvojis Rīgā, darbojies tirdzniecības firmā "J. Redlihs".
1939. g. 8. novembrī repatriējies uz Vāciju. Pēc Otrā pasaules kara dzīvojis VFR, Ķīlē. Miris 1978. gada 20. septembrī.

Arturs fon Bukshovedens. Dzimis Sāmsalā. 1939.gadā izceļojis. Miris Karlsrūē. Viņa ģimenes priekštečos bijis arī Rīgas bīskaps Alberts, Tērbatas bīskaps Hermanis un daži ģenerāļi.

Arnolds Konstantīns Hermans fon Maidels. Dzimis 1884. gada 15. augustā Vidzemes igauņu daļā (Põltsamaa muiža), barona Viktora fon Maidela ģimenē. 1906. gadā iesaukts Krievijas impērijas armijā, dienējis 3. Jeļīzavetgradas huzāru pulkā, praporščiks. Pēc demobilizācijas studējis, 1913. gadā absolvējis RPI Arhitektūras fakultāti. Piedalījies Inčukalna kaujā, Kurzemes aizstāvēšanas kaujās, visā 1919. gada pavasara Kurzemes un Zemgales atbrīvošanas kampaņā, Rīgas atbrīvošanā, Cēsu kaujās ar Igaunijas armiju. Vairākkārt ievainots. Pēc Latvijas armijas izveidošanas turpinājis dienestu Latvijas vācbaltu zemessargos, vēlākajā 13.Tukuma kājnieku pulkā, kaprālis. 1922. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (LKO Nr.1302) par to, ka 1919. gada 3. novembrī Spriču sādžas rajonā, vadot 20 kareivju vienību, pēkšņā uzbrukumā saņēma gūstā sarkanarmiešu sardzi, ieguva svarīgu informāciju par LSPR armijas dispozīciju, kas ļāva ar minimāliem zaudējumiem straujā triecienā ieņemt sādžu, saņemot gūstā tās garnizonu vienas rotas sastāvā un atsitot pretinieka pretuzbrukumu. Kopš 1920. gada 11. marta inženieris arhitekts Zemkopības ministrijas Mērniecības departamenta Meliorācijas pārvaldē (līdz 1928. gadam). Dzīvoja Rīgā. Madonas pilsētas u.c. būvplānu izveidotājs. Saņēmis jaunsaimniecību Rembates pagasta Ķeguma muižā. 1939. gada decembrī, līdz ar lielāko daļu vācbaltiešu, bija spiests atstāt dzimteni un emigrēt uz Vāciju. 1945.gadā Erfurtē, krievu zonā, apcietināts. 1945.gada 2.decembrī pazudis bez vēsts.

Felikss fon Samsons-Himmelstjerna.  Piedalījies Inčukalna kaujā (smagi ievainots: cauršauts apakšžoklis), Kurzemes aizstāvēšanā, 1919. gada pavasara Kurzemes un Zemgales atbrīvošanas kampaņā, Rīgas atbrīvošanā, Cēsu kaujās ar Igaunijas armiju. Pēc Latvijas armijas izveidošanas turpinājis dienestu Latvijas vācbaltu zemessargos, vēlākajā 13.Tukuma kājnieku pulkā, seržants. 1922. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (LKO Nr.1550) par to, ka 1919. gada 11. novembrī kaujā pie Nīcgales ar savu vadu atsita divu pretinieka rotu uzbrukumu, piespiežot tos bēgt, un saņēma gūstā 15 sarkanarmiešus. Atvaļināts 1920. gada 1. oktobrī. Vadījis savas Pāles muižas neatsavināmās daļas saimniecību. 1939. gada novembrī, līdz ar lielāko daļu vācbaltiešu, bija spiests atstāt dzimteni un emigrēt uz Vāciju. Miris 1967. gada 26. martā Štutgartē (Stuttgart).

Hamilkars fon Felkerzāms (1893-1982). Beidzis Bērzaines (pie Valmieras) ģimnāziju, studējis jurisprudenci Tērbatas universitātē, korporācijas Livonia filistrs. Piedalījies kaujās Kurzemē un Rīgas atbrīvošanā.1919. gada oktobrī beidzis virsnieku kursus un ieguvis leitnanta pakāpi. Pēc tam piedalījies Latgales atbrīvošanā, paaugstināts par virsleitnantu. 1919. g. 11. novembrī Latgalē ienaidnieka aizmugurē pie Nīcgales stacijas Felkerzāms uzbruka ienaidnieka haubiču baterijai, ieguva 2 haubices un grūtos apstākļos, atsizdams pretuzbrukumus, izveda līdz savējiem abus lielgabalus kopā ar 50 gūstekņiem. Atvaļināts 1921. g. martā. Turpinājis izglītību Vācijā. Ieguvis valsts zinātņu doktora grādu (Dr. rerum politicum). 1924.-1929. g. docents Herdera institūtā Rīgā. Tēva fabrikas vadītājs Saikavā. No 1929. g. a/s "Lignum" direktors. Rīgas rūpnieku sekcijas vecākais, apbalvots ar Viestura ordeni. 1939. g. 7. decembrī repatriējies uz Vāciju.

Harijs Lucs (1900-1966). Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. g. februārī Tērbatā, ieskaitīts 1. (4.) Valmieras kājnieku pulkā un piedalījies kaujās pret lieliniekiem un bermontiešiem līdz pat brīvības cīņu beigām.  1920. gadā naktī uz 26. maiju Latgalē izlūkgājienā ienaidnieka aizmugurē zem ārkārtīgi stipras uguns Lucs viens no pirmajiem ielauzās nocietinātajā Mamonu sādžā, atņēma smago ložmetēju un sagūstīja 2 sarkanarmiešus.  Atvaļināts 1921. g. 11. febuārī. Dzīvojis Rīgā, Zaubes ielā 5. Rūpniecības uzņēmumu aģents. Vēlāk I šķiras restorāna „Maksim - Trokadero" īpašnieks. 1941. g. 17. februārī repatriējies uz Vāciju.

(Visas fotogrāfijas un apraksti no I.Dišleres un A.Ozolas grāmatas "Muižas laikmetu griežos", 2016)