Latvijā 19.gadsimtā darbojušies 8 ādu pārstrādes uzņēmumi. Lielākais bijis “S. Djakova un V. Šeluhina manufaktūras fabrika” (arī «Vasilija Ivanoviča Šeluhina dēli»), kas nodarbināja vairāk kā 100 strādnieku un gadā apstrādāja vairāk kā 100 000 jēlādas. Uzņēmums atradies Ulbrokā un gribētos domāt, ka Šeluhina muiža piederējusi fabrikas īpašniekam.
20.gadsimta 30-os gados te darbojusies šautuve, norisinājušās par starptautiskas mālbaložu šaušanas sacensības. Vēl nesen ēkas mūri bija redzami, bet tad tie tika pārdoti. Kāda vietējā iedzīvotāja pastāstīja, ka pircējs nav gribējis atjaunot vai uzbūvēt līdzvērtīgu ēku un tāpēc tagad stāv tukša vieta, jo senos muižas mūrus paguva nojaukt.
“Ziemassvētkos savā muižā Šeluchinā klusībā no draugiem un paziņām, labprātīgi padevās dzīves nevieksmēm viens no pirmiem un aktīvākiem civīljātniekiem Atis Zālīts. 1925. g. pēc Latv. zirgu sporta biedrības nodibināšanās Zālīts, kā liels zirgu draugs un jāšanas sporta cienītājs iestājās biedrībā un veicināja viņas darbību. 1926.-27. g. Zālīts darbojās b-bas padomē, bet pēdējā gadā valdē. Zālīts bija ari Zirgkopības un zirgu sporta savienības sekretārs. Zālīša viesmīlība bija neaprobežota; viņš pūlējās atjaunot tās trādicijas kuras saistītas ar jātnieku dzīvi. Zālīts bija atsaucīgs uz visiem ierosinājumiem, kuri saistījās ar zirgu sporta sarīkojumiem. Nelaiķa izvadīšana notiks svētdien, 1. janvārī pulkst. 12 dienā no Pilsētas kapličas, uz Biķernieku kapiem.” (1932.gada decembra izdevums “Stadions”)
Arī tolaik dzeltenā prese vērpusi intrigas. 1931.gada “Aizkulises” raksta: “Šeļuchinas muižas īpašnieks Zālīts tā aizņemts ar sešstāvu nama celšanu, ka piemirsis pat savus staļļus, kur atrodas četri tīrasinīgi zirgi. Tam atliek ļoti maz laika jāšanai. Konkurenti, kas klusībā gatavojās Zālīti izkonkurēt rudens sacīkstēs, būs ļoti pārsteigti, jo Z. konkursā nemaz nepiedalīsies.”
Adrese: Stopiņu novads, Līči
