(Fotografēts 2015.gadā, Līgas Landsbergas foto)
Latvijā 19.gadsimtā darbojušies 8
ādu pārstrādes uzņēmumi. Lielākais bijis “S. Djakova un V. Šeluhina
manufaktūras fabrika” (arī «Vasilija Ivanoviča Šeluhina dēli»),
kas nodarbināja vairāk kā 100 strādnieku un gadā apstrādāja vairāk kā 100 000
jēlādas. Uzņēmums atradies Ulbrokā un gribētos domāt, ka Šeluhina muiža
piederējusi fabrikas īpašniekam.
20.gadsimta
30-os gados te darbojusies šautuve, norisinājušās par starptautiskas mālbaložu
šaušanas sacensības. Vēl nesen ēkas mūri bija redzami, bet tad tie tika pārdoti.
Kāda vietējā iedzīvotāja pastāstīja, ka pircējs nav gribējis atjaunot vai uzbūvēt
līdzvērtīgu ēku un tāpēc tagad stāv tukša vieta, jo senos muižas mūrus paguva
nojaukt.
“Ziemassvētkos
savā muižā Šeluchinā klusībā no draugiem un paziņām, labprātīgi padevās dzīves
nevieksmēm viens no pirmiem un aktīvākiem civīljātniekiem Atis Zālīts. 1925. g.
pēc Latv. zirgu sporta biedrības nodibināšanās Zālīts, kā liels zirgu draugs un
jāšanas sporta cienītājs iestājās biedrībā un veicināja viņas darbību.
1926.-27. g. Zālīts darbojās b-bas padomē, bet pēdējā gadā valdē. Zālīts bija
ari Zirgkopības un zirgu sporta savienības sekretārs. Zālīša viesmīlība bija
neaprobežota; viņš pūlējās atjaunot tās trādicijas kuras saistītas ar jātnieku
dzīvi. Zālīts bija atsaucīgs uz visiem ierosinājumiem, kuri saistījās ar zirgu
sporta sarīkojumiem. Nelaiķa izvadīšana notiks svētdien, 1. janvārī pulkst. 12
dienā no Pilsētas kapličas, uz Biķernieku kapiem.” (1932.gada decembra izdevums
“Stadions”)
Arī tolaik dzeltenā prese vērpusi intrigas. 1931.gada “Aizkulises”
raksta: “Šeļuchinas muižas īpašnieks
Zālīts
tā aizņemts ar sešstāvu nama celšanu,
ka piemirsis pat savus staļļus, kur atrodas
četri tīrasinīgi zirgi. Tam atliek
ļoti maz laika jāšanai. Konkurenti, kas klusībā
gatavojās Zālīti izkonkurēt rudens sacīkstēs, būs ļoti pārsteigti, jo Z.
konkursā nemaz nepiedalīsies.”
Adrese: Stopiņu novads, Līči