Pie
Zvāres muižas atrodas arī Zvāres krogs. Tagad drupas, bet vēl samērā nesen te bijis
veikals, kurš nodedzis. Par krogu nekādu citu informāciju neatrodu, tāpēc neliels
atmiņu stāstījums, kurā pieminēts šis krogs un apkārtne. Rakstnieka Kārļa Ķezbera
atmiņas: “No māmuļas šķīros un pēdējo reizi to redzēju 1944.gada 15. oktobrī,
kad pie viņas dažas stundas paciemojos. Viņa bija nolēmusi palikt, uzraudzīt
„Biržvēverus" (12 km uz Talsu pusi pie Tukuma - Talsu lielceļa). Trīs
kilometrus uz Tukuma pusi, „Bieļās", jau bija manīti krievi. Kādi pat
aizklīduši līdz Zvāres krogum, kur tos viens vienīgs aizsargs bija aizbaidījis
ar dažiem šāvieniem. Viens krieviņš bija ievainots, un izlūki to nesa atpakaļ.
Ne jau paši - viņi bija mobilizējuši Tukuma krievu Sašu Zemirovu (kas palicis
atmiņā kā pianists, kas Tukuma kino spēlējot “pavadīja” mēmās filmas). Tāda
bija aina, kad atvadījos no māmuļas.
Viņa mani pavadīja līdz Podnieku kalnam, pretim Zvāres stacijai. Kalns bija slavens ar podniekiem vajadzīgajiem zilajiem māliem, bet tobrīd par to nedomāju. Bija auksta un mitra diena, kas notikumu drūmumu vēl pastiprināja. Māmuļa ceļam iedeva kukuli rupjas maizes un dažas šķēles speķa. Apkampa mani un noskūpstīja uz vaiga. „Mēs laikam nekad vairs neredzēsimies," viņa teica. Tad vēl viņas raupjā, smagā lauku darbā sastrādātā plauksta noglāstīja manu vaigu.
Neredzējāmies arī. Kara vēji, briesmas, naids pret varmāku, kas atkal postīja dzimteni, mani aizpūta tālu, tālu, pāri zemēm un jūrām, uz Ameriku. Ar smagu darbu, vēlāk „baltu apkaklīti", biju uzstrādājies. Taču senā, vecā, mīļā Eiropa vilināt vilināja. Visvairāk, protams, dzimtene, bet tur sēdēja lācis kažokā, melus pasaulei klāstīdams. Turp varēja tikai tikt pazeminoties viņa priekšā. To nu nevarēju un negribēju.”
Viņa mani pavadīja līdz Podnieku kalnam, pretim Zvāres stacijai. Kalns bija slavens ar podniekiem vajadzīgajiem zilajiem māliem, bet tobrīd par to nedomāju. Bija auksta un mitra diena, kas notikumu drūmumu vēl pastiprināja. Māmuļa ceļam iedeva kukuli rupjas maizes un dažas šķēles speķa. Apkampa mani un noskūpstīja uz vaiga. „Mēs laikam nekad vairs neredzēsimies," viņa teica. Tad vēl viņas raupjā, smagā lauku darbā sastrādātā plauksta noglāstīja manu vaigu.
Neredzējāmies arī. Kara vēji, briesmas, naids pret varmāku, kas atkal postīja dzimteni, mani aizpūta tālu, tālu, pāri zemēm un jūrām, uz Ameriku. Ar smagu darbu, vēlāk „baltu apkaklīti", biju uzstrādājies. Taču senā, vecā, mīļā Eiropa vilināt vilināja. Visvairāk, protams, dzimtene, bet tur sēdēja lācis kažokā, melus pasaulei klāstīdams. Turp varēja tikai tikt pazeminoties viņa priekšā. To nu nevarēju un negribēju.”
Adrese: Tukuma novads, Sēmes pagasts, Zvāres "Krodzinieki"