Kad 1561.gadā beidza pastāvēt Livonijas ordenis, Gothards
Ketlers, ordeņa mestrs, kļuva par pirmo Polijas vasaļvalsts, Kurzemes un Zemgales
hercogistes hercogu. Iespējams, jau 1575.gadā hercoga dēls Vilhelms Ketlers
ieguvis Lielezeri kā ķīlas valdījumu, bet vēlāk kā īpašumu. Pēc Vilhelma pa
dzimtas līniju sekoja Johans Zigismunds, Jēkabs Fridrihs, Kārlis Emīls un
Gothards Gustavs Ludvigs. 1737.gadā Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera dzimta pa
vīriešu līniju izmira un nākamie grāfi Ketleri bija viņa brāļa pēcteči. Turpmāk
Ezerē valdīja Francis Serafims Marija fon Ketlers. Tajā laikā Ezeres īpašnieki
bija lieli šķērdētāji, iedzīvojušies parādos un bija paredzēta Franča izdevīga
saprecēšanās ar Mēdemu dzimtas pārstāvi. Tomēr Mēdemi, redzot izšķērdīgo dzīves
veidu, nevēlējās glābt Ezeri. Tomēr 1773.gadā Francis fon Ketlers apprecēja
Šarloti Elizabeti Margarētu fon Kleistu. Viņiem piedzima 3 meitas, no kurām
viena – Eleonora Terēze 1791.gadā apprecējās ar Vilhelmu fon Ašebergu, kurš
pārņēma Ezeri un kļuva par Ašebergu Ketleru. Baroni Ašebergi bija Ketleru
pēcnācēji pa sieviešu līniju. Ezere palika viņu īpašumā līdz 1794.gadam. 1835.gadā muižu tā laika īpašnieki lielo
parādu dēļ pārdod Pēterburgas baņķierim Ludvigam fon Štiglicam. Viņš savu
titulu bija ieguvis par īpašiem nopelniem Krievijas impērijas labā. Štiglici
bija arī mākslas mecenāti. Aleksandra
Štiglica laikā (t.i. pēc 1843.gada) muižu pārvaldīja pārvaldnieks barons fon
Tolls, kas par savu rezidenci izvēlējās Ezeri. Viņš arī bijis tas, kurš licis
izveidot lielo parku, un kā apliecinājumu tam, licis arī atvest un uzstādīt 4 x
2 x 1,5m lielo akmeni ar uzrakstu: Br. Von Toll 1845 – 1855. Gadaskaitļi apzīmē
laiku, kad tiek iekārtots parks.
Aleksandram Štiglicam, tāpat kā viņa tēvam, ir daudz ienaidnieku no vācu
muižnieku puses, kas visiem spēkiem cenšas panākt to, ka Lielezere vairs nav
Štiglica īpašums. Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem tiek panākts, ka
Aleksandrs fon Štiglics 1871. gadā ir spiests pārdot īpašumu finanšu ministram Mahailam fon Reiternam (von
Reutern), kas īpašumu dāvināja savas māsas Jūlijas (precētas von Nolcken)
vīram. Nolkenu
īpašumā muiža paliek līdz pat 1920.gada agrārajai reformai.
Atstatu no muižas apbūves ierīkota dzimtas kapliča. Tajā apglabāts arī barona Nolkena sievas brālis – grāfs Mihails Reiterns, kurš savu grāfa titulu novēlēja māsas dēlam Voldemaram fon Nolkenam, kurš mantoja Reņģes muižu un varēja oficiāli dēvēt sevi arī par grāfu Reiternu.
Reiterns bija Krievijas finanšu ministrs un vēlāk premjerministrs. Cilvēks, kurš Krieviju no "aizkrāsnes" pārvērta par industriālu valsti (20,000 km dzelzceļu, pirmās bankas, stabila valūta, zemnieku brīvlaišana, bezdeficīta budžets). Lai stabilizētu Krievijas finanšu sistēmu, pārdeva ASV Aļasku par 1 miljonu rubļu (7,2 miljoniem dolāru). Viņš iebilda (šantažējot ar atteikšanos no amata, kuru imperators nepieņēma līdz kara beigām) pret Krievijas avantūru - Krimas karu. Karš izmaksāja 888 reizes dārgāk kā Aļaska un no tā Krievija vairs nekad neatguvās.
Vēsturiski ziemeļos no muižas kungu mājas veidojās saimniecības ēku apbūve, tostarp - ampīra stilā celtie staļļi ar arkveida vārtu ailu. Kompleksā ir arī klēts, kalpu mājas (“Raudupes”, “Baltiņi”), kapliča, spirta brūzis ar iesalnīcu (ilgus gadus pēc tam bijusi pienotava), dzirnavas ar vilnas kārstuvi un krāsotavu. Te bijis arī stikla ceplis, bet tas ilgi nav pastāvējis. 17.gadsimta beigās muiža tika ierīkots zviedru pasta zirgu maiņas punkts. Muižas saimniecībā ietilpuši arī septiņi krogi.
Pēc zemes reformas muižas zemi sadalīja, bet īpašnieki izceļoja uz Vāciju. Dalīšanas procesā daļu no Ezeres pievienoja Reņģei. 1920.gadā muižā izveidoja Valsts sēklu audzēšanas fermu, bet skolu Lielezeres muižas kungu mājā izvietoja 1921. gadā, kad pieņemts lēmums par Ezeres pagasta divpakāpju pamatskolas dibināšanu, vēlāk – 6-klasīgās pamatskolas izveidošanu, līdz 1952. gadā skola pārveidota par vidusskolu. Ezeres vidusskola ēkā, kas ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, atrodas joprojām.
Ēkas vēsturiskais telpu plānojums mainīts un pielāgots skolas vajadzībām, bez izmaiņām saglabāts pagrabstāvs no septiņām atsevišķām telpām. No vēsturiskās interjera apdares ēkā saglabājušās podiņu krāsnis, griestu dekors, kā arī barokālās formās veidots kāpņu margas balsts un baroka stila pildiņu durvis. (Izmantots: I.Ančevska, I.Haruna “Saldus novads” un nekropole.info)
