Laikraksts “Brīvā zeme” 1936.gadā apraksta kādu senāku notikumu Lēnās: “Skrundenieki bija ietaisījuši ceļu pār Lēnu prāvesta zemi. Sākumā šo ceļu lietoja tikai ziemā, kad Venta pārsala, bet vēlāk brauca arī vasarā. Ziemā mācītājs atļāva skrundeniekiem braukt pār saviem laukiem, bet vasarā, kad lauki bija apsēti, viņš to neatļāva. Mācītājs nepaklausīgajiem skrundeniekiem lika zirgus apķīlāt. Caur to izcēlās strīdi starp skrundeniekiem un mācītāja zemniekiem, kas bieži vien beidzās ar izkaušanos. Skrundenieki jau no seniem laikiem pazīstami kā lieli dzērāji un kaušļi. Būdami kroņa saimnieki, viņi, neskatoties ne uz kādiem aizliegumiem, brauca uz Lēnu krogu iemest. Vienreiz daži Skrundas saimnieki satikuši prāvestu Beišinu un piedraudējuši mācītāju nosist un ēkas ar visu baznīcu nodedzināt, ja viņš vēl uz priekšu sūtīšot savus kalpus viņa ceļu aizsprostot un grāvjus priekšā rakt. Mācītājs skrundeniekus iesūdzēja tiesā, šī sūdzība vilkās vairākus gadus. Skrundenieki pielietoja visu savu prasmi, nežēloja arī materiālus līdzekļus, lai tikai viņu ceļš uz Lēnu krogu netiktu noliegts. Skrundenieki aizrādīja, ka viņi šo ceļu lietojot jau 10 gadus un caur to esot iemantojuši servitātes tiesības. Mācītājs atkal aizrādīja, ka lietojuši jau nu gan esot, bet pret samaksu. Skrundenieki viņam par ceļu esot agrākos gados maksājuši par labības izbraukšanu ar labību. Tiesas lēmums iznāca mācītājam par labu un skrundēniekiem ceļš uz Lēnu baznīcas krogu tika slēgts. Lēnu muižas kungs par šo tiesas iznākumu bija ļoti sašutis, jo nu viņa krogū brandvīna patēriņš stipri mazinājās. Apkārtējie saimnieki visi bijuši ar kungu klaušām bezgala aplikti un tamdēļ arī maz palicis pāri degvīna pirkšanai. Prāvestam Beišinam visas šīs sūdzības bija galīgi apnikušas un viņš lūdz viņu pārcelt citā vietā.”
Adrese: Skrundas novads, Nīkrāces pagasts, Lēnas
