(Fotografēts 2015.gadā, Līgas Landsbergas foto)
(Fotografēts 2024.gadā, V.S. foto)
Tā
pieminēta hronikās jau 1582.gadā. 1652.gadā vecā ēka sabruka un tika nolemts
būvēt jaunu. Tomēr vēl 1661.gadā mācītājam nav bijis dzīvokļa. Līdz 1710.gadam
pastāvēja divas mācītājmuižas – latviešu un vācu attiecīgi ar 15 un 50
pūrvietām zemes, kas minētajā gadā apvienotas
vienā muižā. Tikai 1835 .gadā sāka celt plānoto ēku ar skaistu četru kolonnu
portiku dārza pusē. Ēka vairāk atgādina muižas kungu māju un nevis lauku
mācītājmāju. Pie pagalma atradās arī kalpu māja un divas kūtis un klēts. Agrāk
bijis arī karūsu dīķis, kurš izpostīts veicot meliorāciju. Būvmateriālus muižas
būvniecībai gādāja Kandavas, Dzirciema un Daigones muižas. Darbos no šīm muižām
sūtīti 24 strādnieki un 4 pajūgi. Mājas būvprojektu izstrādāja arhitekts Karls
Frike. Līdzekļus tam piešķīra valsts, bet kā būvuzņēmēj darbojās pats mācītājs
Karls Bernhards Bekers, kurš par 7000 rubļu būvdarbus uzticēja Kandavas
mūrniekmeistaram Vilhelmam Šlupam. 1837.gadā darbi tika pabeigti. Šeit savā
darbības laikā iespējams viesojies arī Kandavas iecirkņa prāvests un Talsu
mācītājs Ferdinands Amenda – Ludviga van Bēthovena draugs. Ievērojamākais no
20.gs. mācītājiem, kas dzīvojis muižā, ir Rihards Zariņš. Viņš bijis aktīvs
Kandavas sabiedriskās dzīves organizētājs, mīlējis pastaigāties pa apkārtni un
dabas iedvesmots sarakstījis mīlas dzejoļus, kas izdoti krājumā ” Vēli ziedi”. Pašlaik ēka ir
sliktā stāvoklī, bet daļa tās tiek apdzīvota. Arī vecais parks, kurš stiepjas
līdz pat Abavai, ir ne pārāk kopts. 2013.gadā gan ir izveidota pastaigu taka ar
kāpnēm lejā uz Abavas senleju un veco ozolu audzi, sauktu par veco ozolāju.
Vecie ozolāji vienmēr bijusi kandavnieku iecienīta pastaigu vieta. Pagājušā
gadsimta 20.-30. gados te notika teātra izrādes, koncerti, zaļumballes, te bija
arī skautu pulcēšanās vieta.