Pēc nostāstiem, Jāņa kalns savu nosaukumu ieguvis tikai 1930-os gados, kad tas mākslīgi apdarināts un izveidots, tāpēc seno laiku svētvieta uz esošā materiāla pamata te nav pierādāma. Tai pat laikā kalniņa izcilais ainaviskais novietojums, veci ozoli, kas tautas atmiņā figurē kā upurozoli, pie kaimiņos esošās Raģu mājas, Jāņa kalna pakājē esošā un ar m.ē. I g.t. vidu un otro pusi datējamā Vedmeru apmetne, hipotēzes, ka tas varētu būt saistāms ar Daugavas Vedmeru un Raģu brīvzemniekiem, tomēr ļauj neizslēgt iespēju, ka tas uzskatāms arī par agrāku laiku svētvietu. Jāņa kalns ar savu garenasi ir vērsts pret Daugavu, respektīvi, pret Rīgas HES ūdenskrātuvi un Spolīšu Mūku kalnu — pilskalnu pretējā Daugavas pusē. Virs tuvākās apkārtnes Jāņa kalns izceļas par 4–5 metriem. Tā galā pret Daugavu atjaunots padomju okupācijas laikos izpostītais figurālais jaunekļa veidojums ar dolomīta kāpnēm abās pusēs un uzrakstu uz postamenta „Gara spēkam un brīvībai”. Agrākos laikos Jāņa kalns piederēja pie Lejasķikustu saimniecības, kuras īpašnieks bija brīvības cīņu dalībnieks, Lāčplēša kara ordeņa kavalieris H. Deprejs. Uz kalna aug ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica stādītie koki. 1930-os gados koku alejas un ozolu birzs stādīšanas darbos piedalījās arī Valsts prezidents K. Ulmanis. Koku aleja un atsevišķi stādītie koki izlīdzinātajā kalna virsotnē ir saglabājušies līdz mūsdienām. Jāņa kalna Daugavai pretējais gals sarakts ar neizlīdzinātiem vācu I Pasaules kara ierakumiem.
Adrese: Rīgas HES ūdenskrātuves krastā pie Vedmeriem
