19.01.24

Jūrmala, Dubultu ģimnāzija

 

                                                            (Ģimnāzijas ēka senāk)


                                                                     (2014.gada foto no Google maps) 

                                                        (Fotografēts 2024.gadā, V.S. foto)

Žurnāls “Leģendas” 2021.gada decembrī raksta: “Jūrmalā, Dubultos, Strēlnieku prospektā 32, ir kāda ēka – laika zoba, ugunsgrēku, cilvēku darbības un bezdarbības bojāta. Tā ir kā vārti uz Dubultu kultūras kvartālu, kur atrodas mākslas skola, mūzikas vidusskola un bibliotēka. No 1909. līdz 1915.gadam tur darbojās Bērziņa un Šmithena ģimnāzija, kuras atvēršanā nozīmīga loma bija Bulgārijas karalienei Eleonorai. Skola izauklējusi daudzus sabiedrībā zināmus cilvēkus un tās stāsts savā ziņā kalpo kā vēstures liecība par konkrētā laikmeta skolu sistēmu.
Rīgas Jūrmala 20. gadsimta sākumā jau bija labi pazīstams un atzīts kūrorts. Dzelzceļa satiksme nodrošināja lielu vasarnieku pieplūdumu no tuvākām un tālākām Krievijas impērijas guberņām. Tur bija gan kūrmājas un peldu iestādes, gan koncertdārzi, viesnīcas, pansijas un īres vasarnīcas. Kūrorta uzplaukums ļāva daudziem jūrmalniekiem tikt pie turības un atļauties tādu greznību kā bērnu skološana, kas sniedzās tālāk par pamatskolu. Taču augstāku skolu Jūrmalā nebija, tāpēc tiem, kuri vēlējās mācīties ģimnāzijā, bija jāmēro ceļš uz Rīgu. Tas prasīja gan laiku, gan līdzekļus, tāpēc daudzi bērni mācību laikā apmetās Rīgā - pansijās vai pie radiniekiem. Cara valdības uzturētās valsts ģimnāzijas bija labi zināmas ar pārkrievošanas garu, nevienā no tām nemācīja latviešu valodu.
Dubultu luterāņu draudzes mācītājs Jānis Opsis vairākkārt draudzes sanāksmēs un arī dievkalpojumos bija runājis par izglītības lielo nozīmi un atgādinājis, ka augošai un plaukstošai pilsētai vajadzīga sava vidusskola.
1908. gada 15. februārī vecāku un labvēļu sanāksmē vairāki Dubultu zemes īpašnieki uzdāvināja skolas vajadzībām trīs pūrvietas meža. Vieta bija atrasta, bet vēl bija jāiegūst atļauja tās dibināšanai no varas iestāžu puses, jāatrod skolas vadītājs un nauda ēkas būvei. Sākotnējā Opša iecere pārvilināt uz Dubultiem Voldemāra Maldoņa ģimnāziju neīstenojās, jo šīs skolas audzēknes pārsvarā bija rīdzinieces un nevēlējās pamest pilsētu. Mācītājs neatlaidās un uzmeklēja savu teoloģijas studiju biedru Terbatā Ludi Bērziņu, kurš tolaik vadīja Tirdzniecības skolu Jēkabpilī. Bērziņš, kuram nebija izdevies īstenot ieceri tikt pie savas draudzes, taču bija veicies skolotāja darbā, ar lielu degsmi atsaucās šim aicinājumam.
Vispirms bija jāatrisina birokrātiskās problēmas - jāsaņem atļauja no Rīgas mācību apgabala kuratora Sergeja Prutčenko. Vizītē pie amatpersonas devās Jānis Opsis, Ludis Bērziņš un vēl viens studiju biedrs no Tērbatas - mācītājs un Bērziņa svainis Fricis Šmithens. Lai delegācija būtu iespaidīgāka, līdzi paaicināja arī juristu un Latviešu biedrības priekšnieku Fridrihu Grosvaldu, kuram piederēja vasarnīca
Edinburgā (Dzintaros) un kurš ļoti labi pārzināja Rīgas Jūrmalas apstākļus. Kurators Prutčenko ieceri par skolas atvēršanu uzņēma visai atzinīgi, taču, pārskatot visus iesniegtos dokumentus, pēkšņi kļuva piesardzīgs. Iesniegumā bija minēts, ka zemi skolas vajadzībām atvēl “Dubultu komūna”. “Komūnas” vārds kuratoram raisīja nelāgas asociācijas. Iesniegumu pārrakstīja, un tad sākās atbildes gaidīšana, kas ievilkās vairāku mēnešu garumā. Situācija bija saspringta, jo Opsis bija devis draudzei solījumu, ka skola būs, savukārt Bērziņš jau bija aizgājis no darba Jēkabpilī. Nespēdams samierināties ar neziņu, viņš uzsāka īstu pakaļdzīšanos kuratoram, kurš ik reizi, Bērziņam ierodoties kancelejā, bija kaut kur izbraucis - teuz Pēterburgu, te Rēveli (Tallinu). Neatlaidīgais vajātājs sekoja viņam arī turp un acīmredzot amatpersonu nokaitināja vēl vairāk. Izrādījās, ka Prutčenko bija ievācis informāciju par Ludi Bērziņu un bija ar to lielā nemierā. Bērziņš 1905. gadā bija piedalījies kādā revolucionāri noskaņotas grupas sapulcē un raksturots kā kreisi orientēts. Sapulcē viņš tiešām bija klāt, taču tikai kā klausītājs, tomēr revolucionāra reputācijas radīšanai ar to bija gana.
Situāciju glāba Fricis Šmithens. Viņa reputācija bija tīra - Centrālcietuma un Tālo Austrumu kara mācītājs 1905. gadā, no 1907. gada Viļņas kara apgabala mācītājs. Krievijas-Japānas kara laikā kalpojis kā armijas mācītājs Mandžūrijā. Tur viņš bija iepazinies ar Reisas-Kostricas princesi Eleonoru, kura vēlāk kļuva par Bulgārijas karaļa sievu, bet Mandžūrijā darbojās kā žēlsirdīgā māsa. Ludis Bērziņš ieteica Šmithenam uzrakstīt valdniecei vēstuli un lūgt morālu atbalstu - pareizticīgo zemes monarha sievas laba vēlējumi noteikti nospēlēs savu lomu! Piedevām Fricim Šmithenam bija princeses Eleonoras dāvināts zelta pulkstenis ar veltījumu. Arī ar to varētu padižoties! Bulgārijas karalienei tika aizsūtīts Šmithena veidots fotoalbums no Mandžūrijas laika un piebilde, ka viņš uzsācis ģimnāzijas veidošanas darbu Rīgas Jūrmalā. Eleonora pateicības vēstulē novēlēja jaunajai skolai un tās vadītājiem sekmes un uzplaukumu. Prutčenko bija ne vien pārsteigts, bet arī šokēts - kaut kādai latviešu skolai veiksmi vēl kronēta persona! Atļauja atvērt skolu tika dota, taču valsts ģimnāzijas tiesības tai uzreiz nepiešķīra. Tas nozīmēja, ka darbu varēja sākt pirmās šķiras zēnu un meiteņu ģimnāzijas ar valsts apmācību programmu. Taču skolotājiem, kuri strādāja skolās bez pilnām valsts ģimnāzijas tiesībām, nostrādātos gadus neieskaitīja izdienas stāžā, turklāt skolotāji vīrieši nebija atbrīvoti no karaklausības.
1909. gada 31. martā skolas veicinātāju sapulcē izveidoja 47 cilvēku grupu, kuri apņēmās materiāli atbalstīt ģimnāziju, pirmos piecus gadus izmaksājot gadskārtēju pabalstu 1965 rubļu apmērā. Skolas garantu vidū bija arī būvuzņēmējs Kristaps Morbergs un advokāts Fridrihs Grosvalds. Taču latviskas skolas ideja netika vienprātīgi atbalstīta, turklāt skolas kritiķi bija ne tikai vācieši. Paši latvieši ar aizdomām izturējās pret faktu, ka mācību iestādē, kurā būs daudz skolotāju latviešu, kontaktos ar skolēniem tiks izmantota tikai latviešu valoda. Tapat bija rezervēta attieksme pret to, ka abi skolas vadītāji ir mācītāji - rezultātā sanākšot “baznīcas skola”, un bērni attālināšoties no latviskās sabiedrības. Jāpiebilst, ka 1909. gadā latviešu sabiedrībai ciešas saiknes ar luterāņu baznīcu tā arī nebija izveidojušās, jo pārsvarā mācītāji joprojām bija vācieši. Тā kā pie ģimnāzijām bija paredzēti internāti, vecāki uztraucās, ka tur dzīvošot nerātni bērni, kas ar sliktu piemēru ietekmēs pārējos audzēkņus. Savukārt demokrātiski noskaņotā sabiedrība iebilda pret skolas nosacīto izolētību, baidoties, ka tas radīs ko līdzīgu kastām, kā mēdza notikt studentu korporācijās un angļu privātskolās.
Ļoti daudz iebildumu bija pret to, ka līdzās pastāvēs zēnu un meiteņu internāti, kas neapšaubāmi novedīs pie ģimnāzijas audzēkņu mīlas dēkām. Šis iebildums, iespējams, bija vienīgais, kas kaut kādā mērā izrādījās pamatots - iemīlēšanās un dēkas, protams, bija, neraugoties uz audzitāju modrību. Rezultātā internātos ieviesa vēstuļu cenzēšanu, tā mēģinot izslēgt iespēju jauniešiem sarunāt romantiskas tikšanās.
Neskatoties uz šaubām un grūtībām, 1909. gadā sākās skolas ēkas būvniecība. Priežu ieskautais divstāvu koka nams tapa pēc Eižena Laubes projekta. Тā kā bija skaidrs, ka ēku līdz septembra sākumam nepagūs uzbūvēt, Bērziņu laulātais pāris pārdeva savu māju Jēkabpilī un iegādājās skolai līdzās esošo zemes gabalu, kā arī divas vasarnīcas no mākslinieka Georga Pūrica, kur ierīkoja gan internātus, gan pagaidu klases zēnu ģimnāzijai.

1909. gada 21. oktobrī notika skolas oficiālā atklāšana. Pēc dievkalpojuma skolas zālē
viesus aicināja uz svētku mielastu “latviskā garā”. “Kungi frakās, dāmas balles tualetēs. Ieradies arī mācības apgabala kurators Sergejs Prutčenko ar kundzi. Viss izdevās labi,” atcerējās Minna Bērziņa, Luda Bērziņa sieva, kura kopā ar māsu Annu Šmithenu bija atbildīgas par internātiem.

Kad birokrātiskie un materiālie šķēršļi puslīdz bija novākti, vajadzēja atrast skolēnus un pasniedzējus, kas viņus apmācītu. Vairāki bērni uz Dubultiem pārnāca no Jēkabpils Tirdzniecības skolas, tostarp arī vēlākie mediķi Pāvils Mucenieks un Pauls Stradiņš. Audzēkņu uzņemšanu izsludināja laikrakstos, bet visvairāk deva personiskie sakari un rekomendācijas - no Vladivostokas uz Dubultiem atbrauca latviešu orientālista un etnogrāfa, profesora Pētera Šmita dēls Pauls, no Buhāras – medicīnas doktora, okulista Gustava Reinharda bērni, inženiera Krūmiņa bērni pārcēlās no Teherānas. Dubultos mācīties ieradās rakstnieka un mācītāja Andrieva Niedras bērni, arī mācītāja Jāņa Ozola trīs atvases. Protams, skolēni nebija vien draugu un paziņu bērni - Heinrihs Šneiders un Jureks Mītke ieradās no Varšavas, Pjotrs Bespaļcevs un divi aristokrāti Jakovs un Pjotrs Duņini-Bartovski - no Pēterburgas.
Pirmajā mācību gadā uzņēma 104 skolniekus un 82 skolnieces. 144 audzēkņi bija vietējie, 42 skolēni - no citām Latvijas pilsētām un ārzemēm. Pavisam bija 11 klases - piecas zēnu un piecas meiteņu, kā arī viena kopīga sagatavošanās klase.
Vēlākais politiķis un sabiedriskais darbinieks Bruno Kalniņš par saviem skolas gadiem Dubultos atcerējās: “Mēs bijām kādi divdesmit zēni, ar kuriem kopīgi izgāju skolas gaitas no otrās līdz septītajai ģimnāzijas klasei. Jaunākajās klasēs man klājās grūti, jo biju jaunākais gados, daudzi mani klasesbiedri bija pat 4—5 gadus vecāki. Tad bieži nācās ciest un piedzīvot pārestības no stiprākajiem un vecākajiem skolniekiem. Attiecības uzlabojās vecākajās klasēs. Visus sešus Dubultu gadus sēdēju vienā solā pirmajā rindā kopā ar vēlāko dzejnieku Richardu Rudzīti, kas bija mūsu klases lielākais “zubrītājs”. Īsāku laiku klasē bija vēl otrs nākamais dzejnieks Arvīds Peine (vēlāk Jānis Sudrabkalns), bet viņam neveicās ar mācībām, un viņš drīz mūs atstāja. Viņa pirmais dzejolis tika uzrakstīts Dubultu ģimnāzijā un ievietots audzēkņu izdotā mēnešrakstā. Draudzīgs bija garais milzis Pēteris Krievs no Smiltenes, vēlākais LSDSP biedrs 1918. gadā, virsleitnants Kalpaka bataljonā. Jautrs un labsirdīgs bija Pauls Šmits, profesora Šmita dēls.”

Par Dubultu ģimnāzijas kancelejas vadītāju kļuva vēlākais tautsaimniecības profesors universitātē Arnolds Aizsilnieks. Bērziņš mācīja vācu un latviešu valodu, Fricis Šmithens - ticības mācību. Bruno Kalniņš atcerējās: “Lai gan abi ģimnāzijas direktori (Bērziņš un Šmithens) bija mācītāji, reliģijas mācīšana notika modemā garā. Fricis Šmithens mūs nespieda daudz mācīties, bet aprobežojās ar paskaidrojumiem par svarīgākajām Bībeles norisēm. Tad bija jāraksta rakstu darbi, bet tos Šmithens nekad nelasīja, nelaboja un atpakaļ nedeva. Uz ceturkšņa liecībām visai klasei ielika apaļus piecniekus. Šādos apstākļos es sešos gados Dubultu ģimnāzijā reliģijas laukā maz ko iemācījos.”
Fricis Šmithens savulaik bija vadījis paukošanas nodarbības Letonijas korporācijā Terbatā un turpināja to arī Dubultu ģimnāzijas zēnu internātā. Meiteņu ģimnāziju pirmajā pastāvēšanas gadā vadīja Sorbonnas Universitāti beigusī Nadīna Zalcmane, kura pasniedza arī franču valodu. Nākamajā gadā Zalcmanes vietā stājās Ella Freimane. Franču valodu gan meiteņu, gan zēnu ģimnāzijā mācīja arī Grenobles Universitātes absolvents, vēlākais diplomāts un ārlietu ministrs Ludvigs Sēja, kurš trenēja arī futbola komandu. Sējas lielākais nopelns bija skolēnu ievērojamie sasniegumi franču valodas apguvē, kā arī intereses ieaudzināšana par franču kultūru. Rūdolfs Jirgens Dubultos mācīja senās valodas. Reizi nedēļā uz klavieru stundām ieradās Arvīds Daugulis, kurš bija pabeidzis Pēterburgas konservatoriju, vēlāk zināms kā pirmais latviešu profesionālais pianists. Matemātikas skolotājs un futbola treneris Eduards Pulpe vēlāk kļuva slavens kā latviešu kara lidotājs. Par Pulpi savās atmiņās stāstīja arī Bruno Kalniņš: “... viņa ietekmē Dubultu ģimnāzijā sāka spēlēt tolaik Krievijā vēl maz pazīstamo futbolu. Viņš dabūja no vietējā mežziņa brīvu pļavas gabalu Jaundubultu mežā, kur ierīkoja pirmo futbola laukumu. Varu droši teikt, ka pamats tam, ka vēlāk dibināju Strādnieku sporta savienību, bija likts jau tolaik Dubultu mežā. Mūsu ģimnāzijas komanda dažus gadus vēlāk pieveica labākās Rīgas ģimnāzijas un izcīnīja pirmo vietu visā Rīgas mācību apgabalā.”
Jānis Kuga bija zīmēšanas skolotājs, dabas zinības mācīja Matvejs Rācenis, kurš kopā ar skolēniem daudz nodarbību aizvadīja dabā un iesaistīja audzēkņus dažādu paraugu un herbāriju vākšanā. Savukārt vēsturi Dubultos pasniedza Jānis Sīlītis, kurš bija studējis filoloģiju Pēterburgā un bija izcils klasisko valodu pratējs un tulkotājs. Kolēģi un arī skolēni viņu raksturoja kā pedantu, kurš spēja audzēkņus novest līdz asarām.
Lai arī ģimnāzijā darbojās patiešām spoži mācībspēki, netrūka arī neveiksmju. Gadījās, ka skolotāji nevarēja tikt galā ar disciplīnas ieviešanu klasē. Reiz kāda Hercfelda jaunkundze, kas bija ieradusies no Hamburgas, lai internāta audzēkņiem vadītu papildu nodarbības vācu valodā, ar papīra strēmeli aizlīmēja muti izslavētam ģimnāzijas nerātnelim Pjotram Bezpaļcevam. Jaunkundzei skola bija jāatstāj.

Par Dubultos valdošo disciplīnu domas dalījās, piemēram, advokāts, sabiedriskais darbinieks, lektors Vīnes Universitātē Nikolajs Valters atcerējās, ka ģimnāzijā valdīja vienkāršības un cilvēcības gaisotne, savukārt Bruno Kalniņš rakstīja: “Skolas gars bija konservatīvs un disciplīna stingra. Pats direktors bija bargs un dusmu brīžos mēdza kliegt.” Jūrmalnieces Elizabetes Dumpes atmiņās bija saglabājies iespaids, ka skolā valdījis reakcionārs pārkrievošanas gars un skolotāji pārsvarā bijuši krievi, turpretī Jūrmalas iedzīvotājai Alisei Stirnai šķita, ka skolā valdīja kārtība un disciplīna un strādāja izcili skolotāji.

Disciplīna patiešām bija stingra - audzēkņiem pulksten astoņos ik rītu bija jāierodas uz rīta lūgšanu, bet vakarā astoņos obligāti jāatrodas internātā. 1910. gada avīzē Dzīve publicēts raksts ar nosaukumu Bargas skolas - intervija ar kādu internāta audzēkni: “Skola tiek vadīta tādā garā, par kādu valsts domē runā Puriškēvičs... Lielākā daļa skolnieku pansijās. Pansija līdzinās kazarmai. Stingri noteikts laiks, kad mācīties, ēst, pastaigāties, gulēt utt. Mēs tiekam pilnīgi noslēgti no ārienes.” Lasīt drīkstēja tikai skolas bibliotēkas grāmatas. Žurnālus un laikrakstus ienest internātos bija aizliegts. Reiz kāds ģimnāzijas audzēknis, ebreju zēns, noģībis, kad Ludis Bērziņš uz viņu sakliedzis. Vēlāk, ārstu un personāla ieskauts, viņš saucis: “Nemieriniet mani, mieriniet manus vecākus! Direktors - mans slepkava!” Vēlāk, kad šis puisis absolvēja ģimnāziju, viņš pateicās tās vadītājiem, kas izveidojuši mācību iestādi, kur audzēkņus nešķiro pēc mantiskā stāvokļa un tautības.

Šmithena un Bērziņa ģimnāzijas piedzīvoja gan labus, gan sliktus laikus, bija radošas veiksmes un arī zaudējumi. Problēmu bija daudz - cīņa par ģimnāziju pilnu tiesību iegūšanu noveda pie pozitīva rezultāta tikai daļēji, tās iegūstot meiteņu skolai, bet zēniem palika vien tā dēvētās pustiesības. Lielākā problēma bija finanses – vietējā sabiedrība prasīja lētāku skolu, taču izglītības maksa nemitīgi pieauga. Katru gadu ģimnāzijas dibinātāji konstatēja faktu, ka budžetā atkal vērojams iztrūkums un ēkā ieguldītā nauda joprojām ir parāds, kas jāatmaksā. Mācību apgabala jebkurā bridī varēja atsūtīt revidentu, iepriekš par to nebrīdinot, un tā arī rīkojās. Šo revīzijas protokolu ierakstos lasāms, ka ģimnāzijas gan “priekšzīmīgi nostādītas”, bet īpaši izcelts nacionālais jautājums. Acīmredzot tā bija norāde uz vienu latviešu valodas stundu vecākajās ģimnāziju klasēs, kā arī lielo latviešu audzēkņu un skolotāju skaitu. Iespējams, labāko raksturojumu Dubultu ģimnāzijai devis Bruno Kalniņš, kurš bija arī tās bargākais kritiķis: “Dubultu ģimnāzija deva man labu izglītību, sevišķi franču un krievu valodā. [..] Galvenais tomēr bija, ka mēs, dubultnieki, augām latviskā vidē un bijām vismaz daļēji pasargāti no Rīgas ģimnāziju krieviskā sloga.”
1915. gadā vasarā, tuvojoties frontei, no Rīgas un Rīgas Jūrmalas evakuēja visas valsts iestādes, arī skolas. Fricim Šmithenam izdevās sarunāt vilciena vagonu, kur iekraut daļu ģimnāziju inventāra. Kādā jūlija dienā Bērziņu ģimenei paziņoja, ka ēkas tiks aizdedzinātas un viņiem steigšus jāpamet mājas. Uz Dubultu staciju visi devās kopā: Opšu ģimene, Fricis Šmithens ar māsu Annu, Ludis Bērziņš ar sievu un trim maziem bērniem, no kuriem jaunākais vēl bija zīdainis. Pievienojās arī trīs ģimnāzijas audzēkņi, kuriem vecāki nebija varējuši atbraukt pakaļ, un divas kalpotājas. Viņi devās uz Tērbatu, lai tur, atkal sākot no nulles, atjaunotu ģimnāzijas darbu.

1920. gadā Eižena Laubes projektētajā ēkā sāka darboties Rīgas Jūrmalas pilsētas ģimnāzija. 1934. gadā tā pārcēlās uz bijušo Dubultu kūrmāju Pils ielā 1. No 1935. gada līdz Otrajam pasaules karam bijušajās ģimnāziju telpās atradās Sieviešu palīdzības biedrības trūcīgo bērnu internāts, pēc kara līdz 1968. gadam - Rīgas 21. vidusskola ar krievu mācību valodu, 70. gados - bērnu bibliotēka, DOSAAF, jauno jūrnieku klubs Rumbs, bet 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā - Tautas frontes Jūrmalas nodaļas mītne.”

Mūsdienās ēka saglabājusies nepilnā apjomā, tā stāv tukša, pamesta un brūkoša. Ēku it kā Jūrmala nopirkusi, aplikusi apkārt zaļu tīklu un laikam gaida, kad tā sabruks. 

Adrese: Jūrmala, Strēlnieku prospekts 32