Vecpiebalgas luterāņu baznīca

                                           (Fotografēts 2020.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Pirmā luterāņu baznīca Vecpiebalgā tika uzcelta 1345.gadā, bet pašreizējā Vecpiebalgas baznīca tai pašā vietā iesvētīta 1845. gadā. Otrā Pasaules karā to sagrāva - 1944. gada rudenī. Šobrīd tā daļēji atjaunota. Baznīcu rotā piebaldzēna Jūlija Jēgera altārglezna "Kristus staigā pa Piebalgas zemi". Jāpiebilst, ka savā testamentā baznīcas bijušais draudzes loceklis Harijs Broks (1909-1995) baznīcai novēlējis 270 000 ASV dolāru, ar piebildi, ka pēc aiziešanas mūžībā viņa pelnu urna iemūrējama baznīcas torņa pakājē. 1996. gada vasarā labdara pēdējo vēlēšanos izpildīja - pelnu urna no ASV tika atvesta uz dzimto novadu, bet baznīca vēl nebija iesvētīta, arī tornis vēl nebija atjaunots, tāpēc urnu iemūrēja nišā pie altāra, kur izveidots kolumbārijs.

Garāks arhitektes Ausmas Skujiņas raksts par Vecpiebalgas baznīcu lasāms žurnālā “Māksla” (1996): “1835.gadā Piebalgas draudze nolemj celt jaunu baznīcu, jo vecā baznīca kļuvusi par mazu. Tā celta pirms kādiem 500 gadiem. Grūti izšķirties par vietu, kur jauno baznīcu būvēt. "Draudze pastāvēja uz to, ka jaunu Dieva namu būšot uztaisīt uz tās pašas gruntes, kur vecais stāvot, .. kur tēvu tēvi no pašiem pirmajiem laikiem savu Dievu esot pielūguši, kur tie esot guldīti pašā baznīcā un apkārt baznīcai." (Vecpiebalgas baznīcas iesvētīšana — Sastād. F.Šilings. — Rīga, 1855) Un tā veco baznīcu nojauc. Jaunā baznīca iecerēta krietni lielāka par veco, un tai liek dziļus pamatus. Pārveido arī baznīcas apkār tni . No vecās baznīcas nesaglabājas nekas cits kā tikai pavērsums pret debespusēm. Abām baznīcām garenasis orientētas ziemeļu-dienvidu virzienā. Šāds ēkas novietojums raksturīgs Vecpiebalgai. Tā "iegrozītas" daudzas zemnieku dzīvojamās un saimniecības ēkas. Ģeoloģe Lija Bērziņa ir pārliecināta, ka jaunā baznīca ideāli ierakstās šīs vietas āderu tīklā. leeja baznīcā un tornis atrodas dienvidu galā. Zem torņa — četru āderu krustpunkts. Vecpiebalgas jaunās baznīcas projektu nav izdevies atrast. Ļoti iespējams, ka tas gājis bojā. Projekta autors bija Georgs Fridrihs Geists (1782-1846), būvmeistars no Kaseles, saukts arī par arhitektu. Šis projekts tapis 1836.gadā. Vecpiebalgas baznīcas projektu mācītājs Šilings atved 1839.gadā.

Vecpiebalgas baznīca celta no pelēkiem un sārtiem neapstrādātiem laukakmeņiem. Kaļķu javas šuvēs iestrādātas tumšas akmens šķembas. Aiļu apdares, stūri, ornamentu elementi un dzegas gaišas — no kaltiem šūnakmeņiem un plieņakmeņiem, kas vesti no Allažiem un Jaunraunas. Interjerā visas sienas apdarinātas ar sarkaniem ķieģeļiem, kas, iespējams, balsināti. Nekur neesmu atradusi norādi par apmetu ma izmantošanu apdarē. Ir gan minēts, ka 1840.gada vasara, kad mūra darbi tika veikti, "bij ļoti slapja, tā mūri nedabūja labi izžūt, caur ko pati baznīca ilgu laiku stāvēja velgana".  Fotogrāfijās, kas izdarītas jau šajā gadsimtā, redzamas gludi apmestas fasādes un interjeri, kur tikai apmetumā veidoti pilastri. Apsekojot noskaidrojas, ka iekštelpu apdarei izmantotie koka paneļi stiprināti javā. Tas viss vedina domāt, ka baznīca apmesta vēlāk — 1895.gadā, kad tā remontēta. Par šī remonta nozīmīgumu liecina akmens plāksne, kas piestiprināta pie baznīcas. Šos darbus vada būvuzņēmējs Jānis Brauns. Neatbildēts paliek jautājums — vai apmetums sākotnēji bija paredzēts. Es pieļauju, ka nebija, un domās zīmēju baznīcu tādu, kāda tā varēja būt iesvētīšanas dienā. Baznīcu pabeidz un iesvēta 1845.gada vasaras nogalē. Un tā mūsu priekšā viens no pirmajiem (varbūt pirmais?) neogotikas paraugiem Latvijā. Uzslāņojums gan tīri dekoratīvs, tomēr apzināts — gribēts. Kas ir šīs idejas autors? Tam jābūt cilvēkam, kas orientējas arhitektūras modes tendencēs Eiropā, kur šajā laikā parādās jaunā stila paraugi. Rīgā tas notiek nedaudz vēlāk. Lielās ģildes ēka celta laikā no 1853.gada līdz 1869.gadam.  Vecpiebalgas baznīcas celtniecībā aktīvi darbojies netālās Drustu muižas īpašnieks - landrāts un baznīcas priekšnieks Augusts fon Hagemeistars (1785 -1896), dzimis Vācijā, studējis Getingenē. Varbūt viņš ir baznīcas sākotnējā projekta izmaiņu ierosinātājs? Mācītājs F.Šilings rak sta: "Es pateicos tiem nama uztaisītājiem — jo vairāk mūsu draudzes zinātniekiem, kas pie šī nama uztai sīšanas tā ir darbojies, ka vēl pēcnākamie to pieņems ar pateicību."  Ļoti neparasta Vecpiebalgas baznīcai ir dekoratīvā zemdzegas josla. Varbūt te izmantots tautas mākslā noskatīts motīvs? Metru augsts ornaments rūpīgi veidots no gaišiem kaltiem akmeņiem. Baznīcas celtniecības laikā koki to neaizsedz un tas redzams jau pa gabalu.

Arhitekts J.Lejnieks domā un raksta, ka, projektējot dzīvojamās mājas "Mārupē", es esmu iespaidojusies no arhitekta A.Vanaga šī gadsimta sākumā radītajiem objektiem. Es to negribu noliegt. Man būtiski svarīga tad kļūst cita sakarība — arhitekts Vanags un Vecpiebalgas baznīca. A.Vanags ir dzimis netālajā Liezerē, un viņa ceļš uz Rīgu ved cauri Vecpiebalgai. Viņš šai apkārtnei projektējis vairākus objektus. Baznīcu nevar nepamanīt — tā atstāj iespaidu. Man liekas, ka ornamenta mērogs un kārtojums dzīvojamai mājai Brīvības un Lāčplēša ielas stūrī ir radniecīgs Vecpiebalgas baznīcas izrotājumam. Līdzi sev iespaidus no Vecpiebalgas baznīcas aiznes arī būvuzņēmējs Jānis Brauns, kura vadībā 1895.gadā remontē un apmet baznīcu. Pēc viņa projektiem celtas baznīcas Velēnā, Lejasciemā un Gaujienā. Savukārt vietējie meistari pat guļbūvēs izzāģē gotisko logu smailās arkas — tik spēcīgu impulsu dod neparastais baznīcas veidolā. Atskaņas tam redzamas Skolas kapu koka kapličas fasādē. Apkārtējo iedzīvotāju atmiņā baznīca saglabājusies kā balta. Tas ir aizkustinoši, jo, papētot apmetuma krāsojuma slāņus, tur var atrast gan dzeltenus, gan okerīgus, gan sārtus toņus. Pirms pēdējā kara baznīcas remonta darbus vada arhitekts Pauls Kundziņš. Baznīca iegūst jaunu krāsojumu, dūmojošu siltā gaisa apkuri un jaunu altāra gleznu. Tās autors ir piebaldzēns — gleznotājs Jūlijs Jēgers. Gleznā attēlots Jēzus, kas svētī lūdzējus. "Savu mieni es jums dodu" — tā saucas šis darbs. Bet miera nav. Ir sācies karš. Baznīcas tornis paceļas augstu - 260 metrus virs jūras līmeņa. No tā var redzēt pārāk tālu. 1944.gada augusta mēnesī torņa pamatnē tiek ielikts spridzeklis, un pēc eksplozijas tas pārvēršas drupu kaudzē. Sagrauta arī daļa baznīcas. Kad nosēžas putekļi, redzams, ka altāra daļā, gandrīz neskarta savā vietā vēl joprojām atrodas glezna. Pašreiz tā restaurēta un līdz baznīcas atjaunošanai nodota Rundāles muzejam.
Baznīcas atjaunošana sākas ar drupu novākšanas talkām 1988.gadā. Vienlaicīgi uzmēroju visu, kas atklājas zem gruvešiem vai paceļas virs tiem. Fotogrammametriskos uzmērojumus veic arhitekts Raitis Jelēvičs. Izmantojot tos, baznīcas aprakstus un dažādu gadu fotogrāfijas, nosakām  uzspridzinātā torņa augstumu un proporcijas. Rakstos lasāms, ka baznīcu bija nolemts celt 24 asis garu un 10 asis platu.  (Viena ass = 2,1336 metri) Uzmērojot noskaidroju, ka tās garums ir 46 metri, platums - 20 metri. Torņa izmērs plānā – 8 x 8 metri. Tā augstums ir bijis 48 metri. Kad drupas novāktas, atklājas neparasta āra telpa. To norobežo dažāda augstuma biezas mūra sienas. Ir daudz gaismas. Altāra vietā aug bērzs. Ir saglabājušies akmens pakāpieni pie ieejas, un jādomā par tiem, kas te staigājuši. Netālu atrodas Vecpiebalgas pilskalns, un nav izslēgta iespēja, ka baznīca celta senā svētvietā. Tiek vākti ziedojumi baznīcas atjaunošanai un izstrādāts projekts darbu pirmajai kārtai — jumtam virs lūgšanas telpas. Tā balstīšanai paredzēti astoņi koka spārni — loki, kurus aprēķina un izzīmē inženieris Andrejs Barbars. Konstrukciju izmēri un apdare tiek izvēlēti tā, lai varētu iztikt arī bez piekārtajiem griestiem. Stiklota josla jumtā aizstās kroņlukturus. Par šādu variantu izšķīros ne tikai taupot. Ļoti gribas saglabāt virsgaismu. Ja laika gaitā izrādīsies, ka mans priekšlikums neattaisnojas, bez liekiem zaudē jumiem būs iespējams atgriezties pie sākotnējā risinā juma — ar horizontāliem griestiem. Celtniecība tika uzsākta aizpagājušajā vasarā, kad atjaunoja altāra daļas un lūgšanas telpas mūra sienas un dzegas virs tām. Darbus veic Cēsu firmas "Mikoš" meistari. To vidū ir Māris Riemers un Imants Trezuns. Viņi abi dzimuši Vecpiebalgā. Es nebiju pārliecināta, vai izrakstītā zemdzegas josla atjaunotajā daļā turpi nāma. Viņiem tas liekas nepieciešami. Un tā jau atkal pēc 150 gadiem tiek atjaunots ornaments — tik neparasts baznīcu arhitektūrai. Pērnvasar baznīcā nekas netika darīts. Sagādāti un nokrauti kokmateriāli jumtam. Par torņa daļu nav vēl nemaz domāts. Tāds savāds laiks, kad torņu domas nedomājas. Tomēr atjaunotā apjoma galā izveidota pieslēguma vieta tam nākotnē.”

Adrese: Vecpiebalga