Ogrēnu skola (Kaudzīšu skola) Vecpiebalgas pagastā

                                           (Fotografēts 2019.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Iesākumā skola atradusies mājā “Kalna Kaibēni”.Pagasts drīz sāka vērtēt krietnos, izglītotos audzinātājus, un skolēnu skaits Kaibēnu skolā ar katru gadu palika prāvāks, tā kā piecas asis platā un vienpadsmit asis garā skolas māja izrādījās par šauru, un, sākot no 1870-to gadu vidus, abu brāļu prātus nodarbina jautājums par jaunas skolas būvi. 1881.gada sākumā, piedaloties pāris pagasta amata vīriem, Kaudzīši izstrādā jaunās skolas ēkas plānu un būves aprēķinus, ko tā paša gada 20.februārī pagasts izdod mazāksolīšanā, ar noteikumu, ka būves  uzņēmējam jaunā ēka jāpabeidz divās nākošās vasarās. Materiālu piegādāšana, būvdarbu vadība lielā mērā gūlās uz abiem Kaudzīšiem, kā hronikā Matīss to atzīmē: «Šovasar (1881) līdz ar brāli Reini darbojamies cītīgi pie darba veicināšanas jaunās skolas celšanai.  Viss materiāls bija pievedams vēl saimniekiem, tāpēc nācās daudz rīkot, jo pagasta vecākais tajās lietās nerūpējās un viņa palīgs bija tālu nost, kālab visas rakstīšanas, pasūtīšanas un dažādas rīkošanas stāvēja vairāk tik mūsu ziņā».

Arī nākamā 1882.g. vasarā bija tāpat: «Šās vasaras darbi pie jaunās skolas stāvēja vienīgi mūsu pašu rīcībā, un amatnieki nedarīja gandrīz nekā bez aprunāšanās ar brāli Reini, kas bija ilggadīgs pagasta vietnieku pulka loceklis».

1882.g. oktobra beigās jauno skolu iesvētīja, nosaucot to par Ogrēnu skolu. Tagad mācības ar 27.oktobri no Kaibēnu skolas pārgāja tajā. Abu brāļu vadītā Kaibēnu skola bija pastāvējusi 14 gadus un apmeklētāju bērnu skaits bija tajā sasniedzis1229, no kuriem 422 ziemās bija ņēmuši privātstundas pie skolotājiem. Ar 1882./83. mācības gadu klasē ieveda kā lasāmu grāmatu Kaudzīšu sastādīto Sētas un Skolas pirmo daļu un citas, ar ko ievērojami uzlabojās brāļu materiālais stāvoklis, tādā kārtā dodot iespēju vairākkārt ceļot arī uz ārzemēm, jo pie toreizējās skolotāju šaurās algas tas gan citādi nebūtu bijis izdarāms. Veco Kaibēnu skolas ēku 1882.g. novembrī vairāksolīšanā nopirka Kaudzītes Reinis par 601 rubli un tā palika līdz turpmākam nenojaukta. Nākamā 1883.g. pavasarī Kaudzītes Reinis ar brāli dēstīja, kokus ap jauno Ogrēnu skolas māju - skolas zeme bija apaugusi alkšņiem un citiem krūmiem, un abiem skolotājiem bija pūliņa diezgan tos izcērtot un pārvēršot par sakņu dārzu un tīrumu. Skolas apkopšana un apkārtnes izdaiļošana piekrita vienīgi abiem brāļiem, jo pagasts nekā nedarīja. Vasarās abi brāļi piedalās skolotāju sanāksmēs, kā 1883.g. vasarā un vēlāk līdz 1886.g. 2.jūlijam, kad, ievedot skolu reformu, krievu administrācija šīs sanāksmes izbeidza. (no Līgotņu Jēkaba grāmatas pat Reini Kaudzīti)

1936.gada izdevumā “Audzinātājs” publicētas P.Ozoliņa atmiņas par Kaudzītes Matīsu: “Šā gada 8. novembrī pagāja desmit gadu, kopš Kaudzītes Matīss šķīries no šīs pasaules. Viņu atrada paša audzētā un koptā Kalna Kaibēnu dārzā pakritušu pie kāda koka, kur to bija ķērusi sirds trieka. Un kad tagad daudzie ekskursanti apmeklē Vecpiebalgu, tad aizvien viņu ceļš iet gar Ogrēnu skolu uz Kalna Kaibēniem, kur istabās gar sienām klusi sēro vītušie vaiņagi un bālē lentes ar uzrakstiem. Rozes sen jau novītušas, un pats saimnieks, kopā ar brāli Reini un dzīves biedreni Līzi, atdusas Vecpiebalgas panteonā, tā sauktajā Vidus kapsētā. Apglabāti arī te daudzi citi visā Latvijā pazīstami tautiskās atmodas un vēlākā laikmeta darbinieki: Kronvaldu Atis, Jēkabs Pilsātnieks, Rātmindera tēvs, Antons Tulijs, Dr. Jurjāns, J. Sliede, J. Ūdris, J. Kornets u. c. Tagad arī brāļiem Kaudzītēm te uzcelts no mūsu pašu laukakmeņa darināts piemineklis ar tēlnieka B. Dzeņa priekšpusē veidotu un bronzā atlietu Matīsa un Reiņa bareljefu. Tā nu arī pēc nāves te kopā visi tie, kurus dzīvus saistīja neredzamām, bet ciešām saitēm kopēji centieni, mērķi, nodomi, kopējs prieks un bēdas.

Pats Kaudzītes Matīss savos autobiogrāfiskajos atzīmējumos runā par trim viņam vienādā mērā mīļiem nodarbošanās veidiem: par dārzkopību, rakstniecību un mācīšanu skolā. Dārznieka tekas un celiņi gan pamazām aizaug ar smilgām un zāli, gaidot jaunu, tikpat rūpīgu saimnieku; bet rakstnieka darbs joprojām zeļ kupli un spēcīgi arī vēl mūsu dienās (kurš latvietis gan nebūs dzirdējis Ķenča, Pietuku Krustiņa, Prātnieka un Švauksta vārdu!). Mazāk Kaudzītes Matīss pazīstams ka pedagogs, lai gan nav mazums viņa bijušo audzēkņu, kas ieslēguši dziļi sirdī sava skolotāja gaišo tēlu un varētu stundām ilgi, par viņu runādami, šķetināt savu atmiņu kamolu. Arī man par šo pēdējo Kaudzītes Matīsa nodarbošanās veidu daudz kas palicis atmiņā, kaut gan ilgs laiks jau pagājis, kopš pirmo reiz atvēru skolas durvis. Manas atmiņas tātad ir tikai skolēna atmi ņas par savu skolotāju. 1896.gada rudenī mani nodeva Ogrēnu pagasta skolā, kurā par skolotāju bija Kaudzītes Matīss. Sarkanai divstāvu mājai jau bieži biju garām gājis. Tūliņ aiz Nāgeļu kroga kalniņā pagriezās pa labi glīti kopts, grantēts, lapu kokiem apstādīts skolas ceļš, kas veda tieši līdz skolas durvīm. Turpat paralēli gāja otrs ceļš garām skolai uz Kaibēniem. Pirmo reizi skolā ieejot, bezgala garš un šaurs likās ķieģeļiem izklātais koridors. No tā veda durvis Matīsa istabās, zēnu un meiteņu guļamistabās, virtuvē un mazgājamās telpās. Lielajās istabās es jutos ka pazudis un gar sienām vien spiedos. Tā ēdamistabā pie sienas piespiedies ieraudzīju pirmo reiz Matīsu, kad viņš nāca mūs, jauniņos, drošināt. Sevišķu iespaidu radīja Matīsa augstā piere un dziļās acis, kas nopietni un laipni raudzījās nākamajos audzēkņos. Pirmā klasē nācās vairāk sastapties ar palīgskolotāju J. Vismani, turpretim otrā klasē, kur bija apvienotas trīs nodaļas, Matīsa audzinātāja iespaidu izjutu jo vairāk. Bija parasts, ka pēc rīta lūgšanas Matīss ziņoja skolēniem savus novērojumus, pamācīja tos, kur vajadzīgs norāja, dodams aizrādījumus par nevēlamām parādībām skolēnu dzīvē. Bet neatminos nekad, ka šie aizrādījumi būtu izteikti pārāk bargā, rupjā veidā. Tie bija sirsnības pilni  vārdi, kas nāca no sirds un gāja pie sirds. Lai raksturotu, kādiem līdzekļiem Kaudzītes Matīss cīnī jās ar skolēnu ļaunajām īpašībām, palaidnībām un noziegumiem, minēšu kādu gadījumu no savas skolas dzīves. Kādreiz mani pieķēra nedarbā, par kuru pats sarku no kauna. Sevišķi mani uztrauca tas, ka skolotājs otrā dienā pēc rīta lūgšanas varētu to pastāstīt visai klasei. Ar tādām domām mocījos visu nakti. Pienāca rīts. Sirds bija nemierīga. Izsauks manu vārdu vai neizsauks? Ko sacīs Matīss? Gadījums viņam jau, droši vien, zināms! Un tiešām, Matīss bija jau par visu informēts. Noklepojies viņš iesāka: «Arī Ozoliņš ir izdarījis kaut ko tādu, ko no viņa vis negaidīju. Bet kas tas par darbu, to viņš pats zina. Ceru, ka turpmāk  tas nekad vairs neatkārtosies.» Un tā neviens arī nedabūja zināt manu nedarbu. Kāda dziļa bērna dvēseles izpratne! Cik daudz smalkjūtības un takta pret neaptēstu palaidnīgu ganu zēnu! Kaudzītes Matīsu kā pedagogu raksturo arī šāds gadījums. Kādreiz, kad iztirzājām gabaliņu no krievu lasāmās grāmatas, Matīss minēja vārdu «porok». Šis vārds man nebija pazīstams, bet es zināju gan līdzīgu vārdu «poroch», tāpēc man šķita pirmais nepareizs, un es vairāk reizes paklusā balsī atkārtoju: poroch ... poroch ... poroch .. . Te Kaudzītes Matīss piecēlās un atstāja klasi. Pēc brīža viņš atgriezās ar biezu grāmatu, kuru, aiz katedras nosēdies, sāka šķirstīt; tad viņš pasauca mani: «Nu, Ozoliņ, lasi te!» Un es pilns uztraukuma lasīju vārdnīcā: «porok» — netikums, grēks. Un turpat tālāk: «poroch» — pulveris. Tā nu es pats redzēju abu vārdu nozīmes starpību un saņēmu līdz ar to mācību (lai gan Matīss vairāk neteica ne vārda!), ka neklājas runāt par lietām, ko labi nepārzina. Palīgskolotāja parastais soda mērs bija kaktā likšana. Dažkārt izciešamais sods pieauga līdz vairāk stundām, un kaktā nācās stāvēt gan pusdienas brīvlaikā, gan vakarā, kad citi jau gulēja. Reiz man, piemēram, bija jāstāv 12 stundas. Matīss turpretim reti mēdza lietot ārējos spaidus. Viņa cīņas ieroči bija viegla zobgalība, nopietns aizrādījums vai pārmetums, laipns vārds, sirsnīgs skats. Katrā notikumā, katrā ķildā Matīss sīki iedziļinājās, jo pēc viņa uzskata, «arī bērnu ķildas izspriežot, rūpīgi jācenšas pēc taisnības un patiesības, neatraidot it nekā par nevērtīgu tāpēc, ka tur ir tikai bērnu lietas, jo tiem, pēc viņu vecuma, to mazās attiecības tikpat vērojamas, kā lieliem lielās.» Skolas darbā no šī principa Matīss nekad neatkāpās. Otrā klase atradās virs Matīsa darba istabas. Var gan iedomāties, ka mūsu kāju švīkoņa un dimdieni to brīvstundās traucēja. Tad dažreiz vakaros viņš uznāca klasē ar biezu grāmatu, kurā kaut ko rakstīja. Klasē iestājās klusums. Mierīgi dega lielās, gaišās petrolejas lampas, un mierīgi tikšķēja pie sienas pulkstenis . . . Tā kā mums vesela nedēļa nepārtraukti bija jāpavada skolā, tad, protams, brīžiem ieradās pagurums. Līdz ko Matīss to ievēroja, viņš sarīkoja dažāda veida izklaidēšanos. Dažreiz pārtrauca stundas, sastādīja visus rindā un devās zosu gājienā: no klases pa trepēm lejā, ēdamistabā, pa koridoru ldz galam, atpakaļ, atkal pa trepēm augšā, vingrojamā zālē
u. t. t. Atskanēja smiekli, jautra čalošana, un nogurums bija kā ar roku atņemts. Ziemā turpat no skolas kalna bija lielu lielā vizināšanās ar ragaviņām. Bet kam bija slidas, tie gāja uz tuvējo ezeriņu pie Mūrniekiem kopā ar Matīsu, kas ar savu raksturīgo sarkano, vidū sažņaugto kažoku rādīja piemēru, jo bija liels slidu skrējējs. Protams, ceļš bija pašiem jānotīra un jāuztur kārtībā. Te Matīss derēja mums par paraugu. No fiziska darba viņš nekad nebaidījās. Tiku redzējis to malku zāģējam, skaldām, sniegu tīrām. Bet līdz ko pavasara saule nokausēja sniegu, jau Matīss ar lāpstu rokā strādāja ap skolas puķu dobēm vai sēdās uz velosipēda, lai aplaistu kādu līkumu pa Piebalgas baltajiem lielceļiem. Vispār Matīss skaitījās par lielu sporta cienītāju, un starp mums noteikti cirkulēja baumas, ka viņš katru rītu iet uz Kaibēniem, lai mazgātos aukstā vannā. Cik tur taisnības, nezinu, tikai, kad mēs no rīta tikko piecēlušies gājām mazgāties, Matīss jau nāca no pastaigas. Un tā katru dienu. Bieži viņš mūs vadāja īsās ekskursijās pa sniega aizputinātiem lauku ceļiem, pie kam pats aizvien dūšīgi soļoja priekšgalā, iemīdāms ceļu. Bet reiz pavasarī, kad bija siltāks laiks, sarīkojām pat kaut ko līdzīgu piknikam, ņemdami līdz grozus ar kartupeļiem, ko vēlāk cepām ugunskurā. Ar Ziemsvētku tuvošanos, skolēni kļuva nemierīgāki, jo bija parasts ik gadus dedzināt eglīti, tikai Matīss to mīlēja darīt pilnīgi negaidot, tā sagādādams jo lielāku pārsteigumu. Tāds jau bija viņa paradums. Tāpēc beidzamajā nedēļā priekš Ziemsvētkiem visos kaktos bija dzirdama noslēpumaina sačukstēšanās. Tur viens otram stāstīja, ka naktī jau atvesta eglīte, un minēja, kur tā nolikta un kad dedzinās. Un beidzot kādā vakarā negaidot atveras klases durvis, mūs sastāda pāros un ieved vingrojamā zālē, kur jau deg eglīte, un pacienā ar cepumiem, saldumiem un āboliem no Kaibēnu dārza. Pie eglītes sarīkošanas un dāvanu izdalīšanas piedalījās aizvien arī Matīsa dzīves biedre Līze, tad vēl braša un stalta sieviete. Pēc 4 gadiem Ogrēnu pagastskolas durvis aiz manis aizvērās. Nevaru neminēt vēl vienu gadījumu, kas raksturo Kaudzītes Matīsu kā cilvēku. Kad jau gāju Valmieras skolotāju seminārā, vasaru pavadīju Vecpiebalgā. Gadījās tad pēc avīzēm un vēstulēm aiziet uz Ogrēnu skolu, kur sastapu arī Matīsu. Viņš bija priecīgs, mani ieraugot, un apjautājās, ka veicas ar mācīšanos. Tāpat viņš interesējās arī par citiem saviem bijušiem audzēkņiem, saukdams tos visus vārdā (viņam bija lielas atmiņas spējas). Kad Matīss uz brīdi iegāja istabā, es, domādams, ka saruna beigusies, un negribēdams viņu ar atsveicināšanos traucēt, klusām aizgāju. Izgājis jau uz lielceļa, kas iet gar Nāgeļu krogu, dzirdu saucam manu vārdu. Pagriezies redzu, ka pa skolas ceļu steidzīgiem soļiem nāk šurp Matīss. Pienācis viņš saka uz mani pārmezdams: «Un kā tu, Ozoliņ, no manis tā varēji aiziet neatsveicinājies?» Vispār kā cilvēks Kaudzītes Matīss bija vienkāršs satiksmē, patiess, saticīgs un ļoti sirsnīgs. Nāca un gāja gadi. Es tiku aizrauts no Vecpiebalgas. Un tikai vienreiz vēl apciemoju Matīsu Kalna Kaibēnos. Tiesa, allaž viņš bija darbā. Arī tad to sastapu vienkāršās drēbēs strādājam pie skrūvsola ar ēveli un drāzni rokā. Mūžīgi kustīgs, pilns dzīvības un žirgtuma, viņš, likās, spītēja pat laikam. Ne skolas, ne vēlākos gados — nekad to netiku redzējis slimu . . . Katedra, no kuras Matīss mūs mācīja, novietota muzejā. Bet mācība, ko viņš no tās sludināja, viegli savelkama kopā Matīsa paša četrrindē:

Ir krūtīs dziļi pulkstentiņš,

Tam skaņa manīga;

Pie laika ziņu padod viņš,

Kad sirds ir šaubīga.

Šo pulkstentiņu sopdrināt, lai tas allaž un ikvienam skanētu tīri un dzidri — tas bija Kaudzītes Matīsa galvenais mācības saturs.”

Neatkarīgās Latvijas sākumposmā skolu pārveidoja par 6-kl. pamatskolu, 50. gadu beigās pārdēvēja par Kaudzīšu septiņgadīgo skolu. 1999.gadā tā slēgta, pēc tam nodegusi. Līdz šim neviens to nav atjaunojis.

Adrese:  Vecpiebalgas novads, Vecpiebalgas pagasts