Baznīcas pamatlicējs ir Nurmuižas
īpašnieks Georgs fon Firkss, kurš, būdams Oktes un Šķēdes īpašnieks, 1566.gadā
nopirka arī Nurmuižu, līdz ar to uzsākdams Firksu dzimtas valdīšanu šajā
kadreizējā ordeņa īpašumā. Firksu ģimene Nurmužā dzīvo līdz pat agrārreformai,
vienlaicīgi arī turpinādama rūpēties par baznīcas labklājību, kā to savā
testamentā bija novēlējis pirmais Nurmuižas Firks. Drīz pēc muižas iegūšanas
īpašumā un pakļaujoties Kurzemes un Zemgales hercoga Gotharda Ketlera rīkojumam
par baznīcu atjaunošanu un celšanu hercogistes teritorijā, viņš uzsāka būvēt
baznīcu. Ir ziņas, ka 1594.gadā tā bijusi uzcelta. 1599.gadā šīs baznīcas
tornim Georgs dāvājis divus zvanus, kas minēti vēl 1887.gada baznīcas aprakstā.
Tiesa gan, viens no tiem 1803.gadā pēc Kārļa Levina Firksa pasūtījuma parliets
no jauna.
Par to, kāda izskatījās šī
16.gadsimta beigās celtā baznīca, mums ziņu nav. Tomēr ir skaidrs, ka tā jau
sākotnēji iecerēta kā dzimtas apbedījumu vieta, jo kad 1600.gadā Georgs Firks
pameta šo pasauli, viņa mirstīgās atliekas guldīja zem apsīdas izbuvētā velvē,
bet altāra priekšā tika novietota grezna akmenī kalta kapa plāksne, veltīta
Georga un viņa sievas Annas (dzimušas Rozenas) piemiņai, tā veidota manierisma
formās un ir viens no izcilākajiem akmens tēlniecības pieminekļiem Latvijā.
Mirusās personas te attēlotas pilnā augumā guļus uz muguras ar uz krūtīm
sakrustotām rokām. Vīrietis tērpts bruņās, bruņucepure atrodas viņam pie kajām.
Sieviete ģērbta, garā, vertikālām, ornamentētām joslām dekorētā tērpā. Abiem
krokotas apkakles. Plāksni pa perimetru ietver teksta josla un dzimtu ģērboņi
medaljonos. Starp figūru galvām mākoņu vālu ietvērumā redzama Kristus —
Pasaules Valdnieka pusfigūra. Kaut arī plāksnes cilnis samērā zems, tomēr tā
izpildījums pietiekami rūpīgs, pat smalks. Personu sejas vaibstiem piemīt
individuālas pazīmes, par ko liecina tas, ka stilistiski un kompozicionāli
analogajā plaksnē, kas atrodas otrpus altārim un tiek uzskatīta par Marka fon
dem Berges un viņa sievas Elizabetes, dzimušas Tīzenhauzenas (Georga vecākā
dēla sievas vecāku) apbedījuma zīmi, personāžu sejas vaibsti ir pilnīgi
atšķirīgi no Firksu plāksnē redzamajiem.
1620.gadā Kristofors Firkss licis
izgatavot akmens plāksni sava tēva piemiņai — taisnstūra laukumu ar slavinošo
tekstu ietver raibi izkrāsots rolverka ornaments. Plāksne iemūrēta apsīdes
sienā virs sakristejas durvīm un ir viens no retajiem manierisma laika akmens
tēlniecības paraugiem Latvijas lauku baznīcās.
Blakus šai plāksnei atrodas vēl
viens 17.gadsimta akmens tēlniecības paraugs – 1696.gada darinātā piemiņas
plāksne baznīcas dibinātāja mazmazdēlam un lielo remontu iedvesmotājam
Kristoforam Firksam. Tomēr abus šos pieminekļus šķir 75 gadi, un arī akmens
tēlniecībā jau parādās cita stila — baroka — dekoratīvie paņēmieni. Teksta
kartuša ir ne tikai ar noapaļotiem stūriem, bet arī izvelvēta uz āru un to
ietver vijīgs, iespējams, ka sakotnēji zeltīts, akanta lapu ornaments.
Ar 1696.gadu datēta arī akmens
plāksne no kādreizējās nabagu patversmes fasādes, kura patlaban glabājas
baznīcā. Tās galvenais rotājums ir Firksu un Rēdernu gērboņi kuplos akanta
lambrekenos un bieza lauru vītne, kas ietver gērboņus un vēstījumu par
patversmes dibināšanu.
1673.- 1687.gados baznīcā norisinājās
plaši celtniecības darbi, kuru rezultātā tapa tas arhitektoniskais un
mākslinieciskais veidols, ko mēs šodien pazīstam kā Nurmes baznīcu.
Diezgan skumja un nolaista
baznīca sagaidīja Atmodas sākumu un draudzes atgriešanos 1990.gadā. Sākās jauns
posms Nurmes baznīcas dzīvē, kurā iesaistījās gan draudzes locekļi, gan seno
patronu pēcteči. (no lauciene.lv)
1980.gadā iznākušajā grāmatas
“Okupētās Latvijas dienas grāmata” 2.daļā autors Žanis Skudra raksta: “Nurmuižas baznīca celta 1594.gadā.
Logu rūtis gandrīz visas izdauzītas, sienā ieaudzis diezgan liels bērzs; akmens
valnis, kas segts ar dakstiņiem, vietām stipri bojāts. Baznīcas sienas mūrētas
no laukakmeņiem. Pieminekļi ap baznīcu apdauzīti, apkārtne piemēslota. Baznīcas
sudraba trauki izzagti, cinka šķirsti aizvesti uz Rundāles pili. “
Adrese: Laucienes pagasts, Lauciene
