(Kalpu māja, foto no interneta)
No agrākās Alderu muižas godības tagad palicis tik
vien kā grausts, kurā dzīvo dažādi garāmgājēji. Ne velti muižas īpašnieks,
atbraucis no ārzemēm ciemos, arvien šķendējas, ka te tikai buldozeram darbs
esot palicis. Alderu muiža ir ļoti veca, man zināmais muižkungs Kīns to
savulaik nopircis no ļoti bagāta un varena vīra, kam uzvārdā Daugulis. Daugulim
piederējis arī vietējais alus brūzis, muiža un arī ķieģeļu ceplis. Pāri upītei
Daugulim bija lepna māja, kuru nodedzināja Piektajā gadā, pēdējās drupas novāca
jau padomju okupācijas laikos, ģimeni
izveda. Ko par Dauguli varu pastāstīt? Dikti viņam esot garšojis alkohols, arī
paskops bijis. Vaktējis puikas, lai nenāk ābolus zagt. Visa Dauguļu dzimta atdusas
Baltezera kapos, atceros, kapakmeņi, tādi lieli, melni granīta pieminekļi, bija
datēti pat ar 1750.gadu. Tos visus nozaga, gandrīz nekas no senākās Dauguļu
godības šodien vairs pāri nav palicis. 1937. gadā arī Kīni devās no Latvijas
prom. Kad krievi nākuši virsū, vecais Kīns, kam bija Volfgangs vārdā, esot
pateicis, ka dzīvs viņš tiem rokās nedosies. Vai nu veco kungu nošāva, vai viņš
pats sev padarīja galu, to neviens tagad vairs skaidri nezina, jo pistole viņam
esot bijusi līdzi. Volfganga kundzi sauca Eva, viņiem bija divi bērni, dēls un
meita. Muižkundze, kurai tagad jau pāri 80, vēl arvien regulāri brauc ciemos uz
Latviju, arī bērni un mazbērni. Kad viņa ierodas, vienmēr satiekamies. Mani senči,
arī krustēvs un krustmāte, gandrīz visi bija saistīti ar muižu, un arī mana
mamma tur strādāja.
Pastāstīšu, kāds sakars ar mūsu muižu slavenajam
pareģim Finkam. Rīgā, Voldemāra ielā 11/13, muižkungam Kīnam piederēja
piecstāvu nams. Kā jau bagātnieki, pa ziemu viņi dzīvoja Rīgā, bet vasarās
laukos. Protams, dodoties uz pilsētu, visus sīkumus jau saimnieki prom no
muižas neveda, un tas laikam likās vilinoši zagļiem. Tā nu vienā naktī, tas
varēja būt ap 1936.gadu, muižu
aplaupīja. Mana mamma tolaik strādāja te par kūts pārzini, slaveno Otto Švarcu
apgādāja ar pienu, dārzeņiem. Kad notika laupīšana, visi muižas darbinieki
satraucās ne pa jokam – ko nu darīs, ko kungiem teiks?! Mamma ar smalkmaizīšu
cepēju Johannu sameta pa 5 latiem un brauca pie Finka, lai pasaka, kas muižu
aplaupījis. Iznāk šis ārā un saka: „Ahā, redzu, redzu – jūs 5 lati un Johanna 5
lati metāt, vai ne?” Mamma vēlāk teica, ka viņai kājas kļuvušas aukstas – kā
tad to var zināt?! Bet Finks tik runājis tālāk, sak, neuztraucieties, uz jums
neviens nedomā, paņēma tas, kam ir trīs zelta zobi un kas pīpē cigareti. Pļavā
esot lielais šķūnis, un tur tad arī jāmeklē pulksteņus un sudrablietas. Ha,
mamma zinājusi to cilvēku, bijis tāds Aleksis, kas to laupīšanu pastrādājis. Un
arī mantas atrada, tiesa, ne visas, bet tomēr! Kopš tās reizes mamma par Finka
spējām vairs nešaubījās.
Kad aizgāja muižnieki, Alderos ienāca pludinātāji,
jo muiža bija ļoti skaista, labi sakopta un uzturēta. Ar laiku vecā godība sāka
plēnēt, jo tā jau notiek, kad kādai vietai vairs nav kārtīga saimnieka. (no Vallijas Gumbeles atmiņām, kas publicētas
2017.gadā)
Adrese: Ādažu novads, Alderi, Kanāla, Enkuru, Mednieku ielu apkārtnē
