Ziņas par Ārlavas draudzi ir senākas pat
par Talsu draudzi. Senākās rakstiskās liecības par Ārlavas baznīcu pieminētas
no 1383. gada. Koka baznīca celta 17. gadsimta otrajā pusē un 1728. gadā tā
kopā ar mācītājmuižu vēl atrodas labā stāvoklī. Savukārt 1777. gada vizitācijas
protokolā norādīts, ka visa baznīca un jumts atrodas sabrukušā stāvoklī.
Apkārtējie muižu īpašnieki un patroni lemj par jaunas baznīcas celtniecību.
Darbus pie mūra baznīcas beidz 1793. gadā. Pašreizējo neogotisko izskatu
baznīca iegūst pēc 1862./ 63. gada pārbūves.
Īpaša vērtība ir baznīcas interjera
detaļām. Pie kultūrvēsturiskiem pieminekļiem pieskaitāma kancele, A. Martina
darinātās ērģeles, ērģeļu luktas un altāris. Savā laikā Ārlavas baznīcā atradusies J. Rētermana gleznota
altāra glezna. 1908.gadā to aizveda uz Drēzdeni restaurēt, bet vietā tika
atsūtīta kopija. Savulaik Ārlavas mācītāja pārziņā
atradusies arī zviedru apdzīvotā Roņu sala ar trim kapelām. Ārlavas draudzei
bija filiāles Valdemārpilī un Rojā, kas 20.gadsimta trīsdesmitajos gados kļuvušas pastāvīgas
draudzes. Ārlavas baznīca ir lielākā lauku baznīca Talsu novadā. Ārlavas
baznīcā ir kristīts Krišjānis Valdemārs.
1746. gadā mācītājmuižas ēka atradās sabrukušā
stāvoklī, bet divus gadus vēlāk tika noslēgts līgums par jaunas mācītājmuižas
kungu mājas celtniecību. 1777. gadā mācītājmuižā atradās dzīvojamā māja, kas
celta no koka ar salmu un lubiņu jumtu, vairākām istabām un krāsnīm ar melniem
podiņiem, samērā labā stāvoklī, ērberģis, zirgu stallis un ratnīca, lopu kūts,
rija un klēts sabrukušā stāvoklī. 19. gadsimta pirmajā pusē celta jauna
mācītājmuiža, kurai līdz mūsdienām nav bijis lemts saglabāties. Ārlavas
mācītājmuižā dzīvojuši mācītāji Frīdrihs Gustavs Mačevskis (1786-1813) un
Kārlis Frīdrihs Jēkabs Hūgenbergers (1814-1851).
1980.gadā izdotās grāmatas “Okupētās Latvijas
dienas grāmata” 2.daļā autors par
Ārlavas baznīcu raksta: “Svētdiena, bet te kapos un pie baznīcas viss kā
izmiris - neviena cilvēka. Baznīcai logi izsisti un iekšpusē līdz pusei
aizklāti dēļiem. Uz palodzēm un zemē pie baznīcas sienas mētājas ķieģeļu gabali
un akmeņi, ar ko logi izdauzīti. Arī mācītājmāja un saimniecības ēkas - garas
akmens celtnes sarkanu dakstiņu jumtiem, pa pusei sabrukušas. Te viss izskatās
kā pēc kara. “
1999.gada “Literatūra un māksla Latvijā”
raksta: “Ap 1845. gadu Talsu rajona Ārlavas baznīcā ērģeles būvēja viens no 19.
gadsimta izcilākajiem ērģeļbūvētājiem Latvijā Augusts Martins. Vēlāk meistars
instrumentu papildinājis. Līdz ar to tas ir unikāls gadījums, kad uzskatāmi var
redzēt, kā gadu desmitu laikā mainījies viena meistara darba stils. Tagad Ārlavas
ērģeles ir viens no vislabāk saglabātajiem A. Martina maza izmēra instrumentiem
un vismazākais viņa divmanuāļu instruments. Gadu gaitā, arī cilvēku neprasmes
un vienaldzības dēļ, pamazām baznīcas sirds apklususi. Staltais un skaistais Ārlavas
dievnams, kas reiz bija kultūras centrs četru apkārtējo pagastu ļaudīm, ir zaudējis
agrāko nozīmību. Baznīcas draudze, kurā galvenokārt ir apkārtējie vecākās paaudzes
cilvēki, vientuļie un pensionāri, spējuši ziedojumu lādītē baznīcas ērģeļu
remontam sakrāt tikai pieticīgu summu. Draudzes vecākā Melānija Jansone, kas
arī ir pensionāre un uz dievnamu mēro vairāk nekā trīs kilometru ceļu no savas
lauku sētas, atzīst, ka baznīcas labad ne viņa, ne viņas atsaucīgie palīgi
nežēlo ne laiku, ne pensijas skopos latus, bet nepieciešamie remontdarbi
dievnamā prasa arvien vairāk un lielākus
līdzekļus. Pateicoties ērģelnieces Lias Štrodahas uzņēmībai, septembra pēdējās
dienās sākts vērtīgā instrumenta remonts. Gandrīz gadu viņa izstrādāja projektu
Kultūrkapitāla fondam un saņēma atbalstu. Nedaudz palīdzēja arī vietējā, Valdemārpils
pilsētas, pašvaldība. Piešķirtie
tūkstoši liekas milzu nauda, bet par
tiem būs iespējams vienīgi izremontēt instrumentu, atdodot tam agrāko skanīgumu.
Pilnīgs restaurācijas darbs prasītu vēl tūkstošus. Vienkāršākais mērķis ir
atjaunot ērģeles, bet darbam ir tālejošāks uzdevums - jāatdzimst senajam
kultūras centram. Baznīcā varētu rīkot visdažādākos ērģeļmūzikas koncertus, ar
šo instrumentu ērģeļspēli apgūtu mūzikas skolas audzēkņi. Remontdarbiem Lia un
draudze izvēlējās Ugāles ērģeļbūvētāja Jāņa Kalniņa piedāvāto programmu. Viņš
kopā ar saviem zeļļiem brāļiem Kalāčiem to izpildīs triju mēnešu laikā. Ziemassvētkos
pirmatnējā krāšņumā jāgavilē visām senā, lieliskā instrumenta stabulēm. Tā ir
norunāts, un tik daudziem tā ir cerība uz gaišumu savā ikdienā. Lia saka, viņai
kā mūziķei neierastais milzu darbs neesot papildus nasta, bet vispirms misija
un pienākums pret vecvecākiem, kuri bijuši kārtīgi saimnieki tepat Ārlavas
Miežu mājās, un tagad atdusas vecajā kapsētā pie baznīcas sānu sienas, un pret
savu dzimtu, kura klausījusies Dieva vārdu tās augstajās, ļoti skanī gajās
sienās.”
Adrese: Talsu novads, Ārlavas pagasts
