(Fotografēts 2019.gadā, Līgas Landsbergas foto)
.JPG)
.JPG)
Precīzs baznīcas celšanas gads nav
zināms, bet ir liecības par to jau no 17. gadsimta. 1815. gadā baznīcas
toreizējā koka ēka nodega pilnībā, bet 1820. gadā tika atklāta pašreizējā mūra
ēka. Arhiteks Heinrihs Eduards Dihts. Tajā bija 250 sēdvietas. Baznīcas pamatakmens
ielikšanā piedalījies un zvanu dāvinājis Ezeres un Reņģes muižu īpašnieks
Johans Vilhelms fon Ašebergs-Ketlers. Baznīca ilgus gadus tikusi saukta par
Rubas Ašeberga baznīcu. 1864.gadā pie Jelgavas ērģeļmeistara Karla Bitnera tika
pasūtītas ērģeles un tās apmaksāja toreizējais Reņģes muižas īpašnieks Ludvigs
fon Štiglics. Baznīca otrā pasaules kara laikā cieta, bet to līdz 1949.gadam daļēji
atjaunoja. Baznīca tika pamesta 1960. gados, kad beidza pastāvēt vietējā
draudze.
1936.gada “Brīvā Zeme” raksta: “Netālu no pagasta mājas atrodas Rubas baznīca, īpatnēji zemu torni. Baznīcā novietota
piemiņas plāksne brīvības cīņās un pasaules karā kritušiem karavīriem un ap baznīcu
iedēstīta piemiņas birzs, katram kritušam pa
ozolam.”
Mūsdienās no baznīcas
palikušas tikai drupas un par piemiņas birzi var tikai uzzināt no seniem
laikrakstiem, jo tagad baznīcai apkārt ir tikai brikšņi. Vai vietējai pašvaldībai,
cienot mūsu brīvības cīņās kritušos, vismaz nevajadzētu attīrīt un sakopt apkārtni
ap baznīcas drupām? Var redzēt, ka baznīcas drupas šad tad tiek izmantotas
kādiem pasākumiem, jo tur bija sakaltušas meijas, ziedi, vainadziņi.
1960.gadā
Žanis Skudra “Okupētās Latvijas dienas grāmatā” raksta:
“Rubas baznīca karā bija palikusi pilnīgi vesela. Kaut kas jau
nu varbūt bija nozagts vai izvazāts, bet kāpēc draudze to tā
atstājusi un pat nevienu dievkalpojumu pēc kara te nav noturējusi,
tas nav izprotams. Tagad dievnams jau bez logiem un cauru jumtu. Visa
iekšpuse izplēsta. Sarakstīts un sazīmēts uz sienām.”
1994.gada “Laiks”
raksta: “Rubas draudze
atjaunota 1991.gada 29. septembrī.
Sākumā bijuši tikai 12 draudzes locekļi, bet tagad jau
pāri par 30. Dievkalpojumus reizi mēnesī privātmājā notur Skrundā
dzīvojošais mācītājs Andrejs
Rolavs. Vēlāk pagasta valde ierādīšot telpas citur.
Ar talcinieku palīdzību 1993.gada vasaras beigās baznīcas apkārtne un telpa sakoptas tā, lai tur varētu notikt dievkalpojumi. Arhibīskaps Jānis Vanags celtni iesvētījis, kaut tā vēl ir tikai drupas. Draudze ir maza, bet tā domā par baznīcas atjaunošanu. Ārzemēs nav daudz rubenieku, kas varētu palīdzēt. Rubas pagastā dzīvo arī katoļticīgi lietuvieši. Arī viņiem nav savas baznīcas, tādēļ viņi izteikušies, ka varētu piedalīties luterāņu baznīcas atjaunošanā, un abu ticību draudzes varētu lietot baznīcu dievkalpojumiem. Vai tas izdosies, rādīs nākotne. Draudzes vēlēšanās ir iegūt altāra gleznu. Altāris viņiem tagad ir tikai apklāts un puķēm rotāts galds. Draudzes priekšnieks ir Juris Ērkšķis, agrākais Rubas pagasta vecākais.” Ir pagājuši vairāk kā 20 gadi, bet baznīcas drupas turpina drupt, apkārtne – aizaugt.
Ar talcinieku palīdzību 1993.gada vasaras beigās baznīcas apkārtne un telpa sakoptas tā, lai tur varētu notikt dievkalpojumi. Arhibīskaps Jānis Vanags celtni iesvētījis, kaut tā vēl ir tikai drupas. Draudze ir maza, bet tā domā par baznīcas atjaunošanu. Ārzemēs nav daudz rubenieku, kas varētu palīdzēt. Rubas pagastā dzīvo arī katoļticīgi lietuvieši. Arī viņiem nav savas baznīcas, tādēļ viņi izteikušies, ka varētu piedalīties luterāņu baznīcas atjaunošanā, un abu ticību draudzes varētu lietot baznīcu dievkalpojumiem. Vai tas izdosies, rādīs nākotne. Draudzes vēlēšanās ir iegūt altāra gleznu. Altāris viņiem tagad ir tikai apklāts un puķēm rotāts galds. Draudzes priekšnieks ir Juris Ērkšķis, agrākais Rubas pagasta vecākais.” Ir pagājuši vairāk kā 20 gadi, bet baznīcas drupas turpina drupt, apkārtne – aizaugt.
Adrese: Saldus novads, Rubas pagasts
