18.gadsimtā Vecsalacas muiža, ko savā
īpašumā bija ieguvusi veca muižnieku dzimta - Ferzeni - izvirzījās par nozīmīgu
centru novada saimnieciskajā un kultūras dzīvē. Muiža atradās Salacas labajā
krastā, vairākus km no upes ietekas jūrā. Ceļš no muižas centra veda pāri
tiltam, rotātam ar dekoratīvām skulptūrām. Muižā bija ierīkotas mākslīgās
pilsdrupas, kas tajā laikā piederēja pie modernas ainavu arhitektūras. Sevi
vērtēdams kā mākslas cienītāju un pazinēju, Ferzens atbilstoši savai gaumei
spieda dzimtļaudis dzīvot samākslotu dzīves veidu. Tiem vajadzēja staigāt
šveiciešu tautas tērpos, angļu jūrnieku formā vai kā citādi - atbilstoši barona
iecerētām teatralizētām dzīves situācijām, kuras tika spēlētas muižas biežajiem
viesiem.
Ferzeni bija baroni, brīvkungi un grāfi, kam ģerbonī attēlota lidojoša zivs ar putna spārniem, bet mutē tai - riņķis. Ja Kurzemē 18. gadsimta otrajā pusē lielākā mākslas darbu kolekcija piederēja Kurzemes hercogam, tad Vecsalacas (jeb Lielsalacas) muižā bijusi viena no lielākajām kolekcijām Vidzemē. Barons Hanss Ferzens bija savdabīga un pretrunīga personība. Viņš neprata organizēt un vadīt savas muižas saimniecisko dzīvi, un tās zemnieki, kā apgalvoja Garlībs Merķelis, kas dažreiz viesojās barona pilī, īsā laikā kļuva par visnabadzīgākajiem ļaudīm visā novadā. Vecsalacas muižā no 1874. - 1889. gadam bērnu dienas kopā ar vecākiem pavadīja arī nākamais tēlnieks, Baumaņu Kārļa kapu pieminekļa autors Gustavs Šķilters.
No kādreizējā greznā 19.gadsimtā veidotā Vecsalacas muižas centra Salacas krastā saglabājušies tikai atsevišķi apbūves elementi – saimniecības ēkas, baronu kapenes, kā arī 1793.gadā veidots piemineklis muižkunga Ferzena sunim. Muižas pils nopostīta 1. pasaules kara laikā. Muižas kompleksā ietilpst arī ainavu parks ar regulāra plānojuma elementiem un vairāk nekā 30 svešzemju sugu stādījumiem.
Tāda informācija atrodama internetā. Uz vietas pārliecinājos, ka no koptā ainavu parka palikuši vien neizbrienami brikšņi bez neviena celiņa, pat bez takas. Gribējās to pieminekli sunītim redzēt, ja tas tur vispār vēl ir, bet tas nebija iespējams, jo tur ir necaurredzami džungļi.
Ferzeni bija baroni, brīvkungi un grāfi, kam ģerbonī attēlota lidojoša zivs ar putna spārniem, bet mutē tai - riņķis. Ja Kurzemē 18. gadsimta otrajā pusē lielākā mākslas darbu kolekcija piederēja Kurzemes hercogam, tad Vecsalacas (jeb Lielsalacas) muižā bijusi viena no lielākajām kolekcijām Vidzemē. Barons Hanss Ferzens bija savdabīga un pretrunīga personība. Viņš neprata organizēt un vadīt savas muižas saimniecisko dzīvi, un tās zemnieki, kā apgalvoja Garlībs Merķelis, kas dažreiz viesojās barona pilī, īsā laikā kļuva par visnabadzīgākajiem ļaudīm visā novadā. Vecsalacas muižā no 1874. - 1889. gadam bērnu dienas kopā ar vecākiem pavadīja arī nākamais tēlnieks, Baumaņu Kārļa kapu pieminekļa autors Gustavs Šķilters.
No kādreizējā greznā 19.gadsimtā veidotā Vecsalacas muižas centra Salacas krastā saglabājušies tikai atsevišķi apbūves elementi – saimniecības ēkas, baronu kapenes, kā arī 1793.gadā veidots piemineklis muižkunga Ferzena sunim. Muižas pils nopostīta 1. pasaules kara laikā. Muižas kompleksā ietilpst arī ainavu parks ar regulāra plānojuma elementiem un vairāk nekā 30 svešzemju sugu stādījumiem.
Tāda informācija atrodama internetā. Uz vietas pārliecinājos, ka no koptā ainavu parka palikuši vien neizbrienami brikšņi bez neviena celiņa, pat bez takas. Gribējās to pieminekli sunītim redzēt, ja tas tur vispār vēl ir, bet tas nebija iespējams, jo tur ir necaurredzami džungļi.
Arī Vecsalacas baronu Ferzenu dzimtas
kapenes (atrodas pie Salacgrīvas kapiem) šodien ir drupās. Pavisam tajās
bijuši 12 apbedījumi. Viens no tiem ir mācītājs Francis Hackelis un pārējie - dzimtas
locekļi. 1781. gadā pirmais apbedījums un 1856. gadā pēdējais apbedījums.
Izlaupītas pirmajā un otrajā pasaules kara laikā.
Adrese: Salacgrīvas novads, Salacgrīvas pagasts, Vecsalaca
