(Pusmuižnieka nams, fotografēts ap 2015.gadu, Līgas Landsbergas foto)
(Pusmuižnieka nams, fotografēts 2017.gadā, Līgas Landsbergas foto)
Neglītas sētas ieskauta, tomēr
vizuāli skaista ēka - Švarcmuiža. Tā celta 1872.gadā historisma stilā. Arhitekts M. Holsts.
Muižas priekšvēsture gan ir krietni senāka.
17.gadsimtā Sāmsalas zemes tiesas tiesnesis, vēlākais Rīgas virskonsistorijas prezidents Heinrihs Hāgens šeit uzcēla nelielu muižiņu. 18.gadsimta sākumā par muižiņas īpašniekiem kļuva Bērensi. 1768.gadā ar šīs ģimenes pārstāvi Johannu Sofiju Bērensu (1750 - 1806) apprecējās Rīgas birģermeistars Ādams Heinrihs Švarcs (1740 - 1800) un vēlāk (1792) viņš muižiņu mantoja savā īpašumā un tā turpmāk dēvēta viņa vārdā. Mantojuma nosacījumi gan paredzēja, ka muižiņai jāsaglabā nosaukums "Hagenshof" un to jāsaglabā Švarcu dzimtas īpašumā. 1786.gadā iekļauta Rīgas pilsētas teritorijā. 1812.gadā Āgenskalna koka apbūvi, tuvojoties Napoleona armijai, nodedzināja. 19.gadsimta beigās muižas zemes sāka dalīt gruntsgabalos un pārdot apbūvei. 1853.gada dokuments liecina, ka uz Švarcmuižas zemēm (t.i. Āgenskalnā) jau ir 292 māju īpašnieki. Tikai 1873.gadā Švarcmuiža visā pilnībā pāriet Švarcu īpašumā - tās īpašnieks ir Johans Kristofs Švarcs (1846 - 1915). 1890. gadā Švarci izceļoja no Rīgas un 20.gadsimta sākumā muižu pārdeva.
17.gadsimtā Sāmsalas zemes tiesas tiesnesis, vēlākais Rīgas virskonsistorijas prezidents Heinrihs Hāgens šeit uzcēla nelielu muižiņu. 18.gadsimta sākumā par muižiņas īpašniekiem kļuva Bērensi. 1768.gadā ar šīs ģimenes pārstāvi Johannu Sofiju Bērensu (1750 - 1806) apprecējās Rīgas birģermeistars Ādams Heinrihs Švarcs (1740 - 1800) un vēlāk (1792) viņš muižiņu mantoja savā īpašumā un tā turpmāk dēvēta viņa vārdā. Mantojuma nosacījumi gan paredzēja, ka muižiņai jāsaglabā nosaukums "Hagenshof" un to jāsaglabā Švarcu dzimtas īpašumā. 1786.gadā iekļauta Rīgas pilsētas teritorijā. 1812.gadā Āgenskalna koka apbūvi, tuvojoties Napoleona armijai, nodedzināja. 19.gadsimta beigās muižas zemes sāka dalīt gruntsgabalos un pārdot apbūvei. 1853.gada dokuments liecina, ka uz Švarcmuižas zemēm (t.i. Āgenskalnā) jau ir 292 māju īpašnieki. Tikai 1873.gadā Švarcmuiža visā pilnībā pāriet Švarcu īpašumā - tās īpašnieks ir Johans Kristofs Švarcs (1846 - 1915). 1890. gadā Švarci izceļoja no Rīgas un 20.gadsimta sākumā muižu pārdeva.
Pēc
Pirmā pasaules kara Rīgas pilsēta savā īpašumā pārņēma arī Švarcmuižas
neatsavināmo daļu. 1930-jos gados ēkā darbojās pilsētas 7.vācu pamatskolas pirmo
klašu nodaļa. Pēc 2.pasaules kara līdz 1970-jiem gadiem ēku izmantoja PSRS
okupācijas armija. Pēc armijas aiziešanas ēka kādu laiku bija pamesta, līdz
1997.gadā to sāka izmantot Latvijas Valsts arhīvs. 1997.gadā veikta fasādes
restaurācija, iekštelpu rekonstrukcija un tagad to izmanto Centrālā
mikrofilmēšanas un dokumentu restaurācijas laboratorija.
2017.gadā ēku sāka atjaunot un līdz rudenim tā ir gatava. Zaudējusi nejauko krievu zilo toni un ieguvusi sulīgu tumši zilu krāsu, kas brīnišķīgi harmonē ar apkārt esošo zaļo zālāju un dzīvžogu. Zudis arī briesmīgais dēļu žogs, kas ēku ieskāva visus padomju okupācijas gadus, kā arī pagalmā esošie šķūņi.
Nedaudz tālāk – Daugavgrīvas ielā 28 arī ir nams, kurš piedzīvojis brīnumainas pārvērtības. Tas tiek uzskatīts par Hāgena muižas pārvaldnieka namu. Daudzus gadus stāvēja nekopts un daudz netrūka, ka sabruktu, bet nu tas ir brīnišķīgi atjaunots. Šis sākotnēji šķietami necilais nams visdrīzāk ir viena no senākajām koka celtnēm Rīgā. Jau 1757.gadā zīmētajā Hāgenu muižas zemju kartē ir attēlota ēka - "Der Pusmuizeneek" īpašums. Ir arī versija, ka nams piederējis kādam ar uzvārdu Pusmuižnieks. 20.gadsimta pirmajā pusē ēka bija uzņēmuma "Centrālviesnīca" īpašnieka Bomja ģimenes īpašums.
Ēka sākotnēji celta barokālā stilā. Pārbūves gaitā sākotnējās iezīmes ir pilnībā zudušas, zem apšuvuma un apmetumu kārtām slēpts lokailu arkādes lievenis pret pagalma pusi, kā arī pildrežģa konstrukciju ornamenti, guļkoka ārsienas.
2017.gadā ēku sāka atjaunot un līdz rudenim tā ir gatava. Zaudējusi nejauko krievu zilo toni un ieguvusi sulīgu tumši zilu krāsu, kas brīnišķīgi harmonē ar apkārt esošo zaļo zālāju un dzīvžogu. Zudis arī briesmīgais dēļu žogs, kas ēku ieskāva visus padomju okupācijas gadus, kā arī pagalmā esošie šķūņi.
Nedaudz tālāk – Daugavgrīvas ielā 28 arī ir nams, kurš piedzīvojis brīnumainas pārvērtības. Tas tiek uzskatīts par Hāgena muižas pārvaldnieka namu. Daudzus gadus stāvēja nekopts un daudz netrūka, ka sabruktu, bet nu tas ir brīnišķīgi atjaunots. Šis sākotnēji šķietami necilais nams visdrīzāk ir viena no senākajām koka celtnēm Rīgā. Jau 1757.gadā zīmētajā Hāgenu muižas zemju kartē ir attēlota ēka - "Der Pusmuizeneek" īpašums. Ir arī versija, ka nams piederējis kādam ar uzvārdu Pusmuižnieks. 20.gadsimta pirmajā pusē ēka bija uzņēmuma "Centrālviesnīca" īpašnieka Bomja ģimenes īpašums.
Ēka sākotnēji celta barokālā stilā. Pārbūves gaitā sākotnējās iezīmes ir pilnībā zudušas, zem apšuvuma un apmetumu kārtām slēpts lokailu arkādes lievenis pret pagalma pusi, kā arī pildrežģa konstrukciju ornamenti, guļkoka ārsienas.
Adrese: Rīga, Daugavgrīvas iela 19/21 un 28
