13.04.16

Jēkaba kapi Rīgā





                                           (Fotografēts 2016.gadā, Līgas Landsbergas foto)

No 1770. gada līdz 1772. gadam plosījās mēris. Lai izbeigtu tā izplatību, Katrīna II ar 1772.gada 18. decembra ukazu aizliedza mirušos pēc viduslaiku tradīcijas apglabāt baznīcās un to tuvumā. Rīga šādu pavēli saņēma 1773. gada 23. februārī. Saskaņā ar ukazu, mirušos drīkstēja apglabāt tikai kapsētās, kas atradās vismaz 300 asu attālumā ārpus pilsētas. Smilšu kalnos aiz toreizējiem Raunas vārtiem tika ierādīta teritorija Pilsētas kapu izveidei, kuros bija nodalījumi visām Rīgas luterāņu draudzēm - Doma, Pētera, Jāņa, Reformātu, Jēzus, Ģertrūdes un Jēkaba draudzei. Jēkaba un pareizticīgo Pokrova draudzes nodalījums atradās vistuvāk pilsētai, un starp tiem atradās smilšu paugurs un žogi, kas šos nodalījumus šķīra no pārējiem. Gadu gaitā tie saplūda un izveidojās liela, vairāk nekā 35 hektārus liela kapu teritorija, kuru tad arī sāka dēvēt par Lielajiem kapiem.
Pilsētas kapus atklāja 1773. gada 7. maijā, bet ģeogrāfiski nedaudz tuvāk pilsētai esošajā Jēkaba draudzes nodalījumā pirmos apbedījumus veica tā paša gada 4. jūnijā. Laika gaitā kapsētu vairākkārt paplašināja, piemēram, Jēkaba draudzes nodalījumu - 1867. un 1891. gados. Sākotnēji kapi nebija labiekārtoti - kopiņas atradās dažādās vietās bez noteiktas kārtības. 18. gadsimtā Broce tos savos zīmējumos attēlojis kā smilšu lauku.

Jēkaba nodalījumā pirmo pieticīgo kapelu uzcēla 1793. gadā, bet to pārbūvēja 1886. gadā pēc arhitekta Otto Reinholda Zīversa projekta. Padomju okupācijas laikā kapelu ļoti izpostīja. Savu statusu tā atkal atguva 1991.gadā pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.
Lai gan kapus - gan šos, gan otrpus Senču ielai esošos Lielos kapus - atguvusi LELB savā īpašumā, neizskatās, ka īpašniekam rūpētu aizgājēju miers.  
To, ko nepaspēja nopostīt padomju okupācijas gados, tagad posta apkārtējo māju iedzīvotāji, kuri atraduši šos kapus par labu suņu tualeti. Bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem te tiek izvesti pastaigā simtiem suņu katru dienu, daži pat tiek atvestu ar mašīnām un izlaisti nokārtoties un parakņāties. To saimnieki ir zaudējuši jebkādas cilvēcības pazīmes, ja spēj tādas lietas darīt kapu teritorijā. Bieži vien pašvaldības policija uz to visu noskatās un pat neaizrāda. Cik zinu, tad parkos nedrīkst suņus vest nokārtoties, kur nu vēl kapos!!! Bet uz šo teritoriju likumi neattiecas!
Kapos apglabāti ļoti daudz slavenu cilvēku, arī tādi, bez kuriem mūsu Rīga un Latvija nebūtu tāda, kādu to redzam šodien.
Jānis Baumanis (1834 - 1891) - pirmais akadēmiski izglītotais latviešu arhitekts. 

Artūrs Baumanis (1867 - 1904) - gleznotājs. Mācījies Pēterburgas Mākslas akadēmijā.
Johans Kristofs Broce (1742 - 1823) - čehu izcelsmes Baltijas vēsturnieks.  

Otto Hūns (1764 - 1832) - vācbaltu izcelsmes ārsts, medicīnas doktors. 
Karls Lēviss of Menārs (1855 - 1930) - vācbaltu izcelsmes Latvijas vēsturnieks, arheologs, profesors. 

Kristiāns Jāks Petersons (Kristjan Jaak Peterson) (1801. gada 14. marts, Rīgā -1822. gada 4. augustā, Rīgā) bija Latvijā dzimis igauņu dzejnieks, kas tiek uzskatīts par igauņu literatūras pamatlicēju.   
Augusts Francs Folcs (1851-1926) – dekoratīvās tēlniecības meistars. Pazīstamākie darbi – strūklakas skulptūra “Nimfa” pie Nacionālās Operas, Latvijas Valsts mākslas muzeja ēkas skulpturālie ciļņi, kolonnas un kāpnes, Nacionālā teātra fasādes rotājumi un atlantu figūras, Rolanda statuja Rīgas Rātslaukumā.

Baronese Anna fon Fītinghofa (dzimusi grāfiene Minniha) (1741 - 1811) - slepenpadomnieka, senatora, Rīgas teātra dibinātāja barona Otto fon Fītinghofa (1722 -1792) dzīvesbiedre, Krievijas ģenerālfeldmaršala Burharda Hristofa fon Minniha) mazmeita.   
Arī daži fon Fēgezaku dzimtas pārstāvji.

















Adrese: Rīga, Mēness iela 1