18.11.19

Frišmaņa medību pils Ozolnieku novadā


                                            (Fotografēts 2019.gadā, Līgas Landsbergas foto)
                                                                  (Ansis Frišmanis)

Ansis Frišmanis bija ķieģeļu fabrikas īpašnieks, lielrūpnieks Jelgavā un apkārtnē.  Sigurds Rusmanis savā grāmatā “Neiepazītā Latvija” raksta: “Te arī laiki mainīju­šies: 1951./52. mācību gadā pilī sāka darboties Teteles 1.septiņgadīgā skola. Pēc jaunās skolas uzcelšanas te skolas inter­nāts, pēc tam Starpkolhozu celtniecības organizācijas atpūtas bāze un šobrīd nevienam nevajadzīgas drupas. No piebrauca­mās puses šo ēku tikpat kā pilnīgi aizsedz cita, pilnīgi laikmetī­ga arhitektūra.” Drupas tika novāktas 2005. gadā, vietā uzcelta jauna ēka. Saglabājies parks.
Pēc agrārās reformas Ānes muižas teritorija un apkārtne nonāca lielrūpnieka un agronoma Anša Frišmaņa rokās. Tika izveidots ķieģeļu ceplis un kādreizējā medību muiža, vēlāk zemnieku vecsaimniecība „Jēgeri” piederēja Frišamaņa dēlam Imantam. Tās 24 istabās tika izmitināti ķieģeļku cepļa algoti strādnieki.
“Mazsaimnieks” 1926.gadā raksta: “Par lielām neizprotamām lietām dzirdam tikai tad, kad nejēdzības pārsniegušas katru mēru, bet nedzirdamas paliek sīkās nejēdzības, kuras padara nepanesamu sevišķi jauno zemnieku dzīvi. Katrā vietā un lietā ir tūkstošiem gadījumu, kur sīkais formālisms grauž jaunsaimniekam darba prieku un lej rūgtumu sirdī.
Kā ilustrāciju minēsim šādu gadījumu. Teteles pagastā uz Lielupes krasta atrodas Frišmaņa 700 pūrv. „latifundija", kurai jaunsaimnieks un bezzemnieks nedrīkst tuvoties, lai gan tā atrodas dažas verstis no Jelgavas un varētu dot patvērumu desmitām bezzemnieku ģimenēm. Nerunājot par citiem brīnumiem jāatzīmē, ka Frišmaņa muižas centra savienošana ar viņam piederošu vecsaimniecību notikusi ar Lielupes krasta pļavu pievienošanu centram, caur ko Frišmanim pieder noteikšana par vairākām verstīm garu kuģojamu upes krastu, bet no pēdējā pilnīgi atgriestas vairāki desmiti sīkas saimniecības un jaunsaimniecības. Pagājušo gadu vietējie jaunsaimnieki griezās ar lūgumu pie Centrālās Zemes ierīcības komitejas ieprojektēt caur šauro strēmeli ceļu līdz Lielupei, lai jaunsaimniekiem būtu pieejama kuģīšu piestātne un arī vajadzības gadījumos sasniedzams ūdens. Centrālā Zemes ierīcības komiteja atbildēja, ka lūgums nevar tikt
ievērots, jo zeme galīgi piešķirta, kamdēļ robežas nevar grozīt. Formālisms uzvarēja lietderību un jaunsaimnieki paliek atgriesti no nepieciešamas satiksmes un ūdeņa.”


Adrese:  Ozolnieku novads, Cenu pagasts, Āne
 

17.11.19

Ērzeļu muiža (Ersel) Jaunbērzes pagastā




                                           (Fotografēts 2019.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Muižas nosaukums galvenokārt atrodams 1919.gada brīvības cīņu aprakstos. Piemēram 1928.gada “ Latvijas kareivis” raksta: “21. martā pulkv. Balodis savilka savu bataljonu ap Ērzeļu muižu un krogu, no kurienes ceļš pa mežu no Tukuma-Jelgavas lielceļa nogriezās uz Kalnciemu. Pēcpusdienā Kalnciema virzienā izsūtītai Studentu rotas izlūku nodaļai iznāca ar lielinieku sadursme dziļi mežā, pie Sumaraku mājām. Izsituši no turienes ienaidnieku, izlūki vēlu vakarā zem retas dabas parādības, mirdzošas un teiksmaini spīguļojošas krāšņas ziemeļblāzmas stariem, atgriezās atpakaļ, ziņodami, ka lielinieku tuvāk par Sumarakiem nav. 22. martā pulkst. pus 6 no rītavviss bataljons sapulcējās uz Kalnciema ceļa starp Ērzeļu muižu un krogu un sāka virzīties uz priekšu. Šinī uzbrukumā ņēma dalību arī iepriekšējā dienā no Liepājas klāt pienākušie papildspēki 2 rotu sastāvā kapt. Graudiņa un virsleitn. Grāvelsiņa vadībā. Tā kā sadursme ar ienaidnieku bij sagaidāma tikai īsi pirms Kalnciema, tad bataljons devās uz priekšu kolonā, kuras priekšgalā jāja jātnieku eskadrons, aiz viņa gāja Neatkarības, Graudiņa, Studentu rotas, artilērijas baterija, Cēsu rota un beidzot Grāvelsiņa rota. Laiks agrā rīta stundā bija stipri pavēss, tomēr karavīru garastāvoklis bij možs un pacilāts. Nepilnu kilometru aiz ieejas mežā, tam cauri tek neliela upīte, gar kuras krastiem koki izcirsti, un uzceltas "Sārmu” mājas vienā un Bataru mežsargmājas otrā pusē. Klajumā izjājušos jātniekus no šķūņa pa kreisi, saņēma sākumā ar paretu, bet tad pastiprinātu šauteņu uguni, kurai drīz pievienojās ložmetēju tarkšķēšana.”

Adrese: Dobeles novads, Jaunbērzes pagasts
 

Bērzes skola (Bērzmuižas skola)


Latvijas brīvvalsts laika foto

                                                         (Fotografēts ap 2016.gadu)
                                                      (Bērzes pēdējā skola, fotografēts ap 2016.gadu)

Bērzes pamatskolas vecā ēka ir viena no lielākajām 19.gadsimta sākumā celtajām ēkām, kas būvēta speciāli skolas vajadzībām. Tā bija Bērzes pagasta pamatskola, kurā mācījās gan Bērzes, gan Sīpeles, gan citu pagastu bērni. Laikā no 1877. - 1883. gadam skolā mācījās arī Kārlis Ulmanis no Udzes pagasta "Pikšām". 20.gadsimta sākumā šajā skolā mācījās ap 80 - 100 skolēni četrās klasēs, kur strādāja 2 - 3 skolotāji. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā tā bija Bērzes sešgadīgā pamatskola. Ar K.Ulmaņa tiešu atbalstu tika izstrādāts projekts modernākai skolai. Tika atvesti arī būvmateriāli, dēļi, brusas, ķieģeļi, smiltis un viss cits skolas būvniecībai nepieciešamais, bet šo darbu izjauca 1940. gada 17.jūnijs.
Pēc Otrā pasaules kara Bērzes skola atradās Lauksaimniecības biedrības “Druva” namā, kas celts 1926.gadā. Nu jau skola vairākus gadus ir slēgta, bet ēkā atrodas kultūras un atpūtas centrs “Bērzmuiža”, kurā notiek pasākumi un ir iespēja arī īrēt telpas un nakšņot vienkāršos apstākļos.
1937.gada “Jaunākās ziņas” raksta: “Klusā un plašā līdzenumā stāv jaunās šosejas malā šī skola, liepu zaļumā slēpusies. Pirmā Bērzmuižas skola bijusi ap 1824.gadu Bērzu baznīcas krogā, bet 1825.gadā pie šī kroga uzcelts skolai pašai mazs namiņš. Pirmie skolotāji te bijuši divi Milleri, viens pēc otra.  Kad pirmā skolas ēka nodegusi, mācības pārceltas uz Neilanda Ķiķiem, pie skolotāja Neilanda brāļa. Tikai 1862.gada beigās uzcelts pašreizējais skolas nams, kur mācības sāktas 1863.gada janvārī ar 108 skolēniem. Pirmais skolotājs te bija Neilands. Pēc viņa 47 gadus skolu vadīja Kr. Cīrulis, ko cienīja gan skolēni, gan ļaudis pagastā un draudzē. Ne mazāk iemīļots bija pārzinis Kārlis Pēterstoķis, ar savu humoru un mūzikas mīlestību. Jauno laiku sagaidot, skolu vadīja Jānis Galiņš. Tagad skolā māca J. Sakša, O. Sakša un P. Dambergs. No Draudzīgā aicinājuma dienas sākot, skola soli pēc soļa gājusi uz priekšu savā garīgā un materiālā labklājībā. Gan ārējais, gan iekšējais ietērps ir pieņēmis daudz citādu izskatu, kāds bija priekš gadiem diviem. To nesis ir vārds no bijušā skolēna mutes un pirmā priekšzīme darbos no viņa paša: jau tūlīt otrā dienā — 1935. g. 29. janvārī — pēc Draudzīgā aicinājuma publicēšanas, Prezidents sūtīja veltes savai pirmajai skolai. No tā brīža sākot, skola jutusi vienmēr Vadoņa garīgo siltumu un uzmanību. Un no tā laika pagasts un tauta jūt: ir tiesība skolu dēvēt par Vadoņa skolu. Kas skolas apkārtni ir citādu — daiļāku pārvērtis, tā — inženieru-mežkopju b-ba „Šalkone". Pēc dāvinātā plāna un gadskārtēja darba, no 1935. gada sākot, ir ierīkots augļu un ogu dārzs un iedēstīti krāšņuma koki un krūmi. Tas nav vēl viss, ko veicis Prezidenta stiprais vārds un gaišais piemērs savas skolas labā. Š. g. 22. jūlijs bija tā diena, ko bērzmuižnieki nekad nevarēs aizmirst. Šai dienā Prezidents lūdza atturēties visus no dāvanu pasniegšanas viņa 60.dzimšanas dienā. „Bet tiem" — sacīja Prezidents, — „kas tomēr domā citādi, es nezinu labāka padoma, kā viņus lūgt izrādīt arī šinī gadījumā savu labvēlību mūsu kultūras lietai, nozīmējot savu ziedojumu pēc vēlēšanās jaunatnes fondam, tēvzemes balvas fondam vai mana dzimtā pagasta Bērzmuižas skolas ēkas celšanai." Nebija ilgi jāgaida, kad Prezidenta padomam un lūgumam radās pirmie sekotāji. Un nu mēs lasām laikrakstos, ka Bērzmuiža būs paraugskola. No baznīcas kroga šaurām sienām līdz paraugskolai — tas ir milzu gājiens, ko savā attīstībā būs pārstaigājusi Bērzmuižas 6-klasīgā pamatskola. Un pateicība, nekad neizteicama pateicība un mūžīgs cildinājums par to ir jāteic vienam vienīgam bijušam skolas skolēnam — Latvijas valsts un tautas Vadonim Dr. K. Ulmanim. Lai Dievs dod ilgi strādāt savai tautai par svētību un vadīt to!”

Adrese: Dobeles novads, Bērzes pagasts, Bērze