25.04.18

Jelgavas Pētera akadēmija (Academia Petrina jeb tagad – Jelgavas muzejs)

                                        (Fotografēts 2015.gadā, Līgas Landsbergas foto)

no grāmatas “Zemgales galvas pilsēta Jelgava (1928.), tās rakstības stils tekstā saglabāts -

Par ģimnāzijas celšanu Kurzemes hercoga valstī jau 17. gadusimteņa sākumā ir domāts. 1618. gadā Kurzemes bruņniecība bija hercogam Fridricham lūguse atļauju ģimnāziju celt, piepalīdzot tās uzturēšanā. Bet zviedru karaļa Gustava Ādolfa uzbrukums šī nodoma izvešanai stājās ceļā. 1638. gadā hercogs Fridrichs ģimnāzijas celšanu atkal aizkustināja, bet tam galīga panākuma nebija. 1642., 1645., 1648. un 1669. gados ģimnāzijas celšanu ņem hercogs Jēkabs savās rokās, bet jautājumu atliek no viena landtāga uz otru. Šo jautājumu hercoga Fridricha Kazimira laikā 1648. g. vēlreiz pārrunā un tad 90 gadus tas vairs netika kustināts. Tad hercogs Pēteris Birons, no bruņniecības neuzaicināts, liek landtāgā 1772. g. sanākušiem bruņniecības deputātiem darīt zināmu, ka viņš nodomājis celt akadēmisku ģimnāziju un to uzturēt no valsts līdzekļiem. Ģimnāzijas būve sākās 1773. gada janvārī. Būves uzņēmējs ir architekts Severins Jensens. Kāda hercogam piederoša pils tika ierādīta būves darbiem. Šo pili noārdīja līdz pamatiem un tad tur uzcēla tagadējo ģimnāziju. Oficiālā atklāšanas diena  - 17. jūnijs pēc vecā stila 1775. gadā. Pirmā profesoru koncila sapulce 27. janvārī 1775. gadā profesora Bezeka vadīta nolēma rektorātu piedāvāt viņa augstībai hercogam. Šo nolēmumu hercogs ari pieņēma un katrreizējs ģimnāzijas vadītājs saucās par prorektoru. Priekšlasījumi sākās pie 16 imatrikulētiem studentiem 20. februārī 1775. gadā kādā hercoga kancelejas zālē Veismaņa (agr. Katrīnas) ielā I. kvartālā, jo akadēmijas ēkas būvdarbi vēl nebija nobeigti. Ģimnāzijas attīstības gaita sadalas trijos dzīves periodos: no 1775. — 1795. g. Akademia Petrina, no 1795. — 1806. g. akadēmiskā ģimnāzija, 20. oktobrī 1806. g. akadēmisko ģimnāziju proklamēja par Kurzemes guberņas ģimnāziju. Hercogs bija iestādi bagātīgi apgādājis mācības līdzekļiem, viņas tornī atradās pat observatorija. Ari lielu grāmatu krājumu hercogs dāvināja iestādei, kurš vēlāk caur dažiem ievērojamiem dāvinājumiem vēl tapa paplašināts; viņas bibliotēkā atradās ap 50,000 sējumu. Okupācijas laikā ģimnāzijas telpās bija ievietojusēs visvācu komendantura. 1919. g. novembrī stalto ģimnāziju nopostija bermontiešu bandas. Viņas lielā bibliotēka aizgāja postā caur uguni. Viņa pa daļai atkal atjaunota. Tuvākā nākotnē, cerēsim, atkal ar prieku varēsim noskatīties uz šo lepno zinību templi!

tālāk no Jelgavas muzeja mājas lapas –

1944.gada vasaras kaujas par Jelgavu šo pilsētu pārvērta gruvešos. Liela drupu kaudze bija arī vietā, kur savulaik atradās muzeja ēka. Kas noticis ar muzeja kolekciju? Precīzu atbildi uz šo jautājumu nezin neviens. Divus mēnešus pilsētā saimniekoja Padomju armija un zinot, ka šajā armijā bija ļoti aktīvas t.s. trofeju vākšanas komandas, var tikai pieņemt, ka pie viņu rokām “pielipa” arī drupās atrastās muzejiskās vērtības. Katrā ziņā tad, kad pilsētā atļāva atgriezties civiliedzīvotājiem un daži interesenti skolotājas Marijas Akermanes vadībā pārmeklēja muzeja drupas, daudz tur nekā nebija. 1952.gada decembrī Jelgavas muzejs tiek izvietots atjaunotajā Academia Petrina ēkā. Muzeja pārvēršana par sociālisma ”sasniegumu” slavinātāju bija neizbēgams noteikums tajā laikā.

Adrese: Jelgava, Akadēmijas iela 20
 


Īles vējdzirnavas

                                            (Fotografēts 2017.gadā, Līgas Landsbergas foto)

1922.gada “Zemes ierīcības vēstnesis” ziņo, ka: “No 1922. g. 14. februāra (prot. N° 1) noraidīt Krūmiņu Frici, kas pieprasījis Tukuma apr. Īles pag. Īles muižas vēja dzirnavas, jo dzirnavas nav atsa vinātas.”
1946.gada Zemgales komunistā raksts “Laiks Īles vēja dzirnavām atrast īpašnieku”. Tajā teikts: “Pie Īles pagasta izpildkomitejas atrodas kara apstākļos daudz cietušas vējdzirnavas. Tagad tās tiktāl atremontētas, ka stiprā vējā var iedarbināt. Dzirnavām trūkst buru un jumta. Dzirnavas atrodas uz izpildkomitejas priekšsēdētāja b. Millera zemes, un neviens nezina, kam tās pieder. Atremontētāji Prikulis un Rozenštoks gan strādā, taču viņiem par maz spēka un līdzekļu, lai atremontēšanu veiktu līdz galam. Neviens nezina, vai izpildkomitejas priekšsēdētājs dzirnavas remontētājiem „pārdevis vai iznomājis", tikai iebraucējiem, kas par dzirnavām interesējas, viņš čukst: — Mēs negribam, lai par tām uzzinātu rūpkombināts . . . Ja turpmāk dzirnavu atremontēšanu nepārņems kāda organizācija, mūsu vēja dzirnavas būs vējā ... — smejas pagasta zemnieki. Jājautā — ko dara pagasta lauksaimniecības kooperatīvā sabiedrība (valdes priekšsēdētājs b. Muka), kas nepārņem bezīpašnieka dzirnavas un neorganizē to galīgo atremontēšanu?” 

Adrese: Auces novads, Īles pagasts, Īle
 

Jāņa Peitāna kaps Vecmīlgrāvja kapos

                                                  (Fotografēts 2018.gadā, Līgas Landsbergas foto)


Blakus baronu Budbergu dzimtas kapiem atrodas pirmās latviešu iestudētās teātra izrādes tulkotāja, režisora un aktiera Jāņa Peitāna (1801 Dikļos - 1859)  kaps ar Guntara Vagnera darināto pieminekli. Pēc tēva nāves un mātes otrreizējas apprecēšanās Jānis Peitāns aiziet no ģimenes. Pēc klejojumiem pa Krieviju un galdnieka amata apgūšanas 1826.gadā atgriezies Dikļos. Vēlāk pārcēlies uz Daugavgrīvu, kļuvis par muižas pārvaldnieku Bolderājā. Peitāns iztulkojis Šillera “Laupītājus”, kas ir pirmā zināmā luga latviešu valodā. Viņš arī sarīkojis tās iestudēšanu Dikļu muižas šķūnī.



1988.gadā Latvijas Kultūras fonda talkotāji atraduši Vecmīlgrāvja kapos Peitāna kapa krustu – aplauztu un zemē iegrimušu, ar tik tikko salasāmu uzrakstu. Krusts tika uzcelts un tam blakus uzstādīts piemiņas akmens.

Adrese: Rīga, Atlantijas iela 26