24.03.19

Čekistu 1941.gadā noslepkavoto latviešu patriotu kaps Kapsila kapos

                                       (Fotografēts 2019.gadā, Līgas Landsbergas foto)
                                            (Foto no 1941.gada laikraksta "Tēvija")

Tikko aizbirušas smiltis un vēl nav novītušas puķes uz centrālcietumā, Baltezerā, Babītē izrakto latviešu patriotu kapenēm, kad latviešu tautai atkal sāpēs un sērās jāstāv pie jaunām kapenēm. Vakar valsts drošības policijas uzdevumā uz Katlakalnu izbrauca speciāla komisija ar prokuroru Zuti, izmeklēšanas tiesnesi Grantskalnu, tiesu kandidātiem N. Šiliņu, J. Šiliņu un D. Jansonu, tāpat arī Rīgas apr. priekšnieks Veide un viņa palīgs Krūze, lai izraktu Katlakalnā atrastos upurus. Katlakalnā 10. kilometrā no Rīgas t. s. šaujamā laukumā atrada 5 bedres. Patriotu nošaušanas vieta atrodas dažus desmit metrus no ceļa kādā uzkalniņā, kas noaudzis ar egļu un priežu mežiņu. Piecās bedrēs atrada 39 upurus. Starp upuriem bija arī kāda sieviete. Pie vairākiem izraktiem atrada Baltijas atsevišķā kara apgabala tribunāla „spriedumus". Redzams, ka patrioti tiesāti š. g. februārī un martā.
Izmeklēšanas komisijai pēc atrastiem dokumentiem izdevās noskaidrot šādus nogalināto vārdus: nošauts: 1) Jānis Steps, Kārļa d.; 2) Kārlis Brūvelis, Kārļa d.; 3) Ķeviešans, Jāņa d. (vārds nesalasāms), dzim. 190... g.; pie viņa atrastā spriedumā redzams jau izdzisis ieraksts... komandieris ...; 4) Nikolajs Roznieks, Jēkaba d., dzim. 1901. g.; 5) Antons Zandovskis, Roberta d., dzim. 1915. g., elektrotehniķis; 6) Oto-Eduards Kondrats, Augusta d., dzim. 1889. g. Valkas apr.; 7) Kārlis Alksnis, Indriķa d., zemkopis; 8) Antons Janiškans, Aleksandra d., dzim. 1894. g., Ludzas apr., Pasienas pag., zemkopis-aizsargs; 9) Jāzeps Kondovskis, Ādama d.; 10) Žanis Vesiņš, Friča d.; 11) Pēteris Dobe, Antona d., dzim. 1890. g., Rīgas apr., bij. Latvijas armijas virsserž. un Jaunākais leitnants 295. strēlnieku pulkā (cik zināms, viņu apcietināja pag. gada augustā Valmierā, Kaugurmuižā); 12) Salmans Linde, Antona d., dzim. Atašienas pag., viņš bija Abrenes apr. Balvos policijas iecirkņa priekšnieks; 13) Jānis Streipa, Jēkaba d., pulkvedis, Armijas štāba organizācijas - mobilizācijas daļas priekšnieks, dzim. 1892. g., viņam nāves „spriedums" piespriests 1941. gada janvārī; 14) Stepans Posevins, Stepana d., vecums ap 60 gadu; 15) Jūlijs Iršeins, Jāņa d., dzim. 1886. g., Valkas apr., dzīvojis Rīgā, m. Matīsa ielā 3., dz. 8 (? dz. 6); 16) Aleksejs Kartuzovs, Mihaila d., dzim. 1916. g. Abrenes apr., Purvmalas pag., dzīv. Cēsu apr., Dzērbenes pag., kreisā roka amputēta; 17) L. k. o. k. Jānis Anšmits, Teņa d., dzim. 1892. g. Valmieras apr. Alojas pag. Smilgu m., spriedums datēts 1941. gada 21. februārī. Jānis Anšmits Latvijas armijā bija kapteinis, savā laikā administratīvā departamenta direktors un vēlāk taupības kurators; 18) Miervaldis Ķēniņš, dzim. 1911. g. Rīgā; 19) Andrejs Krūmiņš, Jēkaba d., dzim. 1902. g. Daugavpils apr., Ungurmuižas pag. Melderos; 20) Eduards Mauriņš, Kārļa d., strādnieks; cik spriedumā salasāms, viņš dzīvojis (pilsētas nosaukums nesalasāms), Dzelzceļa ielā 21); 21) Semjons Drazdeckis, Ignata d.; 22) Valfrīds (Volframs) Aleksans ; 23) Kārlis Zariņš (pie viņa atrasta centrālcietumā š. g. 27. janvārī izdota kvīte un gredzens ar ierakstu „Zelma 23. VI."); 24) Nikolajs Zakorko, Andreja d., dzim. 1916. g.; 25) Oskars Orovers, Eduarda dēls, dzim. 1901. g., Cēsu apr., Piebalgā; 26) Jēkabs Vasiļjevs, Jāņa d., dzim. 1918. g. Rēzeknē, kurpnieka dēls, šoferis.

Sarunā ar Rīgas apriņķa ārstu Ciemiņu un universitātes tiesu medicīnas asistentu Ēķi, kas vadīja līķu izrakšanu, pēdējie konstatējuši, ka upuri nošauti aprīļa beigās vai maija sākumā. Visiem nošautiem rokas bijušas sasietas. Siešana izdarīta nežēlīgi, jo striķi dziļi iegriezušies rokās. Šauts ar vidējā kalibra pistoli. Pa lielākai daļai atraktie nogalināti ar šāvienu pakausī. Cik var spriest, tad Balvu policijas iecirkņa priekšnieks Salmans Linde vēl pēdējā brīdī mēģinājis bēgt. Viņš nošauts ar šāvienu no muguras un diviem šāvieniem kaklā. Linde atrasts atsevišķā bedrē kopā ar kādu citu nošauto. Ārsti konstatējuši, ka čekisti savus upurus bedrēs iemetuši pusdzīvus un tādus tos aprakuši. Jāaizrāda, ka arī Baltezerā liels skaits patriotu aprakti pusdzīvi. Līķu stāvoklis un izskats bedrēs liecina, ka nelaimīgie kapenēs noslāpuši. Dažiem Katlakalna upuriem redzamas arī sitiena pazīmes pierē.
Vietējie Katlakalna iedzīvotāji zina stāstīt, ka š. g. maija mēnesī vakarā ap plkst. 11 no Rīgas puses mežiņā iebrauca kāda vieglā automašīna un „Lielā Berta" . Nošauto bedres atrodas t. s. Dreiliņu šaujamā laukuma teritorijā. Dienā šeit šaušanā vingrinājās boļševiku kareivji. Visiem iedzīvotājiem bija stingri noliegts staigāt pa mežu. Jūnija sākumā gan daži mazpulka dalībnieki bija slepeni ielīduši mežā un sākuši atrakt atrastās bedres. Tie 1,5 metru dziļumā atraduši pirmos upurus. Viņi bedres atkal aizrakuši Par atrasto tie ziņojuši aizsargam Kārlim Dimdam. Kad ienāca Lielvācijas karaspēks, pēdējais par kapenēm ziņoja attiecīgām iestādēm. Noslepkavoto patriotu upuru izrakšanas komisija izsaka pateicību Katlakalna pagasta vecākā vietniekiem Jānim Jirgensonam, Voldemāram Avotniekam, zemkopim Jānim Apiņam, Artūram Miķelsonam un pārējiem iedzīvotājiem, kas pašaizliedzīgi piedalījušies upuru atrakšanā un gādājuši, lai patrioti varētu atdusēties atbrīvotās dzimtenes smiltīs.
Šodien pīkst. 6 vakarā visus atrastos upurus apbedīs jaunos Brāļu kapos, Katlakalna Kapsilu kapsētā. Pie katras kapu kopas būs atsevišķs dēlītis ar nogalinātā vārdu un uzvārdu. Pēc dažām dienām, kad sakārtos atrastos aprakstus un protokolus, piederīgie sīkākas ziņas par nogalinātiem varēs dabūt Sarkanā krustā, Rīgā, Skolas ielā 1. (“Tēvija”, 30.07.1941)

  

Adrese: Rīga, Taču iela 1

Vecsātu muiža (Alt-Sahten)






                                      (Fotografēts 2019.gadā, Līgas Landsbergas foto)
Skolas ēka vecsātu muiža - foto no 1926.gada izdevuma "Jaunā nedēļa"

Pirmā tvaika pienotava zemkopības skolā Vecsātu muižā - foto no 1926.gada izdevuma "Jaunā nedēļa"

Abavas kreisajā krastā 600 m no upes pie ceļa un netālu no Rojas upes atrodas Vecsātu muižas ēkas, kas celtas aptuveni 1867.gadā. Vecsātu muiža piederēja Betiheru dzimtai. No 1867. līdz 1905.gadam te darbojās Vecsātu Zemkopības skola, kuras dibināšanai 30 000 rubļus ziedojis poļu mājskolotājs Egidijs Sokolovičs. Vēlāk – Abavas pamatskola. 1987.gadā pie ēkas tika atklāts piemineklis J.Jaunsudrabiņam, jo viņš šeit mācījies. Uz upi ved liepu aleja, ko ir stādījuši toreizējie audzēkņi. Saglabājušās arī ēkas, kurās bija audzēkņu kopmītnes. Spraugu starp tām sauca par Cūku ieliņu. Skolu slēdza 1905.gadā tur valdošā revolucionārā noskaņojuma dēļ. Kompleksā bija muižas dzīvojamā ēka, klēts, cūku kūts un moderniecības ēka – pirmā tvaika pienotava Latvijā. Pēdējais muižas centra un zemes īpašnieks bija Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris pulkvedis Arvīds Skurbe (1888-1972). 20.gadsimta 40-os gados uz muižu pārcēlās Abavas I pakāpes trīsklašu pamatskola, kuru likvidēja 1974.gadā. Līdz 1975. gadam muižā bija arī bibliotēka, kultūras nams un ciema padome.
Hercogistes laikā no 1645.gada līdz  18.gadsimtam Vecsātos darbojās vadmalas austuve, kur auda vienkāršu vadmalu galmam un karaspēkam. (no V.Avotiņa un I.Luksa grāmatas “Lejup pa Abavu”)
2019.gadā pie ēkām redzama rosība, vienai no ēkām tiek likts jumts.
1926.gada “Jaunajā nedēļā” ir garš raksts par Sokoloviču un Vecsātiem: “Pagājušās vasaras 10. jūnijā notecēja 75 gadi no poļu muižnieka Egidiusa Sokoloviča testamenta parakstišanas, ar kuru tas novēlēja visu savu iekrāto kapitālu «visiem evang. ticīgiem Kurzemes zemnieku un zemkopju ļaudīm par labu, zemkopības mācības iestādes dibināšanai». Tikai no viņa kapitāla bija atšķirami 1000 s. rubļi Dundagas pagastam, ar noteikumu, lai procentus no šiem 1000 r. izlietotu pa Dundagas lielceļiem izkaisīto mēslu salasīšanai, tos izmantojot pārveidojot kompostā, un vēl 450 r., lai iestāditu pēc viņa nāves Jelgavas Altonavas skolā mālābeli (serinku) viņa piemiņai. Bet vēl priekš testamenta parakstīšanas, 1849. g. 12. jūnijā, Sokolovičs minētam mērķim deponē Kurzemes muižniecības kasē 16000 r. 4% ķīlu grāmatās. Sokolovičs nomirst Dundagā, 11. janvārī 1863. gadā, te arī tas apbēdits — Anstrupes latviešu kapos. Dundadznieki uzcēluši 1883. g. Sokolovičam uz kapa akmeņa pieminekli ar uzrakstu: «Zemkopības veicinātājam Aegidius v. Sokolovicz. 1770.—1863. Par piemiņu no Dundagas pagasta 1883.». Sokoloviča testamentu koroborē Jelgavas virspilstiesa 29. aprīlī 1863. gadā. Testaments ir ļoti plašs, rakstīts uz vairākām loksnēm 32 paragrāfos un viscauri attēlo Sokoloviča liberālos ieskatus. Pirmā paragr. viņš saka: «gandrīz 56 gadus esmu dzīvojis Kurzemē un tā man ir palikusi par mīļu tēviju, bet jo vairāk es mīlu zemnieku kārtu, kas sava vaiga sviedros mums visiem sagādā dienišķo maizi un nodibina mūsu labklāšanos, bet, diemžēl, par daudz ir atstumta. Es atzīstu, ka šai kārtai visvairāk var palīdzēt, to izglītojot. Tamdēļ novēlu savu pareizi iekrāto mantu Kurzemes ev. ticības laucinieku jeb zemnieku kārtas locekļiem uz visiem laikiem, lai šī manta tiktu izlietota viņu, tiklab vīriešu, kā sieviešu, tālākai izglītībai, lai caur to uzlabotu zemkopību un visu, kas ar zemkopību sakarā.» Šo mērķi Sokolovičs grib panākt caur zemkopības mācibas iestādes dibināšanu. Tālāk viņš nosaka iestādes pārvaldes un skolas iekārtu. Pārvalde sastādās no 3 muižniekiem, 2 lauciniekiem un 2 garīdzniekiem, bet testamenta 19. paragr. noteic, ka tad, kad zemnieku kārta būs izglītībā tik tālu, ka tā iestādi pati var valdīt, tad visiem pārvaldes locekļiem vajag būt zemnieku kārtas zemturiem. Dzejnieks E. Dinsbergs testamentu tulkoja latviešu valodā un tad to izsūtīja visām Kurzemes pag. valdēm, kurās tas, varbūt, vecos papīros atrodams. Pēc Sokoloviča nāves atstātais kapitāls bijis — 28.883 r. 02 kap., bet 1. dec. 1867. g., kad bija atklāta zemkopības skola, tas bija, procentus pieskaitot, pieaudzis līdz 32.968 r. 30 k.
Izveidoja skolas pārvaldi, iznomāja no Kurzemes muižniecības Vecsātu muižiņu Grenču pagastā, Tukuma apr.) un 1867. g. Jurģos ar 12 pirmiem audzēkņiem atvēra Vecsātu zemkopības skolu. Ar minēto kapitālu tika sacelti skolēnu un skolotāju dzīvokļi, klašu ēka, ierīkota pirmā Latvijas tvaika pienotava; tika iegādāts vairums vērtīga inventāra — dažādas mašīnas un rīki, tīrasiņu angelnas (brūnās) govis, zirgi, cūkas u. t. t. Skolu 1905. g. slēdzot, inventāra vērtība bija ap 50.000 r. zeltā. Vecsātu zemkopības skolu slēdza 1905. gada rudenī politisku apstākļu dēļ. Skolu vairs neatjaunoja un tā palika slēgta, gaidot uz labākiem laikiem. Atnāca labāki laiki. Latvija ieguva brīvību, nāca pie varas jauni ļaudis un Sokoloviča novēlējums un Vecsātu zemkopības skola bija aizmirsti.
Vecsātu zemkopības skola pastāvēja no 1867. g. līdz 1905. g., 38 gadus. Pa šo laiku skolas kursu beiguši 792 audzēkņi. Skolas direktori bija 1867.—1886. agr. G. Sintenis, 1886.—1899. — J. Treijs, 1898.—1901. — agr. Bāders un 1901.—1905. — agr. Fuchs. No skolotājiem kā ievērojamākie minami: J. Lagzdiņš, P. Šiliņš, J. Dravnieks un R. Bodnieks, no kuriem abi pēdējie vēl dzīvi. Kas notika ar Vecsātiem un Sokoloviča novēlēto kapitālu pec skolas slēgšanas? legādātais inventārs palika Vecsātos, bet saimniecibas vadību uzņēmās uz nomas noteikumiem pēdējais direktors agr. Fuchs un pēc viņa skolas valdes loceklis F. v. Boettichers. Pēdējais saimniekoja arī vācu okupācijas laikā, un tikai 15. janv. 1920. g. saimniecību pieņēma Tukuma apr. valsts zemju inspektors. Saimniecību pieņemot, tā laika zemk. ministrijas ierēdņiem gan nebūs bijuši zināmi ne Sokoloviča testaments, ne bijušās skolas iekārta. Tika sastādīts un novērtēts inventāra saraksts, cik to atrada, pie kam vēl labu daļu atdeva v. Boetticheram, kā viņa īpašumu, nemaz nenoprasot, kur tas licis skaistos piena lopus un zirgus un citu vērtīgu inventāru. Tāpat neviens neinteresējās, kam pieder inventārs, kam atstāta manta un nauda. Pēc saraksta, sastādita 15. janvārī, visu Vecsātu kustamo mantu novērtēja pēc 1914. g. cenām, uz 16.736. r. 95. k. un vēl naudā 3720 markas. Inventārs ir vērtēts ļoti zemu, piem., rindu sējmašīna — 60 r., komb. biešu sējmašīna — 30 r., 2 zirgu spēka tvaika mašīna moderniecībā — 50 r., iemūrētais tvaika katls pienotavā— 100 r. un tamlīdzīgi. Lielā skolas bibliotēka sarakstā nav nemaz minēta, tāpat arī mācibas līdzekļi. No šī inventāra, kā jau minēts, daļu atdeva v. Boetticheram, daļu paņēma uz Tukumu (tā atzīmēts sarakstā) valstszemju inspektors, daļu aizsūtīja uz Struteles muižu un atlikumu izpārdeva vairaksolīšanā. Zināms, skolas ēkas, augļu dārzi u. t. t., kas viss celts un sarīkots ar Sokoloviča kapitālu, palika uz vietas un tagad lēnām sadrūp nomnieku rīcibā. Cik nelabi mēs apejamies ar mūsu labvēļu piemiņu, redzams no sekošā. Skolā uzglabājās divas Sokoloviča ģīmetnes, viena eļļas krāsās, otra pasteļglezna. Arī šīs ģīmetnes pārdotas vairaksolīšanā tagadējam nomniekam Jirgena kungam. Skolas valde pa kara laiku izklīdusi. Gan dzird, ka viens otrs valdes loceklis esot starp dzīvajiem. Tiem nu gan būtu jādod pārskats, kur palicis Sokoloviča kapitāls. Tagad nodibinājusies bij. Vecsātu zemkopibas skolas audzēkņu biedrība. Varbūt tai izdosies kaut cik atjaunot Sokoloviča pēdējo gribu. Savā laikā Māteru Juris dzīvi interesējās par Vecsātiem. Viņa «Balt. Zemkopī» sevišķi 1880. gada numuros bija ievietoti garāki raksti par mūsu toreizējo, vienīgo lauksaimniecības mācības iestādi. Arī pirmais direktors G. Sintenis gandrīz katrā «Balt. Zemkopja» numurā ievietoja rakstus par lauksaimniecību. Latvju pirmie mācītie zemkopji nākuši no Vecsātu zemk. skolas. Viņi lielā mērā veicinājuši to darbu, ar kuru mūsu zemkopība pacelta uz ievērojami augstas kultūras pakāpes. 

Adrese: Tukuma novads, Jaunsātu pagasts, Vecsāti

Igauņu karavīru brāļu kapi Salaspilī



                                     (Fotografēts 2019.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Latvijas atbrīvošanas cīņās (1919) kritušo sešu igauņu karavīru brāļu kapi atrodas blakus Salaspils kapiem. Igauņu karavīri krituši kaujās pret landesvēru un dzelzs divīziju 1919. gada 29.07. - 2.08. 1929.gadā uzstādītais, bet pēc II pasaules kara nogāztais piemineklis atjaunots 1990.gadā.

Adrese: Salaspils, Līvzemes iela, blakus Salaspils kapiem