Olmaņu krasta aizsardzības baterija

 

                                                          (Fotografēts 2026.gadā, V.S. foto)

 

 Beidzoties Otrajam pasaules karam, Padomju okupācijas armijai Latvijas krastos bija nepieciešams izvietot jaunas krasta aizsardzības baterijas, jo esošās artilēristi bija saspridzinājuši 1941. gadā. Tika izmantots viss, kas tobrīd atradās flotes arsenālā, līdz ar to Olmaņos tika uzstādīti franču inženiera Kanē sistēmas Pirmā pasaules kara laika 152 mm (6 collu) lielgabali. Kanē sistēmas lielgabali tika izmantoti gan krasta aizsardzībai, gan arī uz kuģiem.

1975. gadā 456. bateriju iekonservēja, lai vajadzības gadījumā to atkal varētu izmantot. Olmaņos izvietojās zenītraķešu divizions ar S-125 raķešu kompleksiem. Kāpu zonā tika izveidoti aizsargvaļņi raķešu palaišanas iekārtām, tika izveidots arī laukums radiolokācijas iekārtām, kā arī uzbūvētas dzelzsbetona garāžas raķešu transportēšanas un uzlādes mašīnām. 1993. gadā karaspēks izvācās no Olmaņiem, līdzi paņemot tikai raķetes un lādiņus. Viss pārējais – gan ēkas, gan iekārtas, gan citas mantas - tika nodotas Latvijas valdībai. Kādu laiku armijas pilsētiņu apsargāja Latvijas Zemessardze. Latvijas NBS izskatīja jautājumu par to, lai saglabātu krasta aizsardzības bateriju, un to turpmāk varētu izmantot gan mācībām, gan aizsardzībai. Šādas krasta aizsardzības baterijas esamība nodrošinātu Latvijai militāro kontroli pār Irbenes jūras šaurumu un politisko jautājumu saasināšanās gadījumā nodrošinātu spēcīgu aizsardzību. Par objekta saglabāšanu tūrisma vajadzībām uzstāja arī Tārgales pagasta padome. Toreizējais pagasta padomes izpilddirektors Ivars Smukkalns ne vienu vien reizi vērsās gan reģionālajās, gan valsts iestādēs ar lūgumu, lai objekta apsaimniekošanu uztic vietējai pašvaldībai. Visa Eiropa būtu braukusi aplūkot unikālo krasta aizsardzības bateriju, tāpat kā šobrīd eiropieši brauc aplūkot Sveaborgas cietoksni, kurā arī atrodas krievu lielgabali un kuram ir piešķirts UNESCO pasaules vēstures mantojuma statuss. Diemžēl neviena no iecerēm naudas trūkuma dēļ netika īstenota un krasta baterija tika pamesta likteņa varā. Kādu brīdi par armijas pilsētiņu un lielgabaliem rūpējās kultūras un vēstures entuziasti Edgars un Zoja Sīļi. Tomēr 200 tonnas pirmšķirīga metāla nedeva miera zagļiem un vandāļiem. Pilsētiņas iedzīvi un mantas izvazāja marodieri, pie viena izlaupot arī robežsardzes punktu pie Irbes upes. Pašiem lielgabaliem gan izdevās pozīcijās nostāvēt vēl trīs gadus, taču arī tos 1996. gadā sagrieza metāllūžņos. Pēc melnā metāla zagļiem nāca kabeļu zagļi, tika demontēti arī jaudīgie dīzeļģeneratori, aizstiepts tālmērs, militāro jautājumu lietpratēji pievāca formulārus un rasējumus. 2006. gadā divi cilvēki alkohola reibumā, neuzmanīgi rīkojoties ar uguni, aizdedzināja kazarmas. Abi gāja bojā ugunī. Viss, kas palicis pāri no kazarmām – ķieģeļu sienas. Unikālais militārās vēstures mantojums ir izpostīts un pamests. (Ulda Zīles raksts Youtube)

 

Adrese: Ventspils novads, Tārgales pagasts (koordinātes -  57.612605, 22.051575) 

Ogres gājēju tilts

 

                                                        (Fotografēts 2023.gadā, V.S. foto)

 

Šo gājēju tiltu pār Ogres upi uzbūvēja 1966. gada decembrī (autori – V. Salcēvičs, J. Mēness, T. Vitkuss). Tas pilsētas centrālo daļu savieno ar Pārogri, kur atrodas brīvdabas estrāde un jaunie dzīvojamie nami. Šis ir lielākais lokveida tipa tilts Latvijā. Tilta garums 96, 2 m, loka laidums 83 m. Sākotnēji tas bijis paredzēts ne tikai gājējiem, bet arī avārijas transportam. Tomēr mūsdienās redzams, ka tilta galos ir stabiņi, kuri liedz tam braukt pāri.

 

Adrese: Ogre (koordinātes - 56.815204, 24.611673) 

 

Ogres dzelzceļa stacija

 

                                                              (Fotografēts ap 1910.gadu)

                                                            (Fotografēts vēlāk, pēc vēl kāda pārbūves posma)

                                                                       (Fotografēts 2020.gadā, V.S. foto)

 

Stacijas vienstāva mūra ēka angļu būvinženiera K. Henninga vadībā tika uzbūvēta 1859. gadā neapdzīvotā vietā laikā, kad būvēja dzelzceļa līniju Rīga—Daugavpils. Stacijas kompleksā ietilpa divi peroni (viens perons ar nojumi), preču noliktava, rampa, ūdenstornis, dzīvojamās kazarmas, aka un tualete. Tā paša projekta staciju ēkas mūsdienās saglabājušās Jersikā, Nīcgalē.

Stacijas nosaukums cēlies no Ogres upes. Rīdzinieki izmantoja dzelzceļu, lai dotos atpūsties ārpus Rīgas, kā rezultātā  pie Ogres stacijas tika  izveidota izpriecu vieta. Šim nolūkam dzelzceļa sabiedrība no Rīgas pilsētas noīrēja divas pūrvietas meža, lai ierīkotu celiņus, uzceltu restorānu un vairākus paviljonus. Jauno izpriecu vietu svinīgi atklāja 1862. gada maijā. 1872. gadā stacijas ūdenstorņa rokas pumpi nomainīja ar tvaika dzinēju, bet 1892. gadā uzstādīja arī lielāku ūdens rezervuāru. Ar laiku Rīgas pilsētas dāvātā vienstāva stacijas ēka kļuva par šauru un 1877. gadā to paplašināja ar otru stāvu un vēl pēc diviem gadiem uzbūvēja arī strādnieku kazarmas. 1885. gadā līdzās stacijai ierīkoja stalli. 1887. gadā stacijā ierīkoja astoņpadsmit pēdas garu griezuli lokomotīves un tendera apgriešanai. 1892. gadā tika uzstādīts telegrāfs, kas bija aprīkots ar "Simss" sistēmas aparātiem.

Pirmā pasaules kara laikā pati stacija nebija cietusi, izpostīti bija tikai preču un bagāžas šķūņi. 1925. gadā stacijas ēkā tika ierīkots elektriskais apgaismojums. Pie stacijas mūra ēkas 1933. gadā tika uzcelta piebūve ar slēgtu koka verandu, kur ekonome Natālija Kalekaura ierīkoja bufeti.

Otrā pasaules kara lakā 1944. gadā stacijas ēku sagrāva. 1947. gadā vācu gūstekņi uzcēla jauna tipveida projekta stacijas ēku (arhitekts Siņicins), kas ir saglabājusies līdz mūsdienām. Šī paša projekta stacijas ir arī Siguldā un Cēsīs. No stacijas sākotnējā kompleksa pašlaik ir saglabājusies koka puskazarma, preču noliktavas fragments, kā arī uz otrā perona 20. gadsimta sākumā celtā nojume, kuras balstus veido 1881.—1883. gadā gatavotas tērauda sliedes un tvaika lokomotīvju uzpildīšanas ūdens sūknis. 

 

Adrese: Ogre, Brīvības iela 9 

Nurmuižas krejotava, siernīca

 

                                                        (Fotografēts 2021.gadā, V.S. foto)

 

Kā raksta 1939.gada ”Talsu vārds”, tad izrādās, ka šī nemaz nav Nurmuižas, bet Oktes pienotava, kura ierīkojusi piena pieņemšanas punktu Nurmuižā. Laikraksts raksta: “Vai nav savādi, ka tik lielam un saimnieciski stipram pagastam kā Nurmuižai, nav pašam savas koppienotavas? Pienu nodod Oktes koppienotavas krejotavā, kuru tā iekārtojusi Nurmuižā. Dzird pat runājam, ka ap 80 procentiem no Oktes koppienotavā pārstrādājamā piena nodod nurmuižnieki.”

 

Adrese: Talsu novads, Laucienes pagasts, Nurmuiža (koordinātes - 57.228278, 22.763543 )