30.10.24

Irlavas slimnīca un doktorāts

 

                                                                   (1926.gada foto)

                                                                                     (1936.gada foto)
                                                                    (2017.gada foto)


                                                                       (Fotografēts 2019.gadā, V.S. foto)



Irlavā darbojas senākā lauku slimnīca Tukuma novadā. Doktorāta ēka celta 1830.gadā, bet slimnīcas – 1850.gadā. Slimnīca ir ievērības cienīga ne tikai ar savu unikālo dziedniecības vēsturi - pēckara gados nosaukta par lielāko un vislabāk iekārtoto lauku slimnīcu, bet arī ar mākslu, jo ievērības cienīga ir "Irlavas kolekcijas" izveide un Irlavas mākslas muzejs, kas 20. gadsimta četrdesmitajos gados bija vienīgais mākslas muzejs laukos.

Uzbraucot pa vecu koku aleju Slimnīckalnā, ceļš ved gar veco doktorāta ēku, kura ārēji daudz nav mainījusies kopš 1850. gada. Doktorāta ēkā vienmēr dzīvojuši ārsti un vienmēr tur darbojusies slimnīcas virtuve, arī tagad. Vienīgi pirmajā stāvā, daktera dzīvokļa telpās atrodas pansija, un istabas ir sadalītas atsevišķos dzīvokļos. No 1923. līdz 1948. gadam slimnīcu vadīja un doktorāta telpās dzīvoja Krišjānis Katlaps ar ģimeni. Daktera dzīvoklis pirmajā stāvā aizņēma piecas istabas. Mēbeles nebija īpaši izsmalcinātas, bet lietošanai ērtas, labu amatnieku darinātas. Kabinets šķita visomulīgākā telpa. Ērtos klubkrēslos varēja kavēties lasīšanā vai klausīties VEF radio ar Eiropas kartē atmirdzošām raidstacijām. Dzīvokļa lielākajā istabā - zālē - stāvēja melns pianīno, bet pašu ļaudis to maz spēlēja. Kad sabrauca viesi, tad gan atradās gan spēlētāji, gan dziedātāji.

1939. gada februārī Rīgas Mākslas muzejā uz Francijas modernās mākslas izstādi K. Katlaps bija atvedis savus darbiniekus un nejauši saticis bijušo skolasbiedru no Dubultu ģimnāzijas laikiem - mākslinieku Ugu Skulmi, kurš bija interesants stāstītājs, un viņi kopā apskatījuši izstādi. Šī satikšanās raisījusi tālākas domas, un jau 1940. gada sākumā Irlavā daktera viesistabā (zālē) notika Rīgas mākslinieku un dažu Tukuma gleznotāju izstāde. Interese par notikumu bija liela, kaut izstāde bija tikai vienu dienu, bet vairums gleznu turpat Irlavā arī tika nopirktas. 

1942. gadā Irlavas doktorāta divās zālēs tika sarīkota nākamā Rīgas mākslinieku izstāde, kurā piedalījās 28 autori ar 60 darbiem. Arī šī izstāde noritēja sekmīgi, jau pirmajā dienā bija 300 apmeklētāju un pirkšanai tika aizrunāti gandrīz visi darbi. Ieejas maksa bija naudas ziedojums pēc paša ieskatiem, ar piezīmi, ka iegūtie līdzekļi tiks izlietoti topošajam muzejam. Dakteris Katlaps ziedojumu sarakstā parakstījies pirmais.

Juku laiku īstie darījumi notika nevis par naudu, bet apmaiņā pret pārtikas produktiem. No Irlavas uz Rīgu ceļoja miltu, putraimu un zirņu maisi, speķa un sviesta kilogrami, krējuma kannas, olas un citas labas lietas, uz Irlavu - gleznas, grafikas un tēlniecības darbi. Tā veidojās pirmais lauku muzejs Latvijā.

 

Adrese: Tukuma novads, Irlavas pagasts, Irlava (koordinātes - 56.877906, 22.988307 )


 

28.10.24

Rundāles ūdensdzirnavas

 



                                                       (Fotografēts 2020.gadā, V.S. foto)

 

Pilsrundāles centrā atrodas 18.gadsimta beigās celtās Rundāles muižas ūdens­dzirnavas. Ūdensdzirnavas savas darbības laikā piedzīvojušas divus postošus ugunsgrēkus.

Pēc vairākiem centieniem dzirnavu darbība tika atjaunota un 20.gadsimta trīsdesmitajos gados, kad par īpašnieku kļūst Voldemārs Bergmanis (1898-1942), ūdensdzirnavu ēkā bija izvērsta plaša saimnieciskā darbība. Līdz ar labības pārstrādi darbojās arī galdniecība, tika veikta arī vilnas apstrāde un augļu pārstrādāšana. Arī šodien, jau ceturtajā paaudzē, Rundāles ūdensdzirnavas pieder Bergmaņu ģimenei.

Muzejs dod ieskatu redzēt un saprast pagājušā gadsimta ūdensdzirnavu darbību un tās būtību. Ūdensdzirnavas izkārtojušās piecos stāvos un ļauj sekot līdzi graudu ceļam pa koka šahtām līdz samaltam miltu maisam.

 

Adrese: Bauskas novads, Rundāles pagasts, Pilsrundāle (koordinātes - 56.422364, 24.012018 )

 

Rundāles muiža (Ruhenthal)

 

                                              (Fotografēts 2013.gadā, Līgas Landsbergas foto)





                                                        (Fotografēts 2024.gadā, V.S. foto)

 

                                     (Rundāles muižas oranžērija, fotografēts 2020.gadā, V.S. foto)

 

Rundāles nosaukums veidojies no vāciskā vietvārda  Ruhenthal (Miera ieleja). 16. gadsimtā celtā Rundāles pils Frančesko Rastrelli  projektā redzama kā neliels kvadrāta formas laukums ar torņiem stūros. Rundāles muiža izveidota jau 15. gadsimta beigās,  un no 1505. gada līdz 1681. gadam piederējusi Grothusu dzimtai. Vecā pils minēta 1555. gada Livonijas piļu sarakstā. Tās teritorijā atrastie fasādes apdares priekšmeti – čuguna lējuma fragments un akmenī kalti ģerboņu fragmenti – datējami ar 17. gadsimta vidu. 1735. gadā Ernsts Johans Bīrons nopirka Rundāles īpašumu par 42 000 dālderu. Veco pili nojauca, lai akmeņus, ķieģeļus un pat javu lietotu jaunās pils celtniecībā.

Hercogs Ernsts Johans nomira 1772. gadā. Pili mantoja atraitne hercogiene Benigna Gotlība. Viņas laikā ap pili iekopa augļu dārzus. Hercogs Pēteris Rundālē ieradās reti, jo galvenokārt dzīvoja Vircavas pilī pie Jelgavas.

1795. gadā Kurzemes-Zemgales hercogiste tika pievienota Krievijas impērijai, un hercogam Pēterim bija jāatsakās no troņa. Krievijas ķeizariene Katrīna II Rundāles muižu uzdāvināja grāfam Valerianam Zubovam, kurš nomira jau 1804. gadā. Rundāle nonāca viņa brāļa kņaza Platona Zubova, Katrīnas II pēdējā favorīta, īpašumā. Zubovu laikā pili apmēbelēja no jauna, taču ēku saglabāja bez pārveidojumiem. Vienīgi centrālajām korpusam piebūvēja ieejas portikus un telpās iebūvēja vairākus kamīnus.  1812. gadā, franču-krievu kara laikā, pili izdemolēja – izsita spoguļus, noplēsa zīda tapetes, iznīcināja Katrīnas II dāvināto bibliotēku. Platons Zubovs nomira Rundāles pilī 1822. gada 7. aprīlī. Viņa atraitne apprecēja grāfu Andreju Šuvalovu.

Šuvalovu ģimenei Rundāles muiža piederēja līdz Latvijas Republikas agrārajai reformai 1920. gadā. Šuvalovi pilī uzturējās reti, izņemot laiku no 1864. līdz 1866. gadam, kad grāfs Pjotrs Šuvalovs bija Baltijas ģenerālgubernators un Rundāles pils bija viņa oficiālā vasaras rezidence. Notika neveiksmīgs pils telpu remonts, toties 19. gadsimta 80. gados tika veikta rūpīga interjeru apdares atjaunošana. 19. gadsimta beigās daļu pils iekārtu un mākslas darbu aizveda uz Sanktpēterburgu.
No 1915. līdz 1918. gadam pilī bija ierīkota Vācijas armijas komandantūra  un hospitālis. 1919. gadā pili izdemolēja Bermonta-Avalova armijas karavīri.
1923. gadā pilī notika remonts, daļā telpu iekārtoja Rundāles pagasta pamatskolu. 1924. gadā pili nodeva Latvijas Kara invalīdu savienībai, bet 1933. gadā to pārņēma Pieminekļu valde. Sākās ēkas atjaunošana un dažu telpu restaurācija. Rietumu korpusu izbūvēja pamatskolas vajadzībām. 1938. gadā pili pārņēma Valsts vēsturiskais muzejs, kas iecerēja tajā izveidot baznīcu mākslas un dekoratīvās mākslas muzeju. Pils bija atvērta apmeklētājiem arī Otrā pasaules kara laikā. 1945.gadā pils zālēs ierīkoja labības glabātuvi, pēc tam to apmeklētājiem slēdza.

1963. gadā daļu pils nodeva Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejam. 1972. gadā izveidoja patstāvīgu Rundāles pils muzeju, kura galvenais uzdevums bija pils ansambļa atjaunošana, orientējoties uz pils stāvokli 18. gadsimta otrajā pusē.  Pirmās restaurētās telpas austrumu korpusā atvēra apskatei 1981. gadā. Pakāpeniski tām pievienojās aizvien jauni interjeri. Pils restaurācija pabeigta 2014. gadā. (no rundale.net)

1971.gadā par Rundālē redzēto raksta novadpētnieks Žanis Skudra: “Rundālē pie pils sastatnes - pili remontē, bet pēc kara pils bija padota pilnīgai sabrukšanai, zālēs bija pat sabērti kolhoza graudi, un kādā mazākā zālē bijusi ielikta skārda krāsniņa — tur griesti nokūpējuši kā rijā. Atbraukuši kādi speciālisti, mākslinieki, kas skatījušies, kā šo istabu varētu remontēt — vienā vietā daļiņa griestu dabūta tīra, un tur nu redzami „atklātie" griestu gleznojumi. Citas zāles apskatīšanai pilnīgi slēgtas. Dažās istabās ir skola. Varam apskatīt Balto, Marmora un Spoguļu zāli, un tās izskatās bēdīgi. Pils jumta skārds pēckara gados tika noplēsts, nolaupīts, un daudzās vietās visu laiku tecējis iekšā ūdens. Pats tiku redzējis, ka pilī dzīvoja kādas kolhoznieku ģimenes ar visiem lopiem. Vai tad kāds domāja par arhitektūras pieminekļu aizsargāšanu? Hruščovs kādā savā runā pat pārmeta, ka Lietuvā atjaunojot feodāļu pilis.” Jā, arī es ap to laiku biju Rundāles pilī. Mani kā mazu bērnu tur aizveda vectēvs. Redzēju, kāds posts tur valda, redzēju arī to, ka sāk rosīties atjaunotāji un pamazām atklājas sienu, griestu gleznojumi.

Mūsdienās pils ansamblī ietilpst 16 ēkas ar kopējo apjomu 14249,2 m2. Pils ansambļa teritorija aizņem 85 hektārus. Tajā atrodas pils ar kariešu pagalmu un staļļu kompleksu, baroka dārzs, mežaparks, bijušās Rundāles muižas vieta ar senās Grothusu pils pamatiem un mūsdienās ierīkotajām auto stāvvietām, kroga ēka ar saimniecības pagalmu, augļu dārzi, kokaudzētava, kanāli ar dīķi, kā arī piebraucamie ceļi.

Pils ansambļa restaurācija sākās 1972. gadā līdz ar patstāvīga muzeja nodibināšanu. Pirmās restaurētās telpas (Zelta zāle un vēl dažas centrālajā korpusā) apskatei atklātas 1981. gadā. Pašlaik apmeklētājiem pieejamas 45 no 138 pils telpām, kas atjaunotas un iekārtotas atbilstoši izmantošanas veidam un iekārtojumam 18. gadsimtā. Līdz 1992. gadam restaurāciju finansēja Kultūras ministrija, galvenā darbu izpildītāja bija Zinātniskās restaurācijas pārvalde. Vēlākajos gados būtisks bija finansiālais atbalsts, ko sniedza Borisa un Ināras Teterevu fonds, Kurzemes princis Ernsts Johans Bīrons un SIA “Skonto būve”.

Siltumnīcas un oranžērija
Vēsturiskās siltumnīcas atradās pie kleķa žoga baroka dārza ziemeļu malā. Hercoga laika siltumnīcas apkures kanāls atrasts pie žoga austrumu pusē, bet 19. gs. siltumnīcas apkures kanāls – ķieģeļu arkādes rietumu pusē. Pēc kleķa žoga atjaunošanas siltumnīcas tiks uzbūvētas sākotnējās vietās. Ziņas par hercoga oranžēriju augiem atrodamas 1740. gadā hercogam konfiscētā īpašuma aprakstos, savukārt 1852. gada inventarizācijā minēti grāfu Šuvalovu oranžērijas augi. Tagad “Grāfienes Šuvalovas oranžērija” izveidota ēkā blakus krogam un mūsdienās celtajām siltumnīcām, kas vajadzīgas pils dārza puķu audzēšanai.

Kanāli un dīķis
Pils teritoriju ietver divas upītes – Bērstele un Īslīce. Vēl viena upīte – Dzirnupīte – mūsdienās kļuvusi par sīku strautu. Kanāli izrakti, kad tika veidoti dārzi, lai teritoriju ierobežotu un pasargātu no pārpurvošanās. Dīķis pils celtniecības laikā tika paplašināts un savienots ar kanāliem, bet dīķa vidū izveidota saliņa. Tagad pa dīķi iespējams vizināties ar laivu. Uz saliņas iecerēta brīvdabas estrāde.

 

Adrese: Bauskas novads, Rundāles pagasts, Pilsrundāle (koordinātes - 56.414026, 24.025297 )