Paideru ūdensdzirnavas

 

                                                              (Fotografēts ap 1915.gadu)

                                                                         (Fotografēts 2021.gadā, V.S. foto)

 

Ūdensdzirnavas celtas uz Gaujas 20. gadsimta sākumā. Dzirnavas kalpojušas arī kā kokapstrādes darbnīca un linu vērptuve. 1930os gados piederēja Bruno Lūkinam. Mūsdienās – Paideru HES.

2001.gadā dzirkstele.lv raksta: “Faktiski domājam iedarbināt Paideru HES uzreiz, kad būs nokārtotas pēdējās formalitātes. Sākumā darbosies viena restaurētā turbīna, kuras jauda ir 40 līdz 45 kilovati stundā. Līdzko tā sāks darboties, sāksim restaurēt arī otru turbīnu. Ar laiku Paideru HES kopīgā jauda būs līdz 70 kilovatiem stundā,” saka Paideru HES īpašnieks Armands Lūkins. Viņš stāsta, ka Paideru HES izveidota bijušo ūdensdzirnavu vietā, kas te darbojušās jau 1909.gadā. “Paideru ūdensdzirnavas pie Gaujas piederēja manam vectēvam Bruno Lūkinam, kas jau ir viņā saulē. HES izveidojām pamazām kopā ar manu tēvu Juri Lūkinu. Strādājām ilgi, kopš 1996.gada. Naudu neaizņēmāmies, visu paveicām saviem spēkiem, vienlaikus strādājot zemnieku saimniecībā,” saka A.Lūkins. Taču viņš atzīst, ka Paideru HES otrās turbīnas restaurācijai būšot nepieciešams meklēt naudas aizdevumu.”

 

Adrese: Gulbenes novads, Lejasciema pagasts (koordinātes - 57.262396, 26.550728 )

 

Omiķu gravas ūdenskritums

 

                                                        (Fotografēts 2020.gadā, V.S. foto)

 

Omiķu grava un ūdenskritums atrodas Šķēdes upes senlejas dienvidu nogāzē un tās stāvās klinšu sienas ir veidojušās, atsedzoties devona Mūru svītas smilšakmeņiem un gliemeždolomītiem, kuri ieguluši tuvu zemes virsmai. Šeit zinātnieki ir uzgājuši fosilijas – pārakmeņojušās dzīvnieku un augu atliekas, kas veidojušās 380 miljons gadu senā pagātnē. 

Uz Vārmes strauta, kas ietek Šķēdes upē, ir izveidojies 3.5 metrus augsts ūdenskritums ar divām kaskādēm. Pavasaros, kūstot sniegam, un lietus periodos tas ir ūdeņiem bagāts un straujš, bet ziemās iespaidīgi sasalst. Savu nosaukumu Omiķu grava ir ieguvusi no tuvējo māju vārda un kopš 1977.gada ir dabas piemineklis.

 

Adrese: Kuldīgas novads, V'rmes pagasts (koordinātes - +/- 56.885491, 22.269236 )

 

Olmaņu krasta aizsardzības baterija

 

                                                          (Fotografēts 2026.gadā, V.S. foto)

 

 Beidzoties Otrajam pasaules karam, Padomju okupācijas armijai Latvijas krastos bija nepieciešams izvietot jaunas krasta aizsardzības baterijas, jo esošās artilēristi bija saspridzinājuši 1941. gadā. Tika izmantots viss, kas tobrīd atradās flotes arsenālā, līdz ar to Olmaņos tika uzstādīti franču inženiera Kanē sistēmas Pirmā pasaules kara laika 152 mm (6 collu) lielgabali. Kanē sistēmas lielgabali tika izmantoti gan krasta aizsardzībai, gan arī uz kuģiem.

1975. gadā 456. bateriju iekonservēja, lai vajadzības gadījumā to atkal varētu izmantot. Olmaņos izvietojās zenītraķešu divizions ar S-125 raķešu kompleksiem. Kāpu zonā tika izveidoti aizsargvaļņi raķešu palaišanas iekārtām, tika izveidots arī laukums radiolokācijas iekārtām, kā arī uzbūvētas dzelzsbetona garāžas raķešu transportēšanas un uzlādes mašīnām. 1993. gadā karaspēks izvācās no Olmaņiem, līdzi paņemot tikai raķetes un lādiņus. Viss pārējais – gan ēkas, gan iekārtas, gan citas mantas - tika nodotas Latvijas valdībai. Kādu laiku armijas pilsētiņu apsargāja Latvijas Zemessardze. Latvijas NBS izskatīja jautājumu par to, lai saglabātu krasta aizsardzības bateriju, un to turpmāk varētu izmantot gan mācībām, gan aizsardzībai. Šādas krasta aizsardzības baterijas esamība nodrošinātu Latvijai militāro kontroli pār Irbenes jūras šaurumu un politisko jautājumu saasināšanās gadījumā nodrošinātu spēcīgu aizsardzību. Par objekta saglabāšanu tūrisma vajadzībām uzstāja arī Tārgales pagasta padome. Toreizējais pagasta padomes izpilddirektors Ivars Smukkalns ne vienu vien reizi vērsās gan reģionālajās, gan valsts iestādēs ar lūgumu, lai objekta apsaimniekošanu uztic vietējai pašvaldībai. Visa Eiropa būtu braukusi aplūkot unikālo krasta aizsardzības bateriju, tāpat kā šobrīd eiropieši brauc aplūkot Sveaborgas cietoksni, kurā arī atrodas krievu lielgabali un kuram ir piešķirts UNESCO pasaules vēstures mantojuma statuss. Diemžēl neviena no iecerēm naudas trūkuma dēļ netika īstenota un krasta baterija tika pamesta likteņa varā. Kādu brīdi par armijas pilsētiņu un lielgabaliem rūpējās kultūras un vēstures entuziasti Edgars un Zoja Sīļi. Tomēr 200 tonnas pirmšķirīga metāla nedeva miera zagļiem un vandāļiem. Pilsētiņas iedzīvi un mantas izvazāja marodieri, pie viena izlaupot arī robežsardzes punktu pie Irbes upes. Pašiem lielgabaliem gan izdevās pozīcijās nostāvēt vēl trīs gadus, taču arī tos 1996. gadā sagrieza metāllūžņos. Pēc melnā metāla zagļiem nāca kabeļu zagļi, tika demontēti arī jaudīgie dīzeļģeneratori, aizstiepts tālmērs, militāro jautājumu lietpratēji pievāca formulārus un rasējumus. 2006. gadā divi cilvēki alkohola reibumā, neuzmanīgi rīkojoties ar uguni, aizdedzināja kazarmas. Abi gāja bojā ugunī. Viss, kas palicis pāri no kazarmām – ķieģeļu sienas. Unikālais militārās vēstures mantojums ir izpostīts un pamests. (Ulda Zīles raksts Youtube)

 

Adrese: Ventspils novads, Tārgales pagasts (koordinātes -  57.612605, 22.051575) 

Ogres gājēju tilts

 

                                                        (Fotografēts 2023.gadā, V.S. foto)

 

Šo gājēju tiltu pār Ogres upi uzbūvēja 1966. gada decembrī (autori – V. Salcēvičs, J. Mēness, T. Vitkuss). Tas pilsētas centrālo daļu savieno ar Pārogri, kur atrodas brīvdabas estrāde un jaunie dzīvojamie nami. Šis ir lielākais lokveida tipa tilts Latvijā. Tilta garums 96, 2 m, loka laidums 83 m. Sākotnēji tas bijis paredzēts ne tikai gājējiem, bet arī avārijas transportam. Tomēr mūsdienās redzams, ka tilta galos ir stabiņi, kuri liedz tam braukt pāri.

 

Adrese: Ogre (koordinātes - 56.815204, 24.611673)