Dikļu baznīca

 

                                                                     (1924.gada foto)

                                                                            (Fotografēts 2026.gadā, V.S. foto)
 

Domājams, ka muižnieks Detlefs Pāle 1436. gadā saņēma Rīgas arhibīskapa atļauju dibināt Dikļu draudzi. Tomēr pirmās baznīcas celtniecības laiks nav zināms, senākās ziņas ir pieejamas no 1630. gada.

Pašreizējā, trešā pēc kārtas, Dikļu baznīcas ēka tik celta 1848. gadā iepriekšējās baznīcas vietā. Tā būvēta neparastā veidā, saglabājot iepriekšējās ēkas jumtu, koka konstrukcijas aizstājot ar mūra sienām.

Baznīcas sienu apdare ir raksturīga laikam – apmetumā iespiestas akmens šķembas. Logi un durvis ir izcelti ar balti krāsotām apmalēm, bet ēkas stūri – ar vertikāliem baltiem laukumiem.

Radot senlaicīgu atmosfēru, gaisma baznīcā plūst caur sīkrūšu logiem, kuros stikls, iespējams, saglabājies no 19. gadsimta vidus. Baznīcas koka velves, domājams, saglabājušās no šī paša laika. Baznīcā saglabājies rets manierisma memoriālās mākslas paraugs – Annas Pālenas - Ungernas 17. gadsimta kapa plāksnes daļa.

Dikļu baznīcā par mācītāju no 1857. līdz 1867. gadam kalpojis rakstnieks, skolotājs un luterāņu mācītājs Juris Neikens. Viņš Dikļos 1864. gadā pulcēja koristus no apkārtnes pagastiem, aizsākot vienu no apbrīnojamākajām latviešu tradīcijām – Dziesmu svētkus.

1924.gada žurnālā “Ilustrēts žurnāls” aprakstīts brauciens ar vilcienu uz Dikļiem. Cita starpā rakstīts: “No Valmieras, Ainažu virzienā, pa šaursliežu dzelzceļu braucot, aiz Dauguļu piestātnes caur vagona logu uz labo pusi zaļā koku pudurā mūsu skats sastop sarkanu torņa virsotni. Tas Dikļu baznīcas tornis. Baltais torņa pamats, tumšais dakstiņu jumts un granīta pelēkais baznīcas stāvs tikai vietu vietam spraucas cauri biezai lapu segai. Pēc 15 minūtes ilga brauciena vilciens sāk iet lēnāk, līdz beidzot lauku vidū apstājas pie mazas būdas, līdzīgas dzelzceļa sarga būdai. Vilciena vadonis uzsauc: “Dikļi!" Tā Dikļu pieturas vieta, kur vilciens stāv tik dažas minūtes. Pēc 10 minūtes gājiena, garām Dikļu kapsētai, mēs nonākam pie Dikļu baznīcas. Virs baznīcas durvīm uz melnas tāpeles zelta burtiem atzīmēts: „Erbaut 1722", „Umgebaut 1848", “Izlabota 1922". Beidzamais uzraksts uzlikts baznīcas 200 gadu pastāvēšanas svētkos 1922. gadā. Pretim baznīcai — Dikļu pagasta nams, izbūvēts no bijušā baznīcas kroga; netālu no pagasta nama — divstāvu mūra ēka — Dikļu 1. pakāpes pamatskola; skolai pretim veca, no laika stipri cietusi, koka ēka — Dikļu pagasta nespējnieka nams, agrākā pagasta skola, celta Jura Neikena laikā”.

 

Adrese: Valmieras novads, Dikļu pagasts, Dikļi ( koordinātes - 57.596502, 25.074358 ) 

 

Ainažu dzelzceļa stacija

 

                                                                   (1926.gada foto)

                                                                                        (2025.gada foto)

 

Ainažu šaursliežu dzelzceļa stacija ierīkota 1912. gada 12. augustā līnijā Ainaži-Valmiera-Smiltene. Ainažos uzbūvēja divstāvu staciju ar peronu un bufeti. Stacijā bija liela rosība, vakaros bufete bija pilna ar cilvēkiem, kuri ieradās te kā pasažieri vai arī gādāja par kravu iekraušanu un izkraušanu. Bet daži Ainažos ieradās no Rīgas ar tvaikoni – reizi nedēļā kursēja “Neibāde”, pēc tā nogrimšanas – tvaikonis “Kaija”.

1970. gadā tika slēgta Valmieras-Smiltenes līnija, un 1977. gadā vilcienu kustība Ainažu-Pāles iecirknī beidzās.

Ainažu skaistais stacijas nams mūsdienās ir apdzīvots un izskatās tāpat, kā tas redzams vēsturiskajās fotogrāfijās, bet sliežu gan vairs nav, vēl tikai vietām manāmi gulšņi. Uz piebraucamā ceļa un laukuma ēkas priekšā saglabājies vēsturiskais bruģis. Pie ēkas fasādes greznojas goda zīme – sakoptākais kopīpašums Ainažos 2007. gadā. Mājas iedzīvotāji kopējiem spēkiem rūpējas par savu vēsturisko namu un sētu, izjūtot par to lielu atbildību. Viens no lielākajiem darbiem nama uzturēšanā bijusi jumta nomaiņa par kopējiem līdzekļiem.

 

Adrese: Limbažu novads, Ainaži, Valdemāra iela 8 

 

Ainažu pareizticīgo baznīca

 

                                                        (Fotografēts 2016.gadā, V.S. foto)
 

                                                        (Fotografēts 2026.gadā, V.S. foto)

 

Draudze dibināta 1889. gadā. Tā kā apkārtnē bija maz krievu, draudzē ievērojams skaits locekļu bija latvieši un igauņi. Baznīca pēc Jāņa Frīdriha Baumaņa projekta celta no 1894. līdz 1895. gadam un tika nosaukta Arsēnija Lielā vārdā. Tā darbojās līdz 1958. gadam, kad Latvijas okupācijas varas iestādes to slēdza. Baznīcā ierīkoja noliktavu, bet iekārtas pārveda uz Salacgrīvas pareizticīgo baznīcu. 1995. gadā draudze atjaunojās un 2001. gadā toreizējais Rīgas arhibīskaps Aleksandrs iesvētīja jauno baznīcas zvanu. No Salacgrīvas dievnama tika atgūtas tur glabātās Ainažu baznīcas vērtslietas. Pie baznīcas atrodas draudzes nams, kurā notiek Latvijas pareizticīgās baznīcas draudžu bērnu nometnes. Baznīcā notiek arī luterāņu draudzes dievkalpojumi.

 

Adrese: Limbažu novads, Ainaži, Valdemāra iela 63 

 

Sidgundas ūdensdzirnavas

 

                                                         (Fotografēts 2021.gadā, V.S. foto) 

                                                        (Fotografēts 2026.gadā, V.S. foto)

 

Mūsdienās palikušas tikai drupas.

Laikraksts “Cīņa” 1950.gadā raksta: “Laikraksta „Cīņa" redakcija saņēma sūdzību no kolhozniekiem, ka Sidgundas dzirnavas nolaidības dēļ nevar strādāt un kolhozniekiem jābrauc uz tālākām dzirnavām. Dzirnavu vadītājs b. Kuļikovs vienaldzīgi izturas pret dzirnavu darba pareizu noorganizēšanu. Arī Rīgas augļu un konservu fabrikas direktors b. Ļeļčuks, kuram pakļautas dzirnavas, neinteresējas par dzirnavu darbu. Sūdzībā minētos faktus redakcija paziņoja Pārtikas rūpniecības ministrijai. Ministra vietnieks b. Bizainis redakcijai ziņo, ka, pārbaudot sūdzību, tajā minētie fakti apstiprinājušies. Dota pavēle aizsprosta nemākulīgas un nepareizas izgatavošanas un uzstādīšanas dēļ radušos zaudējumus iekasēt no vainīgajiem; dzirnavu  vadītāju b. Kuļikovu par bezdarbību un dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izlietošanu savā labā — no darba atbrīvot, kā arī aizrādīt Rīgas augļu un konservu fabrikas direktoram b. Ļeļčukam, ka viņš nekontrolē dzirnavu darbu, un galvenajam grāmatvedim izteikts rājiens. Brīdināti visi uzņēmumu direktori, ka par uzņēmumiem pakļauto izejvielu bāzu un palīgsaimniecību darba nekontrolēšanu vainīgos disciplināri sodīs”.

 

Adrese: Siguldas novads, Mālpils pagasts, Sidgunda (koordinātes -  56.962540, 24.929322 ) 

Auļukalna pienotava

 

                                                        (Fotografēts 2026.gadā, V.S. foto)

 

Dzērbenes-Auļukalna piensaimnieku sabiedrība dibināta un uzsākusi darbību 1923. gadā kā rokas pienotava, bet piena daudzumam vairojoties 1925. gadā pārkārtota par tvaika pienotavu. Sabiedrībā skaitās 26 biedri un kopā 89 piena piegādātāji. Saviem līdzekļiem sabiedrība ir pārbūvējusi tai piešķirto divstāvu ēku un iegādājusi vajadzīgās piensaimniecības mašīnas, kā arī iebūvējusi veikala un dzīvojamās telpas darbiniekiem. Sabiedrības koppienotavā 1936. gadā ražoti 51030,2 kg vai 1000 muciņas eksportsviesta, no kura daudzuma nosūtītas eksportam 955 muciņas. Sabiedrība progresē, jo pēdējos divos gados piena pievedumi vairojās ik gadus par 20—35 procentiem un pateicoties tam, ka sabiedrībā nav ieguldīti sveši kapitāli, sviesta ražošanas pašizmaksa, respektīvi apstrādāšanas izdevumi par 1 kg sviesta samazinājušies no 65 santīmiem 1927. gadā uz 22 santīmiem 1936. gadā. Pateicoties pārvaldes un darbinieku draudzīgai, saskaņotai sadarbībai arī izskaidrojami līdzšinējie sabiedrības panākumi. (Cēsu apriņķis. Dzīve un darbs., 1937)



Adrese: Smiltenes novads, Drustu pagasts, Auļukalns (koordinātes - 57.231629, 25.786876 )