Sietiņiezis

 

                                                     (Fotografēts 2016.gadā, V.S. foto)

 

Sietiņezis ir viens no Latvijas skaistākajiem iežiem un lielākais baltā smilšakmens atsegums Baltijā. Tas ir apmēram 15m augsts un 400m garš.

Viedokļi par Sietiņieža nosaukumu dalās. Viens uzskats vēsta, ka nosaukums radies no ieža izskata, kura virsma klāta ar savvaļas bišu veidotām aliņām, tādejādi veidojot sietiņu. Savukārt otrs uzskats vēsta, ka atsegums ir nosaukts pēc tuvējām Sietiņu mājām.

No Sietiņieža dienviddaļas paveras iespaidīgs skats uz Gaujas senleju. Pirms sabrukšanas 1975.gada vasā uz Sietiņieža virsotni vedusi arka (dižākā dabiskā arka). Velve bijusi līdz 4 m plata.

1920-os gados uz Sietinieža uzstādīta pieminas plāksne no LU akadēmiskās studentu vienotnes „Līdums” ar uzrakstu: „Skaties uz skaisto Latviju un priecājies par to!"

 

Adrese: Valmieras novads, Vaidavas pagasts (koordinātes - 57.427849, 25.386422 )

 

 

Kazu grava (Kazugrava, Kazu ieleja, Lībānu - Jaunzemju ieleja)

 

                                       (Septiņavotu ūdenskritumi, fotografēts 2014.-2020., V.S. foto)

                                                           (Annas avotiņš, fotografēts 2015.gadā, V.S. foto)

 

                                       (Kazu gravas Sikspārņu alas, fotografēts 2015.gadā, V.S. foto)

 

Kazu grava atrodas Priekuļu pagastā, netālu no autoceļa P20. Kazu grava ir valsts aizsargāta teritorija. Šajā ielejā atrodas vairāki nozīmīgi apskates objekti – avoti, ūdenskritumi un alas.

1979.gadā “Padomju druva” raksta: “Ja esam nonākuši Garkalnē (ne tajā pie Rīgas) un nogriežamies pa ceļu. kur uz rādītāja stabiņa rakstīts «M. Ceipi» un «Graviņas», tad nekļūsim, tā teikt, pašā Kazu gravas sirdī. Ceļš noved pie vecām kaļķu cepļu bedrēm. Tolaik, kad vēl nekūpēja cementa fabriku dūmeņi, bet laukos sākās intensīva būvēšanās, dedzināja un izmantoja kaļķus. Vēl tagad dažās vietās redzamas dziļas ratu iegrauztas grambas, ko iebraukušas garās kaļķu pircēju vezumnieku rindas. Tagad  bedres apaugušas ar bērziem, liepām, pīlādžiem un atgādina mazu mini parku, kur dažus metrus augstās, atsegtās akmens sienās vēl redzamas seno cepļu ieejas. Bet ak vai! Arī Kazugravai nav gājusi secen mežu piesārņošanas sērga. Cik akmeņu un atkritumu tur nav sagāzts! Tālāk ceļš aizliecas gar mazu gravmalas plaviņu, kur pirms vairākiem gadiem sāka zaļot bērzu audzīte. Bet izrādījās, ka selekcijas un izmēģinājumu stacijai pietrūka zemes, kur izliet vircu, tāpēc visu dienu traktorists veda vircu un izlēja bērziņos. Nākamajā pavasarī bērziņi vairs nesazaļoja. Kazu grava laikam būtu pavisam pazudusi zem netīrumu kalniem, ja nebūtu nodibināts Gaujas nacionālais parks. Kāda laime! Nu vienreiz brīvi var uzelpot daudz cietusī Kazu grava. Pamazām ar nobirušām lapām un zāli pārklājas neglītās drazu kaudzes, tikai no pašām lielākajām vēl laukā rēgojas kāds sarūsējis spaiņa dibens. Un kāds bērzs, kura slaido, balto stumbru savainojis traktors, skaita savas pēdējās dienas, apliecinādams cilvēka nežēlību pret dabu. Dabā tomēr nekas nestāv uz vietas. Bērzu audzītes vietā starp alkšņu brikšņiem tagad saaugusi osīši. Dažs krietna vīra augumā, dažs tikai pāris sprīžu garš. Latvijas meži nav bagāti ar osiem, jo tiem trūkst alkšņa vai kāda cita koka izturības. Cilvēkam jāpalīdz ošiem izaugt. Tāpēc, sadarbojoties GNP un mežrūpniecības darbiniekiem, nākamajā pavasarī nolemts osīšus attīrīt no sīkās brikšņas. Paies gadu desmiti, un, skaties, šalks jau ošu birzs.”

2018.gadā eliesma.lv raksta: „Kazu gravas avoti cenšas atjaunot cilvēku reiz sabojāto ekosistēmu. Kazu grava ir pietiekami populārs tūristu apskates objekts. Lielāko ievērību te izpelnījies apsūnojušo akmeņu rotātais Septiņavotu ūdenskritums, kuru ūdeņiem bagātākajā laikā pat vērtē par visiespaidīgāko Latvijā. Tas ir 7,5 metru augsts un pavasarī veido ļoti gleznainu ainavu, bet tādās ziemās, kad ūdens sasalst, te top pasakaina pils. Ir te arī mazāki, vien lietainākās sezonās skatāmi ūdenskritumi. Arī 300 metrus zemāk no galvenā strauta ir vēl viens, ap 1,2 metrus augsts un 2,8 metrus plats ūdenskritums”.

 

Adrese:  Cēsu novads, Priekuļu pagasts (koordinātes - 57.332524, 25.334258 ; 57.332750, 25.35487 u.c.)

 

Kandava, dzīvojamā ēka Talsu ielā 9

 

                                                          (Fotografēts 2024.gadā, V.S. foto)

 

Mūra vienstāva dzīvojamā ēka ar mansardu un mezonīnu celta 19.gadsimta beigās. 1879. - 1917. gadā gruntsgabala īpašnieks bija Jānis Kārkliņš, galdnieks un miesta domnieks. 1917. gadā īpašumu mantoja viņa dēls Kārlis Kārkliņš, vēlākais Kandavas pilsētas galva 1928. - 1931. un 1934.- 1939. gadā, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. 1922. gadā uz gruntsgabala atradās mūra dzīvojamā ēka, ērberģis un 4 saimniecības ēkas. Sētā bija galdnieku darbnīca, pārvietojams gateris, smagā mašīna un autobusiņš, kas uzturēja satiksmi ar Kandavas staciju. 1935. gadā te atradusies Kandavas pilsētas valde, pēckara gados – milicijas un iekšlietu komisariāta nodaļas jeb čekas mītne. 1997. gadā īpašuma tiesības atjaunotas K. Kārkliņa bērniem Fredim Kārkliņam un meitai Helēnai Plēģerei.

 

Adrese: Kandava, Talsu iela 9