Stukužas pusmuiža (Stukūžu pusmuiža, Stuckusch)

 

                                               (Fotografēts 2024.gadā, Līgas Landsbergas foto)

 

1932.gada izdevumā „Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē“ teikts: „Kokmuižas īpašnieka Ernsta Heinriha Anhorna fon Hartvisa laikā ierīko Stukužas, Jēra un Tilcēna lopmuižas. Stukužu vācu valodā nosauc par „Jungfrauenhof" (Jumpravu muižu) par godu īpašnieka četrām meitām: Henrietei, Amālijai, Dorotejai un Annai“.

Es gan nekad nevienā kartē neesmu redzējusi, ka Stukužas pusmuiža būtu saukta par Jungfrauenhof, tikai par Stuckusch.

 

Adrese: Valmieras novads, Kocēnu pagasts (koordinātes - 57.510959, 25.331445 )

 

Smiltenes spēkstacija

 

                                                            (20.gadsimta sākuma foto)

                                                                                 (2022.gada foto) 

 

                                                          (Fotografēts 2024.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                         (Smiltenes spēkstaciju plāns)

 

Pateicoties firstam Līvenam, Smiltenes hidroelektrostacijas stāsts aizsākas 1901. gadā, kad Smiltenes muižu ar elektrību apgādāja vienā no muižas ēkām ierīkotais ūdens rats ar ģeneratoru. 1913. gadā tika uzcelta otrā HES. Poļu strādnieki 420 m garo kanālu izraka vienas vasaras laikā. Ar izraktām zemēm paaugstināja Tepera ezera dambi, lai iegūtu maksimālo ūdens līmeņa starpību (14 m). Rīgā Meyer&CO rūpnīcā izgatavotai turbīnai ūdeni pievadīja pa 75 cm resnu tērauda cauruli, kura bija izveidota no lokšņu dzelzs, to kniedējot.Šo spēkstaciju darbināja tikai līdz pusnaktij. Tikai tad, ja kādam turīgam smiltenietim bija jubilejas svinības vai kāds cits svarīgs notikums, to par speciālu samaksu darbināja ilgāk. Spēkstacija darbojās līdz 1961. gadam. Daudzus gadus elektrostacija un iekārtas netika izmantotas. Tad ēku savā pārziņā pārņēma Smiltenes 7.ceļu pārvalde. HES ēkai 1978.gadā uzbūvēja otro stāvu un to pārveidoja par divģimeņu dzīvojamo māju. Turbīna palika vecajā vietā.

Jauno HES firma sāka būvēt 1998.gada vasaras mēnešos, stāvajā nogāzē ierīkojot divas ūdens pievadcaurules.

Mūsdienās parkā redzama jaunā privātā elektrostacija, kas uzcelta 1999. gadā un ik dienu atgādina par Līvena ieguldījumu un Smiltenē radīto elektrisko apgaismojumu.

 

Adrese: Smiltene (koordinātes 57.428138, 25.914073 un apkārtne)

 

Valmieras mācītājmuiža

 

                                                            (1799.gada Broces zīmējums)

                                                                                    (1920.gada foto)

 

                                                      (Fotografēts 2023.gadā, V.S. foto)

                                                          (Fotografēts 2024.gadā, Līgas Landsbergas foto)

 

Savu sākotnējo veidolu maz saglabājis Valmieras luterāņu draudzes pastorāts, kurš savā tagadējā vietā uzrādīts jau 1673. gada Valmieras ordeņa pils un pilsētas plānā (1874. gada kopija no Stokholmas kara arhīvā esoša oriģināla). Ap 1696. gadu zibens iespēris mācītājmuižā un nodarījis lielus zaudējumus. 1698. gadā atkal šīs pašas nelaimes dēļ nodegusi rija. 1696. gadā mācītāja muižā ir vidēja labuma dzīvojamā ēka, 13 - 14 baļķu augsta, 20 asis gara, 4 1/2 asis plata. Ir tur arī pavisam veca skolas un studējamā istaba, 10 asis gara, 4 asis plata. Kūtis gluži jaunas. Ir kleķa zirgu stallis ar vāgūzi, divas rijas, 5 asis garas. 1702. gadā krievi nodedzināja mācītājmuižu un nošāva mācītāju J.N.Hardungenu (J.N.Hardung arī Härtungen). 1709. gadā mācītājs K. G. Neuhauzens (Cb.G.Neuhousen) lūdz virskomisāru palīdzēt atjaunot muižas ēkas. 1725. gadā atkal aktuāls ir jautājums par mācītājmuižas ēku atjaunošanu. Tur jāceļ dzīvojamā ēka, klēts, stallis ar ratnīcu, pirts, kā arī kūtis. Viceprezidents izrīko celtnēm vajadzīgā materiālo pievešanu. Viss materiāls zemniekiem steigā jāpieved, jādod arī vajadzīgie palīgstrādnieki. 1725.gada 13. novembrī fon Menzenkampfs, Mujānu rentes kungs, kā baznīcas priekšnieks ziņo landrātam un viceprezidentam Rīgā: ar mācītāja muižas celšanu puslīdz sokas. Tikai Kokmuiža sūta pie celšanas darbiem nevis pienācīgus strādniekus, kā tas vispār parasts, bet gan meitas un 8-9 gadus vecus zēnus. Būvdarbi turpinās vēl 1728.gadā. Pēc laika mācītāja dzīvojamā ēka atkal kļūst novecojusi, un 1768.gadā, mācītāja Frīdriha Gotlība Hildes laikā, tiek celta jauna mūra ēka, kura pārbūvēta, 1930.gados uzceļot otro stāvu, saglabājusies vēl šodien. Sākotnēji, kā var spriest pēc J. K. Broces 1799. gada zīmējuma,  tā bija vienstāva, ar stāvu divslīpju jumtu, kura gali nošļaupti, un trīs aiļu asu rizalītu centrā. Ēkas stūros un starp logailām redzami rusti, ieeju rotā portāls, bet rizalīta trīsstūra frontonu apaļš logs. Logailas bija ar segmentveida pārsedzām. Šī baroka ēka bija ievērības cienīgs sava laika arhitektūras paraugs. Tā bija līdzīga privāto muižu pilīm un kungu mājām, profesionāli projektēta un krasi atšķīrās no tām mācītājmājām, kuras gandrīz pēc viena parauga tika celtas desmitiem, piemēram, Dzērbenē, Burtniekos, Straupē, Smiltenē un citur. Pēc privāto muižu parauga un precīza plāna bija izveidota arī centra apbūve kopumā. Ēkas grupējās ap taisnstūra pagalmu, kura vidū atradās liela apaļa puķu dobe. No mācītājmājas pa kreisi redzama  klēts un kāda cita saimniecības ēka, pa labi - stallis ar lieveni. No šīm ēkām saglabājusies pēdējā, un, kā norāda akmenī iekaltais gada skaitlis, celta 1795. gadā. Pagalmu norobežo žogi, aiz kuriem redzami stādījumi un parks. Jāpiebilst, ka mācītāja Ferdinanda Valtera (F. Wolter) laikā par dārznieku strādāja Rāceņu māju saimnieka dēls Pēteris Grasmanis.

Par Valmieras pastorāta rocību liecina  mācību māja - liela, 1849.gadā celta mūra ēka, kas nojaukta 1928. gadā. Mācību mājas parasti bija nelielas, vienstāva, vai pat atsevišķi vispār nebija, šim mērķim izmantojot vienu telpu mācītāja mājā vai kalpu mājā. Valmieras mācību mājas celšanā nopelni ir minētajam mācītājam F. Valteram. Jaunā ēka bija daudzfunkcionāla - tur notika ne tikai mācības, bet arī Brāļu draudzes saiešana, svētku sarīkojumi, dziedāšanas nodarbības ērģeļu pavadībā. Bez šīs ēkas draudzei piederēja vēl ķestera un skolmeistara mājas pilsētā. Mācītājs Ferdinands Valters (1801.-1869.) bija Valmieras ārsta Hermaņa Valtera dēls. Viņa laikā draudzē nodibinājās biedrības cīņai par atturību un tikumību, plaši izvērsās palīdzība  nespējniekiem, nabagiem un slimajiem. Mācītājs bija tas, kurš 1835. gadā ieteica par topošā Vidzemes skolotāju semināra Valmierā vadītāju Jāni Cimzi. Pēc F. Valtera norādījuma, J. Cimze divus gadus mācījās Veisenfelsas skolotāju seminārā Vācijā, iepazinās ar pedagoģisko darbu Austrijā, Šveicē un Ziemeļitālijā. 1842. gadā mācītāju ieceļ par Pēterburgas konsistorijas virskonsistoriālpadomnieku, 1855. gadā F. Valters kļūst par ģenerālsuperintendentu, tiek apbalvots ar zelta krustu, Staņislava ordeni un 1860. gadā iecelts par bīskapu. Lieli ir viņa nopelni latviešu kultūras un izglītības veicināšanā, taču vienlaicīgi mācītājs bija pārvācošanas piekritējs un jaunlatviešu kustības kritizētājs.
Valmieras pastorāts saistās arī ar pirmo latviešu izcelsmes mācītāju Jāni Neilandu (1840-1915.). Viņš bija aktīvs garīgo dziesmu tulkotājs, senas latviešu reliģiskās literatūras krājējs, Latviešu draugu biedrības Vidzemes direktors un iemīļots draudzes gans. (“Latvijas mācītājmuižas”, 2002)

Mūsdienās ēka pārbūvēta un tajā atrodas centrs “Valdardze” - sociālā rehabilitācija vardarbībā cietušām personām.

 

Adrese: Valmiera, Raiņa iela 9f