Piemiņas akmens 1941.-1949.gada represēto piemiņai uzstādīts 1990.gadā. Akmenī iegravēta Kārļa Skalbes dzejas rinda: “Aiz manis zeme pilna sāpju..” Piemineklis atrodas pie Kalvenes dzelzceļa stacijas.
Adrese: Dienvidkurzemes novads, Kalvenes pagasts (koordinātes - 56.621722, 21.693489 )
.jpg)
Par šī pieminekļa atklāšanu raksta laikrakasts “Laiks” 1991.gada augustā: “Deportāciju 50 gadu atcerei 14. jūnijā pie Vērgales baznīcas pulcējas liela sēru draudze, lai atcerētos 1941. un 1949. gada deportētos pagasta iedzīvotājus, kuru piemiņai tēlnieks Vilnis Bergs bija izveidojis iespaidīgu pieminekli. To iesvētīja Grobiņas iecirkņa prāv. J. Dreiblats. Piemiņas vārdus teica aktieris Leonīds Locinieks no Liepājas, bet no vietējās skolas Ēriks Kūdums, no LTF — Mirdza Sīpola. Aktu kuplināja Vērgales jauktais koris E. Ķeplša vadībā un draudzes ansamblis "Liepa". Pieminekli rotāja ziedu lauks ar degošam svecītēm. Pie pieminekļa bija novietoti jauni skaisti krēsli, kuros sēdināt goda viesus — tos, kas atgriezušies. Līdzekļus piemineklim sagādāja Vērgales lut. draudze, pagasta Izpildu Komiteja, Latvijas Tautas fronte un Ziemeļkalifornijas latviešu ev. lut. draudze.”
Adrese: Dienvidkurzemes novads, Vērgale (koordinātes - 56.712598, 21.178655 )
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
(Fotografēts 2024.gadā, Līgas Landsbergas foto)
Vērgales baznīcu 1597. gadā uzbūvēja toreizējais muižas īpašnieks, hercoga padomnieks, Aizputes pilskungs Gerhards fon Nolde.
“Ideju sagraut baznīcu, kuras pirmsākumi datēti ap 16. gadsimtu, šodien mēs vērtējam kā prātam neaptveramu barbarismu. Bet vēl 1985. gadā tā bija realitāte! Pensionētā vēstures skolotāja Mirdza Sīpola skaidri atceras to dienu Gorbačova valdīšanas laikā, kad bērni, nākot uz skolu, pamanījuši Vērgales baznīcas nojaukšanu. Grūti bijis tam noticēt. “Kad paziņojām to Kultūras ministrijai, briesmu darbi tika apturēti. Diemžēl no dievnama bija palikusi vien siena un torņa daļa, bet kapi ap baznīcu bija izpostīti. Tika aizsūtīta vēstule agrāk šeit kalpojušam mācītājam Arnoldam Ernstsonam, kurš dzīvoja ASV. Viņa vadībā tapa vēstules Raimondam Paulam, Sergejam Meirovicam, kā arī Anatolijam Gorbunovam un Liepājas rajona izpildu komitejai. Mērķis – panākt, lai postījumu atjauno. Sanfrancisko mītošais garīdznieks saorganizēja latviešu evaņģēliski luterisko draudžu locekļus, viņi sameta naudu. Mācītāja Ernstsona sievai Eiženijai, iecienītai ārstei, bija iekrājumi, un abi dzīvesbiedri ziedoja personīgos līdzekļus baznīcas atjaunošanai. 1991. gadā arhibīskaps Kārlis Gailītis iesvētīja jaunā dievnama pamatus”, tā raksta la.lv 2020.gadā.
1990.gadā “Londonas avīze” raksta: “Vērgales vietējās iestādes, parādīdamas savu zemcilvēcību, ar buldozeriem un traktoriem noārdījušas draudzes dievnamu, vienīgi atstājuši torni kapličas vajadzībām. Funkcionāri vēlāk no dievnama sakrāliem traukiem dzēruši vodku, un kristību trauks ciema izpildu komitejā izmantots papirosu pelniem. Šajā kauna darbā piedalījušies tikai partijnieki”.
1991.gada “Austrālijas latvietis” raksta: “Vērgales pagasta iedzīvotāji nolēmuši atjaunot sagrauto Vērgales baznīcu. Atbalstu jau apsolījis Vērgales draudzes bijušais mācītājs prāvests A. Ernstsons no ASV”.
1997.gada laikrakstā “Literatūra.Māksla.Mēs” raksta: “Vērgales baznīcas vārds uzreiz tika minēts kā labākais piemērs klusam, mērķtiecīgam darbam, ar kuru panākta pieminekļa atdzimšana no pilnīgām drupām. Vērgales luteriešu dievnams kā mūra celtne rakstos minēts jau 1597. gadā. Pēc nieka četriem gadu simtiem baznīca atjaunota no pilnīgas drupu kaudzes, kas presē salīdzināta ar zemestrīci. Piemineklis bija novests pilnīga sabrukuma stāvoklī, tādēļ var tikai apbrīnot uzņēmību un prasmi, ar kādu tas atjaunots”.
Adrese: Dienvidkurzemes novads, Vērgales pagasts (koordinātes - 56.712763, 21.179216 )