Latvijas muižas un pilis un citas interesantas vietas

(Ēka sanatorijas laikā)

(Fotografēts 2024.gadā, V.S. foto)

Vairākas cēsnieku paaudzes atceras, ka Cēsīs, Vaļņu ielā 21 sarkanu ķieģeļu namā ar balti krāsotām logu apmalēm un tornīti ilgus gadus bija pienotava. Tikai retais dzirdējis par bijušo Smilgas sanatoriju, kas sākotnēji atradusies šajā namā. Nama fasādes frontonā redzams būvniecības gadskaitlis 1902.
Augusts Smilga (1867 1922) Cēsīs bija ienācējs no Ungurpils pagasta. 1881. gadā viņš devās uz Cēsīm un sāka mācīties Cēsu apriņķa skolā. Mācības A. Smilga turpināja Bērzaines ģimnāzijas 1883.gadā jaunuzceltajā ēkā. Pēc tās beigšanas viņš devās uz Tērbatas Universitāti, kur studējot medicīnu ieguva augstāko izglītības pakāpi - medicīnas doktors. Dažus gadus A. Smilga bija ārsts Kurzemē un Zemgalē, bet 1899. gada decembrī viņš ar ģimeni sāka dzīvot un strādāt Cēsīs. Līdztekus ārsta praksei, no 1900. gada viņš bija ārsts tajā pašā skolā, kurā pats bija mācījies un kurā par skolotāju strādāja brālis Miķelis.

Pēc pāris gadiem A. Smilga sāka realizēt ieceri par jauna tipa ārstniecības iestādes - sanatorijas izveidi. 1902. gada sākumā viņš no Iekšlietu ministrijas medicīnas departamenta saņēma atļauju dibināt privātu ārstētavu reimatisma un nervu slimniekiem. A. Smilga ieguva zemes gabalu Vaļņu ielā, uz kura gada laikā uzcēla sanatorijas ēku. Par to kāds vietējais korespondents 1903. gada marta sākumā pēc sanatorijas atklāšanas rakstīja laikrakstā Pēterburgas Avīzes: “Pie atklāšanas akta piedalīties bija uzlūgta vai visa vietējā inteliģence. Iestāde ierīkota pēc visiem jaunlaiku prasījumiem, kā: centrālu apkurināšanu un elektrisku apgaismošanu. Maksa par ārstēšanu līdz ar ēdienu un apkalpošanu samērā ar to, kas tiek dots, ir visai lēta. Ar šo iestādi Dr. A. Smilgas k-gs uzstādījis Cēsīs pieminekli, ar kuru arī lielākas pilsētas varētu lepoties”.

Sākoties krievu japāņu karam, drīz viņu iesauca militārajā dienestā un viņam bija jādodas uz gandrīz vai pasaules otru malu, proti, uz tagadējās Ķīnas ziemeļaustrumiem, kur viņš bija nosūtīts par hospitāļa ārstu lauka lazaretē pie Mukdenas. Pēc krievu armijas sakāves A. Smilgam izdevās atgriezties Cēsīs pie ģimenes un turpināt darbu sanatorijā.

Kādā 1912.gada Cēsu ceļvedī lasāms par A.Smilgas sanatoriju. Tur norādīts, ka, pielietojot dažādus ārstniecības līdzekļus - elektriskās gaismas peldi, sauso sviedrēšanos, ogļskābās, kliju, sāls vannas, saules un gaisa peldes, peldbaseinu, dušu, masāžu, vingrošanu, ārstē reimatismu, anēmiju, nervu saslimšanas, podagru, sirdsslimības, paralīzi, skrofulozi, nieru, aknu un citas slimības. A. Smilga pacientiem stāstījis arī par uzturu, dažādu augu tēju un paņēmienu lietošanu veselības traucējumu gadījumos. Veselības saglabāšanai un uzlabošanai ārsts A. Smilga ieteicis arī vingrošanu un sauļošanos, ko varēja darīt sanatorijas dārzā vai katrs pats mājās.

Sanatorijas darbību pārtrauca Pirmais pasaules karš. 1919. gada maijā A. Smilgas sanatorijas ēkā atradās Otrā Padomes slimnīca, kur ārstēja lipīgo slimību slimniekus.
Augusts Smilga nomira pēkšņi ar trieku 1922. gada 14. septembrī apglabāts Cēsīs Vācu kapos. Viņa atraitne Alise Smilga bijušās sanatorijas telpas 1927. gadā iznomāja Cēsu piensaimnieku sabiedrības pienotavai, kas šo namu 1933.gadā nopirka. Piena pārstrāde šajā ēkā notika līdz pat 2003. gada sākumam.

Vēl 2010. gadā šis Vaļņu ielas nams bija labi pamanāms un saglabājis savu arhitektonisko un kultūras vērtību. Arhitektūras eksperti rekomendēja piešķirt ēkai vietējas nozīmes valsts aizsargājamā kultūras pieminekļa statusu. 2011.gadā ēkā bija izcēlies ugunsgrēks. Diemžēl jau 2016. gadā nams ir kļuvis par graustu.

1936.gadā “Cēsu vēstis” raksta: “Cēsīs, Vaļņu ieiā 21, jau gadu desmitiem, spītēdams laiku viesulim, lepni stāv ķieģeļu nams, kuram vienmēr piekritusi ievērojama loma mūsu pilsētas saimnieciskās dzīves attīstībā. Kādreiz šinī namā bija slavena dziedniecības iestāde, bet kopš 1926. gada tur rosīgi darbojas ne mazāk slavenā Cēsu piensaimnieku sabiedrība. Kādā dienā žurnālista ziņkārība spiež mani pārkāpt piensaimnieku nama slieksni un palūkoties, kas notiek aiz šī nama sienām. Izrādās, ka mana ziņkārība pamodusies diezgan neizdevīgā brīdī: uzņēmuma vadītājs J. Rullis dienesta darīšanās aizbraucis uz Rīgu, un tātad man nav lemts sarunāties ar cilvēku, kas vada un pārzin visus noslēpumainos piena pārvēršanās ceļus. Ar uzņēmuma iekārtu mani laipni iepazīstina sviesta ražošanas meistars P. Bogdanovs. Krustām šķērsām savītas caurules, lieli un mazi kubli, milzīgas riņķojošas mucas — viss tas sastāda to mehānismu, kas pienu pārvērš krējumā, sviestā, kefirā un citos produktos. Par to, lai šis mehānisms vienmēr būtu labā kārtībā, rūpējas mašīnmeistars A. Rullis. Pie pienotavas pastāv arī laborātorija un veikals, kur dabūjami visi piena produkti. Darbs pienotavā rit noteiktā, negrozāmā kārtībā. Plašais mehānisms darbojas kā uzvilkts pulkstenis. Vislielākā rosība pienotavā valda rītos, kad zemnieki no plašās Cēsu apkārtnes pieved pienu. Rīta stundās pie pienotavas nama drūzmējas arī Cēsu sievas ar kannām, spaiņiem un citiem traukiem. Viņas nāk pēc sūkalām, kuras ļoti noderīgas cūku un citu mājkustoņu barošanai. Dažreiz pieprasījums pēc sūkalām lielāks nekā piedāvājums — tad sievu starpā izceļas spēkošanās. Katra cenšas tikt pirmā pie sūkalu mucas, un tādās reizēs nav jābrīnās, ja pasprūk viens otrs asāks vārds un roka izdara vienu otru neatļautu kustību. Kad sūkalas izdalītas un sievas ar pilniem traukiem izklīdušas, ap pienotavu iestājas it kā miers. Bet iekšā klaudz mašīnas, griežas sviesta kuļamās mucas, un noliktavā krājas saražotie produkti, kurus pārdod vietējā tirgū vai eksportē. Kad esmu jau uz ielas, vēl uzmetu skatu staltajam namam un saku sev : Lūk, iestāde, kas ražo zeltu!”

Adrese: Cēsis, Vaļņu iela 21

(Fotografēts 2020.gadā, V.S. foto)

(2020.gada foto)

(1930-to gadu foto)

Pirmā Veckalsnavas luterāņu baznīca bijusi veca koka ēka, kurai tornis jau sen bijis noņemts. Tā pilnībā gājusi bojā 1643. gadā. Ziņas par tagadējo mūra baznīcu parādās 1774. gadā, kad baznīcas grāmatā ir veiktas atzīmes par akmeņu pievešanu jaunajai baznīcai. 1830. gadā tie vēl stāv neizmantoti, bet vēlāk pamazām tiek uzsākta tagadējās mūra baznīcas būvniecība, kura pabeigta 1835. gadā, kad jaunā baznīca arī tiek iesvētīta. No 1908. gada līdz 1918. gadam Kalsnavas draudzes mācītājs bija latviešu rakstnieks un politiķis Andrievs Niedra. 1944. gadā, Otrā pasaules kara laikā, baznīca tika sagrauta

1930.gada “Latvijas jaunatne” kādā aprakstā raksta: “Piespiedām pedāļus, pārbraucām pa lielceļu pie Jaunkalsnavas stacijas Gulbenes — Pļaviņu dzelzceļu un pēc kādas pusstundas ieraudzījām Veckalsnavas baznīcu — torņa galā ar modrības simbolu gaili! Veckalsnavas draudzē, kā zināms, ilgus gadus ir darbojies „Dažu skaistu ziedu" autors - dzejnieks, rakstnieks un mācītājs Andrievs Niedra.”

Adrese: Madonas novads, Kalsnavas pagasts (koordinātes - 56.744844, 26.025238 )