Tornis savulaik kalpoja lokomotīvju nodrošināšanai ar ūdeni. Mūsdienās šī celtne ir zaudējusi savu primāro funkciju. Tornis celts pagājušā gadsimta sākumā, bet nav iekļauts valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā īpašnieka noraidošās attieksmes dēļ. Teritorija pieder uzņēmējam Aivaram Burģim, kurš 2024.gadā vēlas to pārdot dzīvojamo ēku celtniecībai.
Adrese: Liepāja, Ezermalas iela 1
.JPG)
.JPG)
.JPG)
.JPG)
Par rūpnīcas dibināšanas dienu uzskata 1882. gada 28. septembri, kad Jaunliepājā sāka celt dzelzs velmēšanas, stiepļu un naglu rūpnīcu Böker u. Co. Rūpnīcas celtniecībai starp Aleksandra ielu (mūsdienās Brīvības iela) un dzelzceļa līniju tika iegādāts 933 m2 zemes gabals. 1883. gada februārī tajā bija nodarbināti 260 cilvēki. 1891. gadā tika palaista pirmā martena krāsns, 1899. gadā rūpnīcu par 1,5 miljoniem rubļu pārdeva. 1900. gadā strādājošo skaits sasniedza 1300 cilvēku, 1908. gadā strādājošo skaits sasniedza 1900, bet gada apgrozījums 4 miljonus rubļu. 1907. - 1912. gadā finanšu grūtībās nonākušo uzņēmumu pārstrukturēja un pārveidoja par akciju sabiedrību ar 2,5 miljonus rubļu lielu pamatkapitālu. 1912. gadā akciju sabiedrības Böker u. Co īpašniekiem piederēja sešas ražotnes Liepājā, Rīgā un Tallinā, tai skaitā divas kara kuģu būvētavas.
Pēc Pirmā pasaules kara rūpnīca tupināja darboties kā Liepājas drāšu fabrika, tas bija otrs lielākais pilsētas uzņēmums, kurā ražoja gan dzelzceļa sliedes, gan arī naglas, stiepli, vīles, dakšas, lāpstas un citas plaša patēriņa preces. 1933. gada augustā tā bankrotēja un par 1 miljonu latu pārgāja Liepājas Kara ostas darbnīcas īpašumā.
Otrā pasaules kara laikā 1944. gada rudenī padomju aviācija sabombardēja rūpnīcu, un tās darbība tika apturēta. 1945. gadā to pārdēvēja par "Sarkano metalurgu", tās pirmais direktors bija no PSRS atbraukušais Pēteris Zvaigzne, agrākais metalurģiskās rūpnīcas direktors Donbasā. 1950. gadā skārda velmēšanas stāvā sāka ražot jumta skārdu, 1958. gadā iesāktā rūpnīcas rekonstrukcija tika apturēta. Nacionālkomunistu vajāšanu laikā 1958. — 1959. gadā Komunistiskās partijas Liepājas konferencēs asi kritizēja rūpnīcas attīstības tempus, un 1959. gada beigās P. Zvaigzni atlaida no amata.
No 1960. gada "Liepājas Metalurgs" specializējās tērauda armatūras ražošanā, 1965. gada decembrī darbu sāka martena cehs ar trīs martena krāsnīm, kurā 1970. gadā sāka darboties tērauda nepārtrauktās liešanas iekārta, 1976. gadā ceha gada ražīgums sasniedza 550 tūkstoši tonnu gadā. Otra velmēšanas stāva celtniecība, kā arī abu modernizācija 1978. gadā deva iespēju tēraudvelmēšanas ražošanas jaudu palielināt līdz 700–800 tūkstošiem tonnu gadā.
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1990. gadā rūpnīca pārorientēja produkcijas noietu pasaules tērauda tirgū. 1997. gadā "Liepājas Metalurgu" nodeva privatizācijai, tās jaunie īpašnieki 2006. gadā uzbūvēja sagatvju nepārtrauktās liešanas iekārtu, 2011. gadā — elektroloka tēraudkausēšanas krāsni. 2012. gada beigās jaunā elektrotēraudkausēšanas ražotne sasniedza projekta jaudu — gandrīz 850 tūkstošus tonnu gadā.
Pasaules finanšu krīzes iespaidā 2013. gadā "Liepājas Metalurgs" nonāca finanšu grūtībās un pārtrauca ražošanu, 2013. gada 4. novembrī tiesā iesniedza rūpnīcas maksātnespējas pieteikumu.
Bankrotējošo uzņēmumu iegādājās Ukrainas kompānija KVV Group, 2015. gadā rūpnīca atsāka darbu ar nosaukumu AS KVV Liepājas Metalurgs, izmantojot bijušajiem īpašniekiem piederošās ražošanas telpas un iekārtas. Tomēr 2016. gada septembrī KVV Liepājas Metalurgs tika pasludināts par maksātnespējīgu.
2018. gada 15. janvārī, pēc neveiksmīgas investora piesaistes, tika paziņots, ka visa metalurgam piederošā manta tiks pārdota pa daļām. 2021. gada 19. februārī AS "Liepājas Metalurgs" tika likvidēts.
2025.gadā rūpnīcas teritorija ir brīvi pieejama ikvienam, tiek veidotas jaunas ielas un stādīti koki un top industriālais parks.
Adrese: Liepāja, starp Brīvības ielu un dzelzceļu ( 56.524956, 21.026742 )
.JPG)
.JPG)
.JPG)
.JPG)
.JPG)
.JPG)
Šo savrupmāju no 1900. līdz 1901.gadam cēla Liepājā pazīstamais arhitekts Pauls Makss Berči pēc Berlīnes arhitekta Ernesta fon Īnes skicēm. Berči noteikti nevarēja iedomāties, ka tālā nākotnē tajā glabāsies viņa būvprojektu arhīvs – neskaitāmi plānu oriģināli, skices, uzņēmumu un darbu grāmatas – viss, kas sakrājies būvmeistara garajā darba mūžā un arī laikā pēc viņa nāves, kad viņa dēls turpināja veiksmīgi vadīt tēva uzņēmumu.
Ēka jau kopš 1935.gada visiem zināma, kā pilsētas muzejs tomēr sākotnēji tā tika celta kā savrupmāja Dr. Nisana Kacenelsona ģimenei. Nams šai dzimtai piederēja līdz pat 20.gadsimta 20.gadiem. Liepājas namīpašnieku sarakstā norādīts, ka jau 1925.gadā ēkai bijis cits īpašnieks – Levins (Lewin). Savukārt no 1936.gada, tāpat kā mūsdienās, ēka bijusi pilsētas īpašums. Tā jau sākotnēji tika iegādāta muzeja vajadzībām, kura mājvieta kopš 1924.gada bija bijušās 8.latviešu pamatskolas telpās.
Lai gan pati ēka veidota neogotikas stilā, ēkas iekšpusē sastopami dažādi arhitektūras stili – vestibils veidots gotikas, agrākā ēdamistaba vācu renesanses, bet abi saloni baroka un rokoko stilā. Latvijas arhitektūrai neparasts ir savrupmājas jumts, kas veidots no ornamentāli izkārtotiem melniem un sarkaniem dakstiņiem. Šāds paņēmiens gan nav svešs dienvidzemju arhitektūrā.
Nama sētā jau vēsturiski atrodas saimniecības ēka, kura tika uzcelta gadu pēc savrupmnama celtniecības. Tās pirmajā stāvā atradās ratnīca, bet otrajā dzīvojamās istabiņas kalpiem. Gan muzeja ēka, gan ratnīca kopš 2007.gada iekļauta Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā.
Adrese: Liepāja, Kūrmājas prospekts 16
Tā ir 1843. gadā dibināta privāta Liepājas jūrskola. 1861. gadā to pārveidoja par navigācijas klasi pie Liepājas proģimnāzijas.
1876. gada rudenī pēc Krišjāņa Valdemāra iniciatīvas navigācijas klasi pārveidoja par I (zemākās) kategorijas jūrskolu. Tā atradās ēkā, kas celta īpaši jūrskolai pēc Paula Maksa Berči projekta Kūrmājas prospektā 3. 1880. gadā to pārveidoja par III (augstākās) kategorijas jūrskolu, kurā izglītoja tālbraucēju un tuvbraucēju kapteiņus un stūrmaņus. Tās rīcībā bija mācību trīsmastu barka “Lielkņaze Marija Fjodorovna”, ar kuru veica tirdzniecības, mācību braucienus ne tikai pa Baltijas jūru, bet arī šķērsoja Atlantijas okeānu.
Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā Liepājas jūrniecības skolu evakuēja uz Krieviju. 1929. gada 1. augustā Jūrniecības skola atsāka darbu, tajā apmācīja kuģu vadītājus, mehāniķus un zvejniekus. 1930. gadā skolā mācījās 133 audzēkņi, 1936. gadā skolu slēdza, tomēr Liepājā palika zvejsaimniecības skola (mācību ilgums bija 5 mēneši).
Liepājas jūrniecības skolu atjaunoja 1955. gada 18. martā ēkā Uliha (toreiz Uzvaras) ielā 5, tajā krievu valodā varēja apgūt jūras kuģu vadīšanu un kuģu spēku iekārtu ekspluatāciju. 1982. gadā Liepājas jūrskolu nodēvēja Kārļa Jansona vārdā.
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1991. gada 15. jūnijā Liepājas Kārļa Jansona vārdā nosaukto jūrniecības skolu likvidēja un uz tās bāzes atvēra Liepājas Jūrniecības koledžu. No 2000. gada apmācības koledžā notiek latviešu valodā. 2002. gada 19. novembrī Liepājas Jūrniecības koledžu reģistrēja kā augstskolu.
Adrese: Liepāja, Uliha iela 5