Olaines luterāņu baznīca

 

 

                                               (Fotografēts 2016.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                        (Fotografēts 2024.gadā, V.S. foto)

 

Olaines Sv. Elizabetes evaņģēliski luteriskā baznīca celta no 1749. līdz 1753. gadam kādreizējās koka baznīcas vietā pēc J. H. Giterboka projekta. Atjaunota 1926. gadā pēc arhitekta A. Raistera projekta.

1927.gada 22.februāra “Latvijas kareivis” raksta: “Svētdien olainiešiem bija lieli svētki — atjaunotās baznīcas iesvētīšana. Svinības baznīcā sākās 11 no rīta ar orķestra izpildītu Bēthovena dziesmu „Tā debess izteic." Altāra runu teica bīskaps Irbe, un viņu asistēja prāv. A. Kundziņš un vietējais mācītājs K. Lapiņš. Pēc vēstures ziņām pirmā koka baznīca Olainē uzcelta 1638. gadā, bet pirmās ziņas par Olaines draudzi jau atrod no 1226. gadā. 16 56. gadā poļu-zviedru kara laikā baznīcu stipri sabojā, bet 1749. gadā liek pamatus akmens baznīcai. Arī 1812. gadā baznīcu bojā prūšu karaspēks — un 1896. gadā to no jauna remontē līdz 1916. gadā krievu karaspēks tai nojauc torni un vācu baterijas baznīcu stipri sašāva. Tagad tā pēc doc. Raistera projekta atjaunota”.

Izdevums “Jaunatnes ceļš” par Olaines draudzi raksta: “1635. gadā Olainē nodibināja patstāvīgu draudzi, kuras pirmais mācītājs bija Pēteris Bauers, kam vēl bija jāiztiek bez baznīcas un dievkalpojumi jānotura turpat Skadiņos. Tādēļ arī draudzi sauca par Skadiņu draudzi.
Bauera pēcnācēja laikā 1638. gadā Rīgas pilsēta uzcēla pirmo koka baznīcu laikam tai vietā, kur tagad Olaines kapsēta, un tika nosaukta par Olaines baznīcu, jo atradās Olaines upītes tuvumā. Arī draudzi sāk
saukt par Olaines draudzi. Poļu-zviedru kara laikā 1656. gadā šī baznīca stipri tika bojāta; viņa gan tika salabota, bet nepietiekoši, jo vēl 1662. gadā baznīca bija bez grīdas un vienā pusē bez pamata un baznīca sāka šķobīties uz vienu pusi un draudēja sagāzties. Mācītājs lūdza draudzes locekļus pa ceļam atvest pa akmenim un pamata vajadzībām nolikt pie baznīcas, bet sanesa tikai mazu kaudzīti akmeņu. Pēc ilgas gaidīšanas 1694. gadā Rīgas pilsēta izlaboja baznīcu un uzmūrēja stiprus pamatus. Ziemeļu karā (1699 —
1710.) Olaines baznīcu izpostīja. Par jaunas baznīcas celšanu nebija ko domāt. Karam piebiedrojās mēris, kas iznīcināja iedzīvotājus simtiem un tūkstošiem, ar mēri nomirst arī mācītājs Hermans Millers. 12 gadus draudzei nav mācītāja. Ar mēri apmirst lielākā daļa iedzīvotāju. Šinī grūtā laikā draudzes garīgo kopšanu dara toreizējais pērminders Skadiņš. Nav zināms, kurā gadā Olainē tiek atkal uzcelta jauna koka baznīca, bet jau 1747. gadā sienas ir sapuvušas, un baznīca draud sagāzties. Tāpēc  1749. gadā 5. augustā Rīgas pilsēta liek pamatakmeni jaunam akmens dievnamam. Draudzes mācītājs Matīss Holsts izdara pamatakmens iesvētīšanu. Šī celtne tiek pabeigta 1753. gadā, un 25. jūlijā to iesvēta superintendents Nikolajs Šulce. Jauno dievnamu nosauca par Elizabetes baznīcu. Rīgas pilsēta nebija naudu taupījusi. 150 gadus baznīca iztika bez remonta.  Baznīca bija celta velvētiem griestiem, slaiku torni un mākslīgi izstrādātu altāri. Franču karā 1812. gadā prūšu zaldāti ielauzās dievnamā, sabojāja kanceli un altāri un aizvazāja ērģeļu stabules. 1896. gadā baznīcu izbalsināja no iekšpuses, bet altāri izlaboja 1903. gadā, baznīcas jubilejas gadā. Lielā pasaules karā šī baznīca tika nopostīta - krievu karaspēks 1916. gadā nogāza torņa galu un baznīcā ierīkoja novērošanas punktu, bet vācu karaspēks apšaudīja baznīcu un beidzot galīgi sagrāva. Šinī baznīcā pavisam bija darbojušies 12 mācītāji. Pēdējais mācītājs bija iecienītais G. Reinbergs, latvietis, kas nomira 1919. gadā Rīgā”.

 1992.gada 20.septembrī pēc 77 gadu pārtraukuma Olaines baznīcā atkal ieskanējās ērģeles. 1942. gadā
A.Magnusona firmā būvēto divmanuālu instrumentu ar 12 balsīm uzdāvināja Karlskūgas draudze Zviedrijā. Instrumenta skaņa ir skandināviski krāsaina, ne vāciski skaļa, kā tas raksturīgs vairākumam Latvijas ērģeļu.

 

Adrese: Olaines novads, Olaines pagasts, Jaunolaine (koordinātes - 56.799691, 23.982930 )

 

Dobele, Totlēbena villa (Villa Recke)

 

                                                                    (Villa senāk)

                                                         (Fotografēts 2024.gadā, Līgas Landsbergas foto)

 

Francis Eduards fon Totlēbens – Latvijā, Jelgavā, dzimis vācbaltiešu izcelsmes Krievijas impērijas armijas ģenerālinženieris, cietokšņu būves speciālists, militārais teorētiķis, Krimas kara Sevastopoles cietokšņa inženieru darbu vadītājs, vēlākais Viļņas, Grodņas un Kauņas ģenerālgubernators. Viņa vārdā bija nosaukts (1885-1923.) tagadējais Kalpaka bulvāris Rīgā. 1945.gada 9.maijā skaistā ēka ar skatu uz Dobeles viduslaiku pili tika nodedzināta. Vēlāk vietā uzcelts kārtējais padomju arhitektūras “šedevrs”.

 

Adrese: Dobele, Brīvības iela 1b

 

 

Rīga, A.Māliņa piena centrāle

 

                                                              (Ēka tās pirmsākumos)

                                                                         (1937.gads, ēka tiek nojaukta)

                                                           (Fotografēts 2017.gadā, V.S. foto)

                                                                       (Fotografēts 2024.gadā, V.S. foto)

 

Klīversalas Daugavas krasts 19.un 20. gadsimtu mijā bija milzīgās Rīgas ostas aktīvas darbības zona. Pie AB dambja abās pusēs tauvojās dažāda izmēra kuģi, kuros krāmēja visdažādākās kravas, pārsvarā kokmateriālus, tāpēc visa dambja teritorija bija noklāta ar milzu izmēra grēdām. Ostas dzīve ritēja sparīgi, tāpēc arī ieturēt maltītes vajadzēja tepat tuvumā. Klīversalā jau bija vairāki lieli traktieri un pat savs "sarkano lukturu" kvartāls Valguma ielā. Tomēr izsalkušu un izslāpušu jūrnieku skaits arvien auga, tāpēc pilsētas arhitekts Reinholds Šmēlings 1906. gadā projektē "Pilsētas tautas ēdnīcas un tējnīcas" ēku. Tā nākamajā gadā tika uzbūvēta Kuģu un Šoneru ielas stūrī, un celta bija raksturīgajā Šmēlinga ķieģeļu stilā ar tornīšiem, izcakotiem skursteņiem, arkveida logiem un ķieģeļu dekoriem dzegās. Daudzu apjomu celtne uz pietauvoto kuģu fona izskatījās iespaidīgi un eksotiski. Tagad šīs ēkas vietā atrodas nobrauktuve no Akmens tilta uz tuneli, kas savieno Āgenskalnu ar Torņkalnu. Vēl samērā nesen te atradās publiskā tualete.

Tad negaidot pienāk karš, osta kļūst tukša, iecīenītās tējnīcas durvju priekšā uzlauž bruģi un rok ierakumus, skan šāvieni un lielgabalu zalves, līst kareivju asinis un Rīga dimd...

Pēc kara un jaunās valsts izveides, mainās arī ēkas pielietojums. Kā jau kārtīgai agrārai valstij pieklājas, galvenais ir dažādas lauksaimniecību atbalstošas infrastruktūras izveide pilsētā. Tad nu arī ap divdesmito gadu vidu kāds Māliņa kungs tukšajā ēkā izveido "Piena centrāli". Iespējams, tas bija specializēts piena veikals vai loģistikas noliktava.

Lai nu kā tur būtu, 1937. gadā tam visam pienāk gals un ēku nojauc, jo tā traucētu gigantiskam projektam, kas paredz pilnībā pārveidot šo apkaimes daļu par kara varoņu piemiņas svētnīcu. 

 

Adrese: Rīga, Uzvaras bulvāris, nobrauktuve no Akmens tilta  (koordinātes - 56.942706, 24.096822 )