30.05.15

Odzienas pils (Odsen)


                                            (Fotografēts 2015.gadā ; Līgas Landsbergas foto)

Odziena vienmēr atradusies nozīmīgu sauszemes satiksmes ceļu tuvumā. Jau 14.gadsimtā caur Odzienu uz tuvējo Vietalvu veda ceļš, kas savienoja pie galvenajām satiksmes maģistrālēm esošo Koknesi — vienu no Rīgas arhibīskapijas nozīmīgākajiem centriem — un Ērgļus. Šis ceļu tīkls savu nozīmi un aktualitāti nezaudēja arī 15.–17. gadsimtā. Senākie zināmie Odzienas muižas pieminējumi attiecas uz laiku, kad tā atradās Rīgas arhibīskapijas zemes valdījumā. Avotos sastopam šādas Odzienas senāko nosaukumu variācijas — Odenze, Odzen, Odszee, Odszen, Ozeen, Odsen, Odsehe, Odsee un Otsee.

Vidzemes bruņniecības arhīvā esošie Tīzenhauzenu dzimtas dokumenti liecina, ka 1455. gadā Bertrams Tīzenhauzens no sava tēva Engelbrehta 1449. gadā mantojumā saņemto Odzienas muižu (haereditaria Odse) un pagastu (pagastis dictis Odenze), kā arī Krievciemu (Russendorff) un Lubānu (Luban) pārdeva savam brālim Johanam (Hansam), kurš kā Odzienas īpašnieks minēts arī 1457. un 1460.gadā. 1473. gada 23. jūnijā Limbažos arhibīskapa iecelts tiesnesis un divi piesēdētāji izskatīja Hansa fon Tīzenhauzena parādu lietu un nolēma uz laiku līdz to nomaksai viņam piederošo Odzienas muižu un pagastu (hoff tor Ozeen mit der pagasten) nodot Rīgas arhibīskapa Silvestra (Silvestri estczebischop der heligen kercken to Riga) īpašumā. Acīmredzot 1000 veco Rīgas marku lielais parāds arhibīskapam un kādam Einvoldam Patkolam (Patkol) tika samaksāts, jo Odziena arī turpmāk palika Hansa fon Tīzenhauzena īpašumā. Tā sastāvā vēl bija Vietalva, netālu no Odzienas esošā pusmuiža Staren vai Stara, kā arī pie Krustpils esošā  Limenen. Viņa īpašumus tālāk mantoja vecākais dēls Kristofers. Tālāko gados muiža nonākusi mantojuma vai pārdošanas ceļā vēl vairākiem Tīzenhauzeniem. Ilgais Tīzenhauzenu saimniekošanas laiks Odzienā noslēdzās, Vidzemei nonākot Zviedrijas valdījumā. Tronī nākušais Gustavs Ādolfs 1625. gadā daļu kādreizējo Tīzenhauzenu dzimtas īpašumu — Odzienu, Vietalvu, Sausnēju un Kalsnavu — ar mantošanas tiesībām piešķīra pulkvedim Johanam Reinholdam Štreifam fon Lauenšteinam (Streif von Lauenstein). Viņa mantiniekiem Odziena piederēja arī 1644. un 1650. gadā. Vidzemes galma tiesas dokumenti liecina, ka jaunie Odzienas īpašnieki 17.gadsimta  30-os gados muižu iznomājuši, bet gadsimta vidū risinājušies nikni strīdi par mantošanas tiesībām. Strīdi par mantojumu turpinājās arī 17.gadsimta otrajā pusē, kad nomira toreizējais Odzienas īpašnieks — ģenerālmajors Heinrihs Ernsts Štreifs fon Lauenšteins, kurš īpašumu bija ieguvis saskaņā ar 1665. gada 19. februārī noslēgto mantojuma dalīšanas līgumu. Dokumenti liecina, ka arī 17. gadsimta otrajā pusē Odziena ilgstoši iznomāta. Kopš 1677. gada nomnieks bija pulkvedis Magnuss Johans fon Tīzenhauzens, kuram muižu iznomāja Johans Heinrihs Štreifs fon Lauenšteins un viņa brālis.
Muižu redukcijas rezultātā Odziena no 1741. līdz 1742. gadam tika piešķirta landrātam fon Budenbrokam (von Buddenbrock), bet 1742. gadā — uz vienu gadu Grostonas īpašniekam majoram Oto Gustavam fon Brimmeram (von  Brümmer), kuram atrodoties karadienestā, saimniecību pārzināja viņa tēvs Engelberts Vilhelms. Ir zināms, ka Oto Gustavs muižu savukārt tālāk bija iznomājis māsas vīram fon Hānenfeldam (von Hahnenfeldt). Šāda rīcība nebija nekas neparasts,  jo muižu iznomāšana un tālāk iznomāšana tolaik bija izplatīts ienākumu avots.
Pēc Ziemeļu kara Krievijas ķeizariene Elizabete nežēlastībā kritušā Mengdena muižas Cēsu apriņķī — Koknesi, Vietalvu un Odzienu — 1744. gada 25. jūlijā uzdāvināja dzimtīpašumā savam feldmaršalam Pēterim Šuvalovam (Schuwalow). Dāvāto īpašumu Šuvalovs drīz vien pārdeva. Saskaņā ar 1745. gada 30. maijā noslēgto pirkšanas–pārdošanas līgumu par 25 000 albertdālderiem Odziena un Vietalva nonāca apakšpulkveža Remberta Johana fon Šternštrāla (von Sternstrahl) un jau minētā Grostonas īpašnieka majora Engelberta Vilhelma fon Brimmera īpašumā. Jaunie īpašnieki vienojās par kopīpašuma sadali tādējādi, ka Vietalvu paturēja Šternštrāls, bet Odziena nonāca Brimmeru dzimtas rokās, kuriem tā piederēja līdz pat Latvijas Republikas īstenotajai agrārreformai 20.gadsimta 20-os gados. Pēc Engelberta nāves to mantoja dēls Veinholds Georgs fon Brimmers. Tā kā viņš neapprecējies nomira, īpašumu pārņēma brālis Jakobs fon Brimmers. Viņš apprecējās 36 gadu vecumā ar Margaretu fon Hagemeisteri 1760.gadā Liepas muižā. Viņiem bija 2 dēli un 3 meitas. Odzienas muižu vēlāk pārņēma dēls Adrians kristofs Engelberts fon Brimmers.
Jau F. E. M. fon Brimmera laikā sākās Odzienas muižas saimniecības noriets,  ko pastiprināja 1905. gada notikumi. Viņam un viņa mantiniekiem neizdevās nodedzināto pili atjaunot tās sākotnējā veidolā, jo iesākto darbu pārtrauca Pirmais pasaules karš, kas veicināja tālāku muižas ekonomisko panīkumu. Pirmā pasaules kara laikā armijas un bēgļu pārvietošanās dēļ muižas tīrumi un pļavas ir izbradāti un izpostīti, ēkas nodedzinātas, darbarīki nozagti, bet muižas mežs nesaudzīgi izcirsts. Par visiem šiem postījumiem Brimmeri neesot saņēmuši kompensāciju ne no civilajām, ne militārajām iestādēm. Pēdējās atsakoties ne tikai maksāt par muižai nodarītajiem zaudējumiem, bet pat tos dokumentāli fiksēt. Ievērojot grūtos kara laika apstākļus, jau kopš 1914. gada rentes maksājumus iekavējuši arī Odzienas muižas zemnieku saimniecību rentnieki. Situācija patiešām bijusi smaga, jo muiža vēl nebija atguvusies no 1905. gada postījumiem. Līdz Pirmajam pasaules karam bija atjaunota nodedzinātā alus darītava, kas kara laikā tika vēlreiz nodedzināta, un nācās to otrreiz atjaunot. Pils atjaunošanu M. fon Brimmera mantinieki iesāka tikai pēc Pirmā pasaules kara.
Jau 1925. gada 17. decembrī fon Brimmeri savu neatsavināmo daļu, ko ieguva pēc agrārreformas, pārdeva Alfrēdam Staunem par 7000 latu. Virsmežzinis Staune pats uzturējās Koknesē, bet iegūto īpašumu apsaimniekoja seši rentnieki. Pēc reformas pili, muižas klēti, zirgu stalli, kā arī ap šīm ēkām esošo pagalmu piešķīra piensaimnieku sabiedrībai, kura te vēlējās ierīkot kantori, darbinieku dzīvokļus, bibliotēku un sarīkojumu zāli 500 cilvēkiem. Tas prasītu milzu ieguldījumus un tāpēc sākumā samierinājās tikai ar dzīvokļiem un zāli. Paredzētās pienotavas iebūvēšanas projekts pilī pasūtītājus neapmierināja un visi darbi ievilkās, pils pamazām nolietojās, bet to nojaukt neatļāva Pieminekļu valde. Sarakste starp iestādēm un projektēšanas darbi ievilkās līdz pat 1940.gadam un var noprast, ka tā arī pienotava pilī nav tikusi iebūvēta. Arī pēc otrā pasaules kara nav izdevies atrast pilij īpašnieku un tā sakopta vien dažās talkās, kas nav bijis pietiekami. (no http://www.lza.lv materiāliem un Ingunas Baueres grāmatas "Palieku tev uzticams")

19.gadsimta vidū muižkunga Brimmera laikā celtā Odzienas muižas pils savulaik bijusi viena no izteiksmīgākajām Latvijas neogotikas stila celtnēm, kam līdzīgi analogi tapuši Vācijā un Polijā - Kītendorfas pils Vācijā (1860. gadi) vai Bedlevo pils Polijā (19. gs. 2. puse). Muižas kompleksā ietilpušas vairāk nekā 30 dažādu ēku, kas veidoja mazas pilsētiņas tēlu. Līdz mūsdienām kādreiz tik greznā Odzienas muižas pils jau ir pārvērtusies par graustu – ēkai vairs nav jumta, pārsegumu un logu. Saglabājušās tikai pils sienas, tomēr neogotiskie ēkas fasādes elementi, augstais tornis un ēkas būvapjoms ļauj iztēloties pils kādreizējo varenību un apjaust iznīcībai atstātās kultūrvēsturiskās vērtības.
Pils pagalma malā atradās pārvaldnieka māja, no kuras saglabājušās tikai drupas. Otrā malā - klēts, kurā bijušas telpas dzīvošanai. Centrā atradies 4 kolonnu portiks, kurš tagad nojaukts. Klēts celta no laukakmeņiem, starp kuriem javā iespiestas granīta šķembas. Vienā malā, tikai mazliet tālāk no pils, atrodas arī izbraucamo zirgu stallis. Dārza pusē moderniecība, brūzis, lopu kautuve, dārznieka māja, pasts. Otrpus ceļam aiz klēts saglabājušies lielie laidari. Tās ir laukakmeņu un sarkano ķieģeļu celtnes.
Šobrīd pilī atsākti darbi un tās īpašnieki sola jau 2020.gadā atrādīt pili tās vēsturiskajā izskatā - http://www.odzienasmuiza.lv/


Adrese: Pļaviņu novads, Vietalvas pagasts, Odziena



Pamūšas muiža (Pommusch)

                                            (Fotografēts 2014. gadā ; Līgas Landsbergas foto)




Muiža piederēja grāfam P. fon der Pālenam, taču viņš to zaudēja 1920. gada Agrārās reformas dēļ. Muižas komplekss aizņem 2,6 ha. Kungu māja tiek izmantota kā dzīvokļu māja. 2/3 no tās neapdzīvota, jo bojāts jumts. Ēka ir avārijas stāvoklī.

Adrese: Bauskas novads, Gailīšu pagasts