Senie raksti vēsta, ka jau 13. gadsimtā, kad Latvijā aizsākās kristietība, paugurā pie upītes tika uzcelts koka lūgšanas nams jeb kapela, kurai tika dota Sv. Pētera vārds. Zviedru - poļu kara laikā baznīca tika nopostīta. 1641. gadā baznīca tika atjaunota, kura kalpoja līdz 1735. gadam, pārciešot pat Ziemeļu karu. 1735. gadā tika celta jauna koka baznīca, kura līdzinājās iepriekšējai baznīcai. Šī baznīca kalpoja līdz 1863. gadam, kad pēc konventa pavēles uzsāka mūra baznīcas celšanu. Baznīcas celšanā bija jāpiedalās apkārtējām muižām - Bīriņu, Pabažu, Gāršu, Sējas un Lēdurgas muižām, kā arī mācītājmuižai. Būvdarbi tika pabeigti un baznīca iesvētīta jau 1864. gadā mācītāja Johana Vilhelma Knīrīma laikā, un ir saglabājies līdz mūsdienām. Altāra gleznu “Kristus pie krusta” 1856. gadā gleznojis Jāzeps Millers, par paraugu izmantojot sava skolotāja Pētera Kornēliusa radīto altārgleznu Minhenes Ludviķa baznīcā. Baznīcas patroneses baroneses Bīriņu muižas īpašnieka māsas Augustes Amālijas fon Pistolkorsas apbedījuma piemiņas sienā iemūrēta epitāfija. Baznīcā uzstādīja Martina firmas ērģeles ar 8 reģistriem, ko 1903. gadā paplašināja uz 14 reģistriem. Diemžēl ērģeles izpostīja 2. Pasaules kara laikā. Pēc Pirmā pasaules kara baznīca diezgan pamatīgi cieta, bet nemākulīgi atjaunojot interjeru, tika iznīcināti sienas gleznojumi, tajā pašā laikā dakstiņu jumts tika nomainīts pret skārda jumtu. Bet liela nozīme ir 1935. gadā ierīkotajam elektriskajam apgaismojumam.
Saulkrastu (Pēterupes) ev.lut.baznīca izdzīvoja gan 2.Pasaules kara laikā, gan padomju okupācijas gados. Šis laiks ir viens no grūtākiem, jo daudzas baznīcas apkārtnē tiek izpostītas, draudzes mācītāji atlaisti un draudzes izjukušas. Pēterupes draudze pastāvēja. Baznīca kā arhitektūras piemineklis padomju okupācijas gados pat tika pie tornīša jumta remonta, kuram līdzekļus piešķīra izpildkomiteja.
Adrese: Saulkrasti, Ainažu iela 4
