Jelgavas Reformātu baznīca (Kalvīniešu, kalvīnistu baznīca)

 

                                                        (Reformātu baznīca 1944.gadā)

   (Reformātu baznīcas atrašanās vieta mūsdienās, kur uzbūvēts skolas korpuss, bet apmēram šo koku pakājē bija kapi, kuros    apglabāta arī slavenā arhitekta Rastrelli sieva. Lieki teikt, ka no kapiem vairs nav ne miņas.)

             (Melnais kvadrāts - aptuvenā Reformātu baznīcas vieta, baltasi taisnstūris - hercoga zirgu staļļu vieta.)
 

 

Baznīca uzcelta ap 1740.gadu. Atradās vietā, kur tagad Uzvaras ielā ir Centra pamatskola. Vēl precīzāk – tur, kur atrodas skolas lielās zāles korpuss. Baznīca gāja bojā 2.pasaules kara laikā 1944.gadā un vairs netika atjaunota. Tās vietā 1957.gadā uzcēla skolas ēku.

Eiropā 16. gadsimtā sāk strauji attīstīties reformācija. Vienlaicīgi rodas arī nesaskaņas pašu reformatoru starpā. Tā Šveicē Cvinglijs un Kalvins nevarēja vienoties par dažām ticības dogmām un rezultātā radās vairāki ticības novirzieni. Vienu no tiem pieņem vairāki Eiropas valdnieki, to starpā arī Brandenburgas kūrfirsts. No Brandenburgas reformatori vēlāk pārnāca arī uz Kurzemes hercogisti. 1645. gadā hercogs Jēkabs, pats būdams protestants, apprecēja Brandenburgas kūrfirsta māsu Luīzi Šarloti. Kopā ar jauno hercogieni uz Kurzemi līdz ar savu mācītāju atnāca arī viņas galms, kurā visi bija reformāti. Pilī viņu vajadzībām tika ierādīta īpaša telpa, ko dēvēja par «reformātu zāli». No sākuma vietējie luterāņi viņus ne sevišķi ieredzēia. bieži viņu starpā notika strīdi. Ar laiku tomēr pilsētā radās jaunā novirziena piekritēji un izveidojās reformātu draudze. Tā bija neliela, bet hercogienes ļoti atbalstīta. Viņa atļāva lietot augšminēto pils zāli, dievkalpojumu vajadzībām dāvināja zelta un sudraba traukus. Reformātu piekritēji bija radušies arī Rīgā, bet zviedri, būdami luterāņi, neļāva tur noturēt viņu dievkalpojumus. Rīgas reformāti visas ceremonijas veica Jelgavā, apmeklējot dievkalpojumus pilī. Tā Jelgava kļuva par reformātu centru latviešu zemēs. 1658. gadā zviedri ienāk Jelgavā un hercogu Jēkabu aizved gūstā, draudzes darbība uz vairākiem gadiem tiek pārtraukta. Savu darbību tā var atjaunot tikai 1660. gadā pēc hercoga atgriešanās. 1686. gadā Jelgavā ieplūst ienācēji no Francijas, jo pēc Nantes edikta atcelšanas reformātiem sava zeme bija jāatstāj. Lai varētu sākt celt dievnamu, vajadzēja panākt draudzes legalizēšanu. Tā bija ļoti sarežģīta procedūra, jo iejaukti tiek Polijas, Lietuvas un Prūsijas valdnieki. Reformātiem šī draudzes apstiprināšana izmaksāja 1200 dālderu, jo poļu lielā valsts zīmoga uzspiešana vien maksāja 200 dālderu, bet leišu vēl dārgāk - 300 dālderu. No 1701. gada reformatori skaitās oficiāla draudze un var sākt dievnama celšanu. Hercogs ierāda zemes gabalu netālu no saviem zirgu staļļiem, Ezera ielas (tagad - daļa no Uzvaras ielas) tuvumā. 1704. gadā jaunajai baznīcai liek pamatus. Diemžēl draudzei gandrīz nebija līdzekļu, tāpēc baznīcas celšanā piedalījās arī pati draudze, pat taisīja un apdedzināja ķieģeļus. Nāk Lielais Ziemeļu karš, 1710. gada mēra epidēmija. Dzīvi palikušie turpina būvdarbus, un 1719. gadā baznīca beidzot ir zem jumta, taču 1735. gadā plosās liels ugunsgrēks, kurā sadeg draudzes skola un lūgšanas nams. Hercoga Bīrona laikā reformatoru stāvoklis uzlabojas - pieaug draudzes locekļu skaits, vairojas līdzekļi, un pēc 36 gadu būvniecības ir iespējams baznīcu pabeigt. Tās iesvētīšana notiek 1740. gadā, bet torni, kuram līdzekļu nepietika, pabeidz tikai 1891. gadā. Arī Krievijas galma arhitekta Bartolomeo Frančesko Rastrelli sieva Marija fon Vollesa bijusi reformāte. 1767. gadā viņa nomira un tika apglabāta pie baznīcas sienas. Atšķirībā no citiem dievnamiem, reformātu (kalvīnistu) baznīcā altāra priekšā bija apaļš galds, ap kuru sēdēja tie, kas vēlējās saņemt vakarēdienu. Trauku ziņā baznīca izcēlās ar lielu greznību, tāpat kā katoļu. No reformātu mācītājiem ievērojamākie bijuši Jānis Tiltiņš un Kārlis V. Krūze - abi Pētera akadēmijas profesori. Pēdējā laikā baznīcā notika arī Lutera draudzes dievkalpojumi latviešu valodā.

Apkārt baznīcai bija kalvīnistu draudzes kapi, kuros tika guldīti daudzi jelgavnieki - igauņi, par ko liecināja uzraksti uz krustiem un pieminekļiem. Uz Rastrelli sievas kapa vienmēr bija ziedi, jo apkārtējo skolu skolēniem tā bija tradīcija. It sevišķi pavasaros kapa plāksni greznoja ar vijolītēm. 1944. gada augusta sākumā karadarbības rezultātā baznīca sadeg, bet ziedi uz kapa plāksnes vēl bieži bijuši redzami. Izdegušo dievnama korpusu 1953.-1954. gadā sagrauj un aizved uz militāro lidlauku skrejceļa pamatu būvei. Gadsimtiem ilgā draudzes cīņa par savu eksistenci un ar milzīgu pašaizliedzību celtais dievnams nu ir iznīcināts. Jaunās okupācijas varas viens no pamatprincipiem ir pieminekļu un kapu vandālisms, līdzcietības, žēlsirdības jūtu iznīcināšana tautā. Tagad par kapu un baznīcas atrašanās vietu liecina vienīgi lielie koki starp skolu un kompleksu «Tonuss». (materiāli no 1990.gada izdevuma “Jelgavnieks”)

Adrese: Jelgava, Uzvaras iela 10 C (koordinātes - 56.655229, 23.723336 )