(Fotografēts 2021.gadā, Līgas Landsbergas foto)
1928. gadā notika skolas jaunās ēkas iesvētīšana. Pēc Otrā pasaules kara ēka tika izmantota kā vidusskola, kultūras nams un bērnunams. 1980. gadā dibināta sanatorijas internātskola bērniem ar psihoneiroloģiskām saslimšanām. 2005. gadā izglītības iestāde pārdēvēta par Jelgavas 2. sanatorijas internātpamatskolu. 2008. gada 1. augustā skola reorganizēta par Jelgavas speciālo internātpamatskolu. 2019. gada 1. jūlijā skolai piešķirts nosaukums — Jelgavas Paula Bendrupa pamatskola. Pauls Bendrups dzimis 1887. gada 30. martā Līvbērzes pagasta «Mežsargos». Pamatizglītība iegūta Līvbērzes pagasta skolā. Pēc pagasta skolas iestājies par mācekli pie Jelgavas tirgotāja Viļa Gotharda. Esot bēgļu gaitās Krievijā, apmeklē kurlmēmo skolotāju sagatavošanās kursus. 1920. gadā atgriežas Latvijā un 15. septembrī uzņemas Jelgavas kurlmēmo skolas vadību. Paralēli pienākumiem skolā aktīvi darbojas sabiedriskajās organizācijās. Par piedalīšanos brīvības cīņās bija spiests emigrēt uz Austrāliju. Miris 1967 .gada 20. jūnijā Melnburnā, Austrālijā.
Par skolas vēsturi no tās pašiem pirmsākumiem lasāms surdopedagoga Aleksandra Pārupes rakstā izdevumā “Kopsolī” 1960.gadā: “Grūts bija mūsu kurlmēmo skolu sākuma periods. Visas Latvijas kurlmēmo skolas dibinātas kā labdarības iestādes. Par katru bērnu, ko ievietoja skolā, galvenais jautājums bija: kas maksās par skolu — internātu? Ja šāda maksātāja nebija, kurlmēmais palika mājās. Kad 1877. gadā Kurzemes gubernators lika saskaitīt visus Kurzemes kurlmēmos latviešus, izrādījās, ka visā Kurzemē dzīvo 783 kurlmēmo, no tiem skolas gados 125 bērni, bet skolā mācās tikai 20. Tāds pats stāvoklis bija Vidzemē.
Tūliņ pēc Rīgas skolas atklāšanas (1839.gada rudenī) sāka domāt par kurlmēmo skolu atvēršanu arī Vidzemē un Kurzemē. Skolām bija vajadzīgas telpas, bet līdzekļu šai vajadzībai nebija. Atrisināt skolas atvēršanas jautājumu pirmajai izdevās Jelgavai. Skolai tika piešķirtas bijušā Salaspils zirgu pasta ēkas, ar noteikumu, ka, tiklīdz radīsies iespēja, skola jāpārceļ uz Jelgavu. Skola sāka darboties 1870. gada 4. augustā. No sākuma skola bija baznīcas sinodes pārziņā, bet 1879. gadā tika nodibināta un no valdības apstiprinātā biedrība, kas skolu uzturēja līdz 1914. gadam. Par pirmo skolas direktoru strādāja bijušais Rīgas skolas skolotājs Āboliņš. Vājas veselības dēļ viņš no šī amata drīz atteicās, un viņa vietā nāca Linde (no 1873.—1882. gadam). Linde bija enerģisks cilvēks un centās skolu iekārtot pēc iespējas labāk. Ar 1873. gada 13. aprīli skolai atrada telpas Jelgavā, kur nopirka bijušās ziepju fabrikas ēkas un zemi (16 pūr vietas). Ēkas pielāgoja skolas vajadzībām, uzcēla otro stāvu, tomēr drīz vien izrādījās, ka šīs telpas skolas vajadzībām ir par šaurām. Telpu jautājumu galīgi atrisināt izdevās tikai 1928. gadā, kad skolas vajadzībām Filozofu ielā uzcēla speciālu ēku. Rēķinoties ar ierobežotiem līdzekļiem, skolā audzēkņus katru gadu neuzņēma.
Kā jau teikts, Linde skolas labā darīja daudz, bet viņš bija latvietis un neprata vāciešiem iztapt. Kad Linde dabūja zināt, ka priekšniecība ar viņu nemierā, viņš no darba pats atteicās un aizbrauca uz Pēterburgu par ģimnāzijas vācu valodas skolotāju. Par direktoru Jelgavas kurlmēmo skolā iecēla vācieti Krauzi (no 1882.-1891. gadam), kurš bija gan patīkams vāciešiem, bet skolas labā darīja visai maz. Skolā viņš atvēra vācu klases paralēli latviešu klasēm. 1891. gadā Krauze mira, un biedrība par skolas vadītāju no Vācijas izsauca īstu prūšu junkuru — Gotlību Miggi. Viņš skolu vadīja veselus 25 gadus. Ne acu galā viņš ieieredzēja latviešus un visu latvisko. Skolu Migge vadīja neierobežoti, bez kādas kontroles, jo biedlrības kuratorija viņa norēķiniem pilnīgi ticēja. Skolas saimniecību pēc saviem ieskatiem faktiski vadīja Migges sieva. No Migges laikiem dzīvs vēl ir skolotājs, profesors A. Ķēniņš, kura pamatprofesija ir surdopedagoģija. Bēdīgā Migges valdīšana izbeidzās 1914. gadā, kad, karam sākoties, viņš kā Vācijas pavalstnieks tika izsūtīts uz Arhangeļskas guberņu. Ar Migges aiziešanu arī skolas darbība tika pārtraukta, jo skolas telpas paņēma karaspēka vajadzībām. Skolas darbu atjaunoja 1920.gadā, un tās vadību uz laiku uzņēmās skolotājs Zemtautis. Tad no Astrahaņas pārbrauca turienes kurlmēmo skolas direktors Pauls Bendrups, kurš arī uzņēmās direktora pienākumus. Skolu viņš vadīja līdz 1944.gada rudenim. Pirmā skolotāja pēc 1920. gada bija Emīlija Gruma-Lagimova, kas tagad strādā Rīgas kurlmēmo skolā. Skolēnu un klašu skaits skolā auga un sasniedza 90. 1944. gada rudenī skolu no pilsētas pārcēla uz Lielvircavas pagasta «Kabjiem». 1957.gadā skolu pārvērta par pirmsskolas vecuma bērnu internātu, bet 1960. gadā to pievienoja Rēzeknes kurlmēmo bērnu skolai — internātam. Jelgavas kurlmēmo skola savos 90 pastāvēšanas gados devusi valodu un zināšanas daudziem kurlmēmiem, daudzi šīs skolas audzēkņi tagad strādā dažādos Latvijas PSR Kurlmēmo biedrības arteļos un darbnīcās gan Rīgā, gan arī rajonos.”
Kad skolas darbību pārcēla uz Lielvircavas “Kabju” mājām, 1945.gada “Zemgales komunists” publicē atgādinājumu, ko skolēniem jāņem līdzi: “Jelgavas valsts kurlmēmo skola atjauno savu darbību Lielvircavas pag. Kabju mājās. Mācību sākums 1945. g. 15. janvārī. Bijušiem audzēkņiem ierasties skolā, ņemot līdzi personīgos un skolas izdotos dokumentus. Jāņem bez tam līdzi tukšs gultas maiss, sega, vismaz 2 palagus, galvas maisiņš ar pārvelkamiem, personīgā veļa, apavi un apģērbi. Tāpat jāņem līdzi šķīvis vai bļodiņa, karote, nazis, dakšiņa. Vēlams pirmām dienām arī uzturs.”
1928.gada “Latvijas kareivis” raksta: “Valsts Jelgavas kurlmēmo skolas jaunā nama iesvētīšana notika 15. decembrī. Garīgo aktu noturēja prāvests Reinhards. Apsveikumus piesūtījuši valsts prezidents, Saeimas prezidents, valdības locekļi un daudz citi. Sekoja kurlmēmo skolēnu priekšnesumi pie Ziemassvētku eglītes. Jaunais nams stalti paceļas Filozofa ceļā. Iekšējas telpas gaišas un ērtas.”
Adrese: Jelgava, Filozofu iela 50
