Vestienas luterāņu baznīca celta 18. gadsimtā. 1590.gadā Kāla ezera
krastā tikusi uzcelta pirmā koka baznīca. 17. gadsimtā tās vietā uzcelta pirmā
mūra baznīca, 1744.gadā celta pēc kārtas trešā baznīca. Dievnams otro reizi
nodeg 1974. gadā. Pēc ugunsgrēka baznīca netiek atjaunota.
Vēl pirms pēdējā ugunsgrēka baznīca jau bijusi izdemolēta un
stāvējusi vaļā, tomēr vēl ar veseliem mūriem, logiem, durvīm. Par to 1960.gadu
beigās, 1970-to sākumā autors raksta grāmatā “Okupētās Latvijas dienas grāmata”:
“Pie baznīcas zied daudz gaiļapiešu.
Logi tai veseli, un es jau nopriecājos. . . bet durvis vaļā, un dievnams
pilnīgi izdemolēts. Ērģeles izpostītas, grīda izliekusies,
pa griestiem tecējis ūdens. Daži soli jau izplēsti, kroņlukturi
norauti, bet vakaru pusē pie altāra krāsainos stiklos veidotā Jēzus galva kā
par brīnumu vesela. Jābrīnās arī, ka dievnams nav
piegānīts. Altārglezna vai nu izņemta vai izlaupīta. Virs dievnama durvīm: 1767.
Ārpusē pie sienas pieminekļu valdes plāksne, ka vēsturiskais dievnams atrodas
valsts aizsardzībā . . . bet lūk, te nu ir valsts aizsardzība!”
1980.gadā iznāk grāmatas 2.daļa un te Ž.Skudra raksta: “Aizeju uz kādu vietu augstajā ezera krastā, kas man pazīstama un no kurienes atveras plašs skats uz ezeru un uz Vestienas baznīcu dienvidaustrumos. Bet kas tas! Man tā dīvaini - Vestienas baznīcu nevaru ieraudzīt. Kur agrāk bija Vestienas dievnams, tagad rēgojas kāda gaiša mūra siena. Vai tad tiešām - tiešām tas ļaunākais būtu noticis? Baigas nojautas mani dzīšus dzen pa taciņu Kāla ezera austrumu krastā, un nu jau skaidri redzu Vestienas dievnama mūrus. Vai tas būtu noārdīts, jeb te būtu bijis ugunsgrēks? Kad izeju uz vietējo māju ceļu, man pretim nāk pavecs vīrs, ar kuru, šķiet, būtu vērts parunāties. Kad padodu labdienu un, ar roku pamezdams uz baznīcu, jautāju, viņš man brīvi, var redzēt, ar sirdi pilnu rūgtuma, izskaidro: Baznīcu pirms diviem gadiem nodedzinājuši komjaunieši. Tas bijis rudenī. Dzēruši un piegānījuši baznīcu, pēc tam nodedzinājuši, ar rūgtumu man stāsta vīrs, redzēdams, ka sastapis cilvēku, ar ko var atklāti izrunāties. Un, it kā manas domas uzminēdams, piemetina: “Cik skaisti baznīca izskatījās, kad no Tolkas kalna un šosejas uz to lūkojās pāri ezeram". Eju uz baznīcu. leeju mūros, kur vēl rēgojas siju apdegušo baļķu gali. Kad te biju pēdējo reiz, dievnamu jau draudze bija pametusi, un tas bija izdemolēts. Tātad atkal viens dzimtenes dievnams, kas nodedzināts. Vestienas baznīca tad nu būtu ceturtā, kas pēc otra pasaules kara ļaunprātīgi nodedzināta: Liepupes baznīca (laikam viena no pirmajām), tad 1971. g. vasarā Vārmes baznīca, pēc tam 1974. gada 10. aprīļa vakarā Rūjienas baznīca un 1974.gada rudenī Vestienas dievnams, kas celts 1768. gadā. Tam bijušas koka kolonnas, pirmais sols pie altāra bijis paredzēts grēku sūdzētājiem, un tanī bijuši vēsturiski trauki un svečturi. Ejot tālāk uz Vestienas centru, vēl atskatos atpakaļ uz baznīcas drupām. Tā kā tornis bija no koka, baznīcas priekšas augstā mūra siena sevšķi asi izceļas. Jā, baznīcā uz sienas kāds puika uzrakstījis: Vestienas baznīcu nodedzināja nelietis.”
1980.gadā iznāk grāmatas 2.daļa un te Ž.Skudra raksta: “Aizeju uz kādu vietu augstajā ezera krastā, kas man pazīstama un no kurienes atveras plašs skats uz ezeru un uz Vestienas baznīcu dienvidaustrumos. Bet kas tas! Man tā dīvaini - Vestienas baznīcu nevaru ieraudzīt. Kur agrāk bija Vestienas dievnams, tagad rēgojas kāda gaiša mūra siena. Vai tad tiešām - tiešām tas ļaunākais būtu noticis? Baigas nojautas mani dzīšus dzen pa taciņu Kāla ezera austrumu krastā, un nu jau skaidri redzu Vestienas dievnama mūrus. Vai tas būtu noārdīts, jeb te būtu bijis ugunsgrēks? Kad izeju uz vietējo māju ceļu, man pretim nāk pavecs vīrs, ar kuru, šķiet, būtu vērts parunāties. Kad padodu labdienu un, ar roku pamezdams uz baznīcu, jautāju, viņš man brīvi, var redzēt, ar sirdi pilnu rūgtuma, izskaidro: Baznīcu pirms diviem gadiem nodedzinājuši komjaunieši. Tas bijis rudenī. Dzēruši un piegānījuši baznīcu, pēc tam nodedzinājuši, ar rūgtumu man stāsta vīrs, redzēdams, ka sastapis cilvēku, ar ko var atklāti izrunāties. Un, it kā manas domas uzminēdams, piemetina: “Cik skaisti baznīca izskatījās, kad no Tolkas kalna un šosejas uz to lūkojās pāri ezeram". Eju uz baznīcu. leeju mūros, kur vēl rēgojas siju apdegušo baļķu gali. Kad te biju pēdējo reiz, dievnamu jau draudze bija pametusi, un tas bija izdemolēts. Tātad atkal viens dzimtenes dievnams, kas nodedzināts. Vestienas baznīca tad nu būtu ceturtā, kas pēc otra pasaules kara ļaunprātīgi nodedzināta: Liepupes baznīca (laikam viena no pirmajām), tad 1971. g. vasarā Vārmes baznīca, pēc tam 1974. gada 10. aprīļa vakarā Rūjienas baznīca un 1974.gada rudenī Vestienas dievnams, kas celts 1768. gadā. Tam bijušas koka kolonnas, pirmais sols pie altāra bijis paredzēts grēku sūdzētājiem, un tanī bijuši vēsturiski trauki un svečturi. Ejot tālāk uz Vestienas centru, vēl atskatos atpakaļ uz baznīcas drupām. Tā kā tornis bija no koka, baznīcas priekšas augstā mūra siena sevšķi asi izceļas. Jā, baznīcā uz sienas kāds puika uzrakstījis: Vestienas baznīcu nodedzināja nelietis.”
Adrese: Madonas novads, Vestienas pagasts
